Es vairs neesmu vienīgais un galvenais? Kā tikt galā ar bērnu greizsirdību

Kā bērni pirmsskolas vecumā uztver brāļus un māsas? Varbūt – kā labu draugu, kurš dzīvo kopā ar mums?
– Drīzāk, kā jūs uztvertu citu sievu un vīrs – otru vai trešo vīru mājās. Starp brāļiem un māsām ir vairāk greizsirdības un sāncensības nekā starp draugiem. It īpaši – pirmajam bērnam! Viņš baudījis visas ģimenes – mammas, tēta, vecmāmiņas, vectētiņa un krustvecāku – nedalītu uzmanību. Pirmais bērns guļ gultiņā, un viņam apkārt ir tik daudz seju! Visi jūsmo par viņu! Un tad viņam jānoskatās, kā šī jūsma aiziet pie nākamā.

Tas nozīmē, ka katram bērnam ir savs liktenis atkarībā no tā, kurš pēc kārtas viņš piedzimis?
– Tā ir, bet tas nav fatāli, tam tikai jāpievērš uzmanība, lai nebūtu nevajadzīgu seku. Ar pirmo bērnu jārunā par to, ka viņš bijis vienīgais bērns, var skatīties fotogrāfijas, video, kur viņš bijis maziņš, priecāties par to laiku, kad varējāt būt divi vien, un pieņemt viņa vilšanos, ka tagad vairs tā nav. Palīdzēt izsērot šķiršanos no vienīgā bērna statusa, pieņemt greizsirdību un skaudību.

Pat gailēni, kaķēni un kucentiņi kaujas, kurš ir stiprāks.

Jaunākajam bērnam savukārt jāpalīdz atbrīvoties no tāda bērna lomas, kurš gaida, ka viņa vietā visu izdarīs, jo apkārt ir tik daudz aprūpētāju – visi palīdz, visi manā vietu visu dara, man neviens nav jāmīl, jo mani visi mīl. Man nekas nav jādara, nav jāpiepūlas. Ar bērnu par to jārunā. «Mēs daudz darām tavā vietā, un tev no tā nākas ciest, tāpēc nolēmām, ka visu, ko spēsi, tu darīsi pats. Jā, varbūt būs vilšanās un dusmas, ka tev kāds nepasniedz sviestmaizi vai neieceļ gultā, bet tev tas nāks par labu.»

Bet ne vienmēr jaunākajam bērnam ir tikai luteklīša loma. It sevišķi zēnam, jaunākajam vīrietim dzimtā, ir ļoti grūti, jo viņš augot ir visvājākais, nespēcīgākais, ar vismazāko kompetenci, un viņš dzīvo ar apziņu, ka ir muļķis salīdzinājumā ar visiem citiem. Arī meiteņu pasaulē ir sāncensība, bet vīriešu pasaulē tās ir ļoti daudz. Ļoti daudz ir cīņas par varu – kurš būs varenāks. Pat gailēni, kaķēni un kucentiņi kaujas, kurš ir stiprāks. Tāpēc viņam jāpalīdz tikt laukā no šīs vājākā bērna lomas. Par to atkal vajag runāt, uzticēt dažādus darbus, ko viņš jau spēj paveikt, un iedrošināt. «Es redzu, ka tev izdodas, ka tev veicas, ka tev ir prieks to darīt. Paldies, ka tu man palīdzēji. Vai varu tev uzticēt šādu darbiņu»? Lai bērnam veidojas pieredze, ka viņš ir varošs, lai iepazīst savu stipro pusi.