Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad top šīs rindas, skan cīruļu un strazdu dziesmas, bet dīķī, no kurienes vajadzētu atskanēt varžu dziesmai, valda klusums. Lai gan tikko aizvadītas neparasti siltās Lieldienas, divi domīgi stārķi brīdi pa brīdim pārlūko dīķmalu un vīlušies dodas prom. Taču ilgi vairs nebūs jāgaida.
Pirmās gan mostas nevis dīķa pastāvīgās iemītnieces zaļās vardes, bet brūnās, kas vasarā dzīvo uz sauszemes, mežos un krūmājos. Nākamie mostas krupji, un ap aprīļa vidu jau ir modusies itin visa bezastaino abinieku saime.
Mums Latvijā ir 11 šādu abinieku sugas: trīs krupju – parastais krupis, smilšu krupis un zaļais krupis; piecas varžu – trīs zaļās (zaļā, ezera un dīķa) un divas brūnās (parastā un purva), tad vēl tādi dzīvnieki kā varžkrupis, ugunskrupis un kokvarde, kuri katrs pārstāv savu dzimtu. Vislielākā iespēja uz sauszemes ir satikt brūnās vardes un parastos krupjus, ūdenstilpēs – zaļās vardes. Turpretī sastapt kokuvardi, ugunskrupi vai smilšu krupi nekādu lielo cerību nav. Šie trīs, tāpat kā varžkrupis un zaļais krupis, ierakstīti aizsargājamo sugu sarakstā un sastopami reti.
Lielākie dziedātāji
Ziemu vardes un krupji pavadījuši kā nu kurš – cits ieracies zemē, cits dūņās dīķa dibenā. Bet, tiklīdz būs mazliet sasiluši, izkustinājuši stīvos kauliņus un iestiprinājušies, jau steigsies domāt par dzimtas turpināšanu. Līdzīgi kā putnu pasaulē, arī starp vardēm un krupjiem ar dziedamo balsi ir apveltīti kungi, un varenais varžu koris ir īsts vīru koris. Ar balsi viņi padod ziņu dāmām – te es esmu un tevi meklēju! Dziesma ir svarīgs signāls arī pētniekiem, jo tieši tā palīdz veikt abinieku monitoringu – saskaitīt, kur un cik daudz viņu ir.
Dižākais dziedātājs no visiem ir sarkanvēdera ugunskrupis, kuram no krupja ir tikai vārds, patiesībā tā ir neliela, ap 4,5 centimetru, vardīte.
Melodiskās dziedāšanas dēļ, kas mazliet atgādinot zvanu skaņu, zviedru valodā šī dzīvnieciņa nosaukums pat ir pulksteņvarde. Citiem savukārt izklausās, ka ugunskrupju koris vairāk līdzinās attālām suņu rejām. Vēl citiem tā skan kā ūjināšana, skaista un melodiska svilpošana vai stabulēšana.
Sarkanvēdera ugunskrupis ir ne tikai vislielākais vokālās mākslas meistars, bet arī viskošākais no visas saimes – ar oranžiem vai sarkaniem plankumiem uz zilganmelna fona. Spilgtais krāsojums brīdina citus dzīvniekus, ka šis ir indīgs. Interesanti, ka materiālu plankumu krāsai tas iegūst no barības – trīsuļodu kāpuriem, kas dzīvo dūņās un ko liek uz āķa arī makšķernieki. Stresa brīdī ugunskrupis izdala toksisku sekrētu, tāpēc, piemēram, to nav ieteicams turēt vienā burkā ar citām vardēm, jo tās var nobeigties. Inde gan nav tik spēcīga, lai apdedzinātu roku. Taču gļotāda var ciest, tāpēc šīs sugas prinčus bučot nevajadzētu, pat ja gadītos tos satikt. Jau pati tikšanās būtu kā brīnums, ko izdevies piedzīvot, jo sarkanvēdera ugunskrupis sastopams gana reti – tikai Latvijas dienvidu daļā, Lietuvas robežas tuvumā Bauskas un Daugavpils rajonā.
Otra varena dziedātāja ir kokvarde, arī apmēram tikpat liela vai nedaudz lielāka vai mazāka par ugunskrupi – 3,5–5 centimetri. Ka tās balss nav tik melodiska un vairāk atgādina pīles pēkšķēšanu, liecina senais nosaukums – parkšķis. Šai vardītei ir koši zaļa mugura un pirkstu galos piesūcekņi – līdzīgi kā tās eksotiskajām radiniecēm, kuras var vērot Rīgas zoodārza Tropu mājā rāmi sēžam uz vertikālas akvārija sienas. Tomēr, neraugoties uz nosaukumu, gluži kokos kokvarde nekāpj. Bet pa krūmu stumbriem un zariem un lielāku lakstaugu stublājiem un lapām metra vai pusotra augstumā pakāpjas gan. Ziņas, vai tā ir vai nav dzīvojusi Latvijā senāk, ir pretrunīgas. Taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām, pateicoties Rīgas zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorijas speciālistu pūliņiem, kokvardes iedzīvojušās Dienvidkurzemē Embūtes apkaimē.
Trešā lielā dziedātāju grupa ir zaļā varde, ko dēvē arī par ēdamo vardi, un tās radinieces dīķa un ezera vardes. Šī kompānija atpazīstama ar to, ka dziedot piepūšas līdzās mutes kaktiņiem esošie maisiņi, kas pareizi būtu jāsauc par ārējiem rezonatoriem. Visiem pārējiem bezastainajiem abiniekiem rezonators, kas pastiprina viņu radīto skaņu, atrodas iekšpusē, pakaklē, un piepūšas pakakle līdz ar visu ādu, bet šiem – plānāki maisiņi sānos. Dīķa varde no šīm ir vismazākā, ezera – vislielākā, augums var būt pat lielāks par 10 centimetriem. Lai gan visas pieder zaļo varžu grupai, tām obligāti nav jābūt zaļām, tikpat labi var būt arī brūnganas. Krāsojums var mainīties arī atkarībā no temperatūras. Parasti – jo zemāka temperatūra, jo tumšākas būs vardes. Savukārt siltākā laikā vardes, kas dzīvo dīķī, būs zaļākas un gaišākas. Zaļās vardes dzied ne tikai vairošanās laikā, bet arī vēlāk, un viņu skaļās balsis – jo sevišķi novakarēs – dzirdamas visu vasaru.
Turpretim tādu dzīvnieciņu kā parastās vardes un parastā krupja dziesmas skan tikai vairošanās laikā, un viņu balsis ir klusas. Parastā krupja dziesmu lielāka iespēja noklausīties ir internetā, nevis dabā. Arī parastās vardes rūcošais, klusais sauciens dzirdams reti. Varžkrupja, ko dēvē arī par ķiploku krupi, jo viņš it kā izdalot ķiploku smaržu, dziesma ir kā divi trīs diezgan klusi tikšķi – tik tik tik – un atgādina klauvēšanu, jo viņš dzied zem ūdens.
Kavalieri ar dzimumtulznām
Sekojot varžu vai krupju kunga saucienam, viņam tuvojas dāmas. Un kungs, ja ir iespēja izvēlēties, no visām izvēlas to lielāko – jo viņai vēderā ir vairāk vietas, vairāk ikru, un būs vairāk pēcnācēju. Ja izvēles nav, tad jāturas pie tās meitenes, kāda ir. Un kungs turas ar – vārda vistiešākajā nozīmē. Uzraušas izredzētajai uz muguras, iekārtojas un gaida, ka tā viņu kā mugursomu nesīs uz vietu, kur kādā ūdenstilpē varēs izlaist un apaugļot ikrus. Arī tāpēc ir izdevīgi, ka dāma ir liela un spēcīga – lai varētu savu izredzēto nest. Lai stingrāk turētos dāmai uz muguras, kungiem ir pat īpaši veidojumi – dzimumtulznas. Ja krupja priekškāju salīdzinātu ar cilvēka roku, tad īkšķa ārpusē atrodas tāds kā uztūkums, kā liela tulzna, nereti citā, tumšākā, krāsā nekā pārējais ķermenis. Tādas ir tikai tēviņiem, jo tās palīdz noturēties mātītei uz muguras. Kad kungs iekārtojies dāmai uz muguras, tas ar savām rokām aptver viņu zem padusēm, un tieši šīs tulznas uz īkšķiem ir tuvāk mātītes ķermenim un palīdz noturēties. Dzimumtulznas pieaugušiem tēviņiem ir visu laiku, bet uz nārsta laiku tās kļūst izteiktākas un labāk redzamas. Ja kārtīgi tuvumā apskatītu, pēc tām varētu saprast, kurš ir varžu vai krupju kungs un kura – dāma.
Kad kungs ticis kārotajā vietā uz dāmas muguras, viņam dažkārt nākas, ar pakaļkājām neganti spārdoties, atgaiņāt konkurentus, kas arī grib to pašu.
Tomēr reizēm gadās, ka jaunpienācējs ir spēcīgāks un aizdzen pirmo kavalieri. Dāmai gan īsti nav opciju, ka kavalieris varētu neiepatikties un viņa no tā varētu atbrīvoties. Gadās arī, ka kungs sajauc un uzraušas mugurā nevis dāmai, bet citam kungam. Tad apakšējais sāk nervozi kurkstēt un augšējais saprot, ka kaut kas nav kārtībā, un atlaižas pats. Gadās arī sajaukt pavisam un pieķerties kādam dēlim vai kājai, kas nekurkst, un turēties diezgan ilgi – ar cerību uz neiespējamu rezultātu.
Pārošanās akts, kāds raksturīgs cilvēkiem un citiem siltasiņu dzīvniekiem, uz viņiem neattiecas. Abiniekiem, tāpat kā zivīm, raksturīga ārējā apaugļošanās. Tas nozīmē tikai to, ka brīdī, kad mamma izlaiž ūdenī ikrus, vajadzīga tēva klātbūtne, lai tos apaugļotu un no tiem izaugtu jaunas vardītes un krupīši. Tāpēc jau kungs arī laikus iekārtojies dāmai uz muguras.
Atkarībā no sugas mammas ūdenī izlaiž no vairākiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem ikru, kas savēlušies kamolos vai virtenēs kā krellītēs. Sākumā no tiem izaug kurkulis – oliņa ar asti, kas šiverējas pa ūdeni un vēlāk pārdzīvo metamorfozi un kļūst par radījumu bez astes, toties ar četrām kājām.
Vislielākie kurkuļi ir varžkrupim – 7–8 centimetrus (interneta enciklopēdijā latvijasdaba.lv rakstīts, ka pat 17 centimetrus) gari. No lielā kurkuļa iznāk uzreiz paliela, 3–4 centimetru, vardīte, lai gan citām sugām ir tikai 1–2 centimetri. Lai kurkulis kļūtu par vardīti, jābūt attiecīgam trigerim, speciālam hormonam, kas izraisa šīs pārmaiņas.
Ja kaut kāda iemesla pēc šis hormons nedarbojas, kurkulis paliek ūdenstilpē un aug, un var izaugt 10–12 centimetru garš, nobiedējot tos, kam gadījies viņu redzēt, bet par vardi tā arī nekļūst.
Taču līdz šai brīnumainajai un brīnišķīgajai pārvērtībai nodzīvo tikai daļa – daudz kurkuļu apēd gan ūdens kukaiņi, gan zivis. Arī daudzas jaunās vardītes tiek apēstas, vēl citas aiziet bojā ziemošanas laikā. Kopumā jau pirmajā gadā iet bojā 80–90 procenti, bet līdz brīdim, kad pašas spēj radīt pēcnācējus – vēl vairāk, un kopumā varžu cilts saglabājas savās iepriekšējās robežās, nevis pārklāj zemi biezā kārtā.
Lēcēji, gājēji un racēji
Ej nu zini, kā radies pieņēmums, ka tieši aiz mūsu lielākā un – laikam jāatzīst godīgi – vismazāk izskatīgā bezastainā abinieka parastā krupja necilās ārienes slēpjas princis. Bet kopš tā laika krupītis saņēmis daudz vairāk bučiņu nekā citi, par viņu izskatīgāki, zvēri. Varbūt zeltaino acu dēļ, aiz kurām viegli iztēloties gan prinča sirdi, gan prātu? Parastajam krupim, kā lielākajai daļai abinieku, acu zīlītes novietotas horizontāli, bet, piemēram, varžkrupim, gluži kā kaķim, – vertikāli.
Parastā krupja lielajā mute nav zobu, tāpēc medījumu, dažkārt pat kādu mazāku pelīti, tam nākas norīt veselu, jo nav, ar ko sakošļāt. Tāpat kā citi no šīs kompānijas, krupis ēd tikai dzīvu un kustīgu barību.
Tomēr dažreiz nepamatoti tiek apvainots, ka apēdis zemenes dārzā.
Taču patiesībā mēdz mieloties, piemēram, ar kailgliemežiem zemeņu dobē un tādējādi zemenes pasargāt.
Daži no bezastainajiem abiniekiem lec, citi skrien un citi soļo. Jo garākas pakaļkājas, jo labprātāk tas lec un tālāk var aizlēkt. Piemēram, ezera vardēm, kas Latvijā dzīvo diezgan ierobežotā teritorijā Rīgas un Jūrmalas apkārtnē, ir ļoti garas pakaļkājas, un tās var ielēkt ūdenī pat ar pāris metru garu lēcienu. Turpretī smilšu krupis – līdzīgs parastajam krupim, tikai pār muguru ir dzeltena svītriņa un acis zaļas – ļoti labi skrien, gluži kā pele. Savukārt parastais krupis, kuram arī kājeles īsas, parasti cienīgi un lēnīgi čāpo. Taču, ja ir satraucies, var arī mazliet palēkties vai izslieties, balstoties uz visām četrām kājām, kas izstieptas visā garumā, lai izskatītos pēc iespējas lielāks un draudīgāks. Citi turpretī briesmu brīdī ierokas kā partizāni, turklāt ar dibengalu pa priekšu. Visveiklākais racējs ir varžkrupis. Viņš ir ļoti labi pielāgojies tieši šādam dzīvesveidam un uzvedībai. Varžkrupim pie pakaļkāju iekšējo pirkstu pamata ir pat speciāls izaugums, kas kā lāpstiņa atvieglo ierakšanos. Protams, vieglāk ierakties ir vieglā augsnē, kur zem augu ceriem un priekšmetiem var izrakt sev aliņu un paslēpties. Dūšīgs racējs ir arī smilšu krupis, kurš kā pionieris apmetas smilšainās, izbraukātās, izdegušās vietās. Kad Ādažu poligonā dzīve bija mierīgāka, arī tur līdz ar armiju mitinājās smilšu krupis. Kā viņam tur klājas pašlaik, intensīvu militāro mācību apstākļos, ziņu nav. Smilšu krupis var apmesties arī kāpās – ne gluži sālsūdenī, bet vietās, kur ūdens peļķēs un lāmās ir saldūdens ar jūras ūdens piejaukumu.
Izglāb princi!
Trakums ir tāds, ka parastais krupītis kā tāds gājputns par katru cenu grib, lai viņa mazuļi aug tajā pašā dīķī, kur savulaik pats, un tā no paaudzes paaudzē. Tā nu viņš spītīgi čāpo uz mājām, pa ceļam varbūt pat paejot garām citām, labākām, nārsta vietām. Arī tad, ja priekšā uzbūvēts ceļš, pa kuru traucas mašīnas, neliekoties ne zinis par krupīša gaitām. Lai palīdzētu krupītim nokļūt svarīgajā vietā, arī šogad risinās akcija Misija – KRUPIS. Izglāb princi! Par to var izlasīt un par brīvprātīgo varēja pieteikties Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā. Kartē atzīmēti vairāki desmiti vietu, kur krupju migrācijas ceļi uz nārstošanas vietām krustojas ar autoceļiem. Brīvprātīgajiem divas nedēļas krupju nārstošanas (pārošanās) sezonā aprīļa beigās vai maija sākumā (tas atkarīgs no laikapstākļiem), jādežurē šajās vietās un jāpārnes krupīši pāri ceļam, lai automašīnas viņus nesabrauktu. Taču arī citās vietās un laikos, redzot krupi vai vardi, kas dodas pāri ceļam, nav taču grūti viņu pārnest.
Tikai – ja deguns viņam ir uz šosejas pusi, nevajag likt atpakaļ tajā grāvī, no kura viņš nāk. Jo viņš tik un tā nāks atkal un dosies, kur instinkts sauc.
Labāk viņu aiznest uz otru ceļa pusi.
Prinču glābšanai ir racionāls pamats – viņi ir nozīmīgs barības avots daudziem citiem dzīvniekiem, gan putniem, gan zīdītājiem. Faktiski visiem dzīvniekiem, kas spēj tos noķert un ir plēsēji vai visēdāji, piemēram, stārķiem, lapsām, dažreiz arī pūcēm. Pūces pārsvarā pārtiek no pelēm, taču, ja peļu ir maz, tās nesmādē arī vardes. Vardes konkrētā gadā var būt kā glābšanas riņķis, kas izglābj pūču populāciju. Arī vardes pašas patērē daudz kukaiņu – mušas, odus, arī kailgliemežus, sliekas, šādi samazinot cilvēkiem netīkamo kaitēkļu skaitu.
Arī krupīti parasto var apēst putni, piemēram, stārķis, arī zalktis, lapsa, jenotsuns. Plēsēji parasti izēd krupīša viduci un indīgo ādu atstāj neapēstu. Iespējams, viņi jau arī ir pieraduši pie tā, ka krupis ir nedaudz indīgs, un varbūt viņiem apēst krupi nozīmē to pašu, ko mums – kādu asu, piparotu ēdienu.
Vardes pareģes
Profesora Pētera Šmita apkopotajos latviešu tautas ticējumos vardes dēvētas pat par Dieva aitām. Senos laikos tām bijusi nozīmīga loma laimes zīlēšanā. Tiesa, vienam un tam pašam notikumam piedēvēta pilnīgi pretēja nozīme. Piemēram, ja varde pārskrien pār ceļu, tad būšot laime. Un otrādi – ja varde pārlec pār ceļu, tad nelaime. Vesela ticējumu sērija saistīta ar to, kur pavasarī pirmo vardi ierauga. Ja ūdenī, tad būs laba raža, bagāts rudens, govīm daudz piena, bet, ja uz sauszemes, tad būs bada gads, slikta raža, govīm maz piena. Tiem, kas vardes vajā un sit, ne tikai govis nīkuļo, aitas un jēri nobeidzas, bet arī tēvs vai māte nomirst vai kāds cits radinieks nomirst, turklāt pašam pēc nāves viņā saulē visas nosistās vardes būs jāapēd. Daudz ir ticējumu, kas saistīti ar laikapstākļu, galvenokārt lietus, pareģošanu. Ja vardes kurc, tad būs lietus. Ja pavasarī daudz pa ūdeni dzīvo, būs lietaina vasara. Ja melnas, tumšas, raibas – būs lietus. Ja lec pretim, būs lietus, ja projām – saule… Nu, un starp visiem ir arī tāds ticējums: «Ja varžu nārstā izbāž kniepadatu starp saķērušos varžu pāri un ar šādu kniepadatu puisis paslepeni iedur meitas drēbē, tad tā citu vairs nemīlē.» Pieburšanai ir vēl citi ieteikumi, ko ar to saķērušos varžu pāri darīt, bet aiz simpātijām un līdzcietības pret Dieva aitiņām tos šeit nestāstīsim. Taču: «Ja redz divas vardes kaujoties, tad tās jāizšķir ar stibiņu; stibiņa noderēs kā talismans pie tiesas, jo tad visas prāvas varēs vinnēt.»
