Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzidri zaļa lauska
Toreiz Jānis nevienu darbu nav varējis nopirkt, bet prasījis vienam no meistariem, vai var paņemt kādu lausku, kura – kā vēl šodien atceras – bijusi tik dzidri zaļa. Viņam atļāva, un viņš to glabājis kā svētumu. No tā laika keramika Jāni ieinteresēja arvien dziļāk un dziļāk.
Tiekamies meistara mājās Madonā, uz kurām norāda zīme Jāņa Seiksta keramikas darbnīca. Tur atrodas arī darbu apskates un iegādes telpa, keramikas apdedzināšanas ceplis, kā arī paša izveidots un lolots dārzs, jo daiļdārzniecība ir viņa vēl viena sirdslieta. Saimniecībai piešķirta kultūras zīme Latviskais mantojums, to saņem Latvijas tūrisma uzņēmēji, kuri mūsdienās joprojām saglabā un rāda latviskās kultūras un tradicionālās vērtības savas saimniecības apmeklētājiem.
Lai gan keramiķis pārsvarā strādā ziemā, arī vasarā esot daudz ko darīt, jo saņemts liels pasūtījums – jāveido šķīvju un bļodiņu komplekts kādam šefpavāram.
Turklāt uz vairākām dienām pie viņa ierodas bērni dienas nometnē, lai kopā ar meistaru mācītos veidot svilpauniekus, vāzītes, dzīvnieciņus. Skolas periodā jau aptuveni desmit gadu Seiksts apmāca bērnus arī Kusas pamatskolā, kur ierīkots speciāls keramikas kabinets ar elektrisko krāsni.
Lielāko daļu mūža Jānis Seiksts veidojis klasisko Latgales stila glazēto keramiku – krūzes, vāzes, bļodas, svečturus u. tml. «Visas formas jau esmu uztaisījis,» smaidot stāsta meistars, «tagad man ir dažādi meklējumi gan formās, gan glazūrās, gan melnā keramika.» Pēdējos gados viņam top ļoti dažādi darbi – gan moderni trauki, piemēram, melnā keramika ar efektglazūru, gan dārza keramika, no kurām daudzus darbus apmeklētāji var apskatīt arī viņa piemājas dārzā, tostarp, Madonas pilsētas simbolu – gaiļus, kā arī puķu cilvēciņus, suņus, pat pingvīnu ģimeni. Turklāt keramiķis atklāj, ka šādas figūras ir daudz sarežģītāk izveidot nekā klasiskās vāzes.
Jāiet mālus mīcīt
Lai gan lielākā daļa dzīves Jānim Seikstam aizritējusi Vidzemē, viņš – kā liecina arī latgaliskais uzvārds – nāk no Latgales, no Ludzas rajona Ezerniekiem. «Tur ļoti tuvu mājām bija liela pļava, caur kuru tecēja mazs strauts un ietecēja Rītupē. Tā lielā pļava kādreiz laikam bijusi ezers, jo tur bija kūdras slānis un vienmēr mitrs. Kad Rītupe pārplūda, ūdens atnāca gandrīz līdz mājai. Kļūstu vecāks un labāk atceros, kā pa mājas logu vizuļoja tie ūdens vilnīši kā ezerā. Acīmredzot no tā arī vietas nosaukums Ezernieki bija radies,» meistars apraksta romantisko vidi, kādā aizritējusi viņa bērnība.
Tomēr pati bērnība pēc Otrā pasaules kara bijusi diezgan grūta.
Viņš nāk no lielas – sešu bērnu – ģimenes, bet viena māsiņa jau maziņa nomira kara laikā. Turklāt vēl viens smags trieciens ģimenei bijis 1958. gadā, kad saslima un nomira tētis – galvenais ģimenes balsts. Mamma palika viena ar bērniem, kuri nebija beiguši skolu, Jānis vēl pavisam mazs. «Tā mēs pa dzīvi kūlāmies, bet, paldies Dievam, izaugām. Viens brālis, kurš dzīvoja Rēzeknē, jau aizgājis mūžībā. Divi brāļi ir pensijā, dzīvo Rīgā, par enerģētiķiem izmācījās, strādāja Latvenergo. Māsa dzīvo Madonā,» Jānis stāsta par saviem tuviniekiem.
Pēc tēva nāves nācās smagi strādāt gan uz lauka, gan dārzā, gan par lopiem bija jārūpējas. Pirmo klasi Jānis pabeidza Stiglavas pamatskolā, uz kuru kājām gāja trīs kilometrus jebkuros laikapstākļos. Tāpēc, lai ģimenē mazāk rūpju, nolēma puiku sūtīt uz Rēzeknes internātskolu. Māsa jau bija precējusies, viņai bija sava ģimene un bērni.
Kad Jānis pabeidza 8. klasi, abus vecākos brāļus iesauca padomju armijā, kurā toreiz vajadzēja dienēt trīs gadus, un nu visi lauku darbi gūlās uz Jāņa pleciem.
«Mēs ar brāļiem bijām sagādājuši malku, lai mammai pietiktu trim gadiem,» Jānis atklāj kādu atgadījumu, «bet – kā jau latvieši – kāds bija sūdzējies, ka mēs mežu zāģējuši. Taču mēs zāģējām tikai kaut kādus alksnīšus un kārklus.
Protams, atbrauca milicija un mežsargs, sāka kraut malku promvešanai. Iedomājieties mammas satraukumu! Māja mums bija tāda kā krievu sēta: ar kūti, pagaidu māju, sētu visriņķī un diviem lieliem vārtiem, kur vezumus veda iekšā. Mamma stāvēja ar mēslu dakšām vārtos un teica: «Tas nekas, ka tu milicis, tāpat tev vēderā ieduršu!» Tad malku no sētas neizveda, bet to malku, kas bija ārpusē tādā kā skaidienā nokrauta, aizveda.»
Vietējā padomju vara kolhoza laikos Seikstu ģimeni arī citādi vēl mocīja, neļāva sienu govīm pļaut. «Līdz ar to es to vietu neiemīlēju. It kā kopumā bērnības atmiņas man skaistas – mēs tur peldējāmies, un burvīgi bija –, bet ar visām šīm mocīšanām palikušas arī nelabas atmiņas, tāpēc es arī zemi tur nepieprasīju.»
Rēzeknes internātskolā Jānim bija ļoti progresīvs skolotājs Antons Kūkojs, kurš pasniedza zīmēšanu. «Mums izveidojās labs kontakts. Biju ļoti kustīgs, ātrs, viņš teica, ka man jāiet mālus mīcīt. Sākumā domāju, ka viņš par mani ņirgājas. Bet, kad republikas konkursā Rīgā dabūju 2. vietu un uz trim žurnāla Bērnība vākiem bija manas gleznas – kādas gan toreiz gleznas, kauns runāt tagad! – iedomājos, ka tiešām varu iet pa mākslas ceļu. Tā ka Kūkojs man ieteica – iet pa mākslas līniju.
Un vēl viņš izdarīja tādu joku, ka noorganizēja mums to iespaidīgo ekspedīciju uz Silajāņiem, kur slaveni keramiķi vēl dzīvi bija: Paulāns, Čerņavskis, Vilcāns, padomju vara vēl nebija viņus iznīcinājusi,» atceras Seiksts. Tā viņš pēc 8. klases iestājās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, jo patika zīmēšana un gleznošana.
Jānis no Jānīšiem
Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas 1968. gadā Jānim Seikstam, tāpat kā citiem absolventiem, divi gadi bija jāatstrādā valsts labā. Viņu aizsūtīja uz Latvijas Keramikas filiāles Jēkabpils iecirkni, kur viņš nostrādāju nepilnus divus gadus. Par šo laiku Seiksts stāsta šādi: «Tur visu gadu bija jātaisa viens veidojums, vari visu laiku virpot, virpot, virpot, un nekā radoša, bet vienīgais labums, ka vari iemācīties virtuozi virpot. Tā iedzen tās prasmes, ka tu saproti, kur tas meistars rodas, – jāšancē!
Bet, redzi, lietišķā skola piecos gados jau bija ielikusi to mākslinieka izpratni, un arī dzīve tāpat. Kad Jēkabpils iecirknī pārgāja gandrīz tikai uz štancēšanu, likvidēja roku darbu un lēja formās, kļuvu neapmierināts. Braucu uz Kultūras ministriju un teicu: man diplomā ir rakstīts mākslinieks-meistars, bet, tā kā tur ir tikai štance un ar mākslu nav nekādas saistības, vēlos mainīt darba vietu. Labi, varat iet, tikai dabūjiet citu darba vietu, kas nodrošinātu ar dzīvojamo platību. Es domāju: ak kungs, darbu un vēl ar dzīvojamo platību!»
Tomēr Seikstam, kā jau cīnītājam, izdevās! Cēsīs bija rūpkombināts, tur tieši vajadzēja meistaru. Viņu pārcēla, pat ar mašīnu atbrauca pakaļ.
«Tur man ļoti labi gāja, patika. Cēsis man mīļa pilsēta, ļoti labas atmiņas – draugi, mīlestības, viss kas bija, kā jau jaunībā.»
Tomēr nostrādāja viņš tur tikai nepilnu gadu, jo atbrauca trīs selekcionāri no Madonas rajona Iedzēniem – viņi pasūtīja un pirka darbus no Cēsu rūpkombināta. «Tā mēs labi iepazināmies. Viens no viņiem, Maizītis, saka: paklausies, tu varētu pie mums atbraukt uz Iedzēniem, tur ir māja Jānīši, ko pārdod. Domājam, ka tā ir atbilstoša cena, un jūs varētu to iegādāties,» Seiksts atklāj, kā viņu aizvilinājuši uz Madonas pusi, kur viņš par nopirka lauku māju un kur aizritējusi visa pārējā dzīve. Meistaru pieņēma darbā Iedzēnu selekcijas stacijā, iedeva divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu mājā. «Kas man: ūdens ir, apkure ir, strādāju. Bet brīvajā laikā nopirktajā mājā, vecā akmens kūtī, pamazām jau ceplīti taisu,» smaidot atceras keramiķis.
Pienākusi reize, kad ciemos atbrauca mākslas zinātnieks, Latgales keramikas teorētiķis Jānis Pujāts. «Viņš cēla gaismā keramiķus, to viņš ļoti pareizi darīja, jo keramiķi būtu izmiruši, viss jau pamazām gāja bojā. Un viņš man saka: «Tu, Jāni, dzīvo divistabu dzīvoklī? Tev tāda māja, tā taču pils, ne māja, tev jāiet tur. Rīt pat ej!» Bet tur neremontēta simtgadīga māja. Taču man pret viņu bija respekts, domāju – jāklausa!
Aizgāju uz to māju un sāku ar keramiku darboties, jau pirmā krāsns labi izdevās, interesenti sāka braukt. Toreiz varēja taisīt un taisīt; tu nevarēji pat cepli izkraut, tev jau izņēma visus darbus no rokām. Saku: pagaidiet, pagaidiet, atļaujiet man kaut ko izstādēm atstāt! Tā bija Latgales stila keramika, jo es mācījos no tām formām, protams, ieliku arī kaut ko savu – krāsu izjūtu, ornamentu.»
Jānīšos viņš nodzīvoja 23 gadus. Ar krāsnīm un keramiku tur gadījušies arī dažādi kuriozi. «Pavasarī gruntsūdens sāka sūkties jaunizraktajā apdedzināšanas krāsns bedrē. Nekas, pagaidu siltāku laiku, izžūst tā bedre, kad lieku uguni, tūkstoš grādu tomēr. Ņemu ārā darbus – krāsaini, skaisti toņi, bet tādi matēti iznākuši. Atbrauc ekskursanti, kuri grib iegādāties darbus, un saka: vau, tev visforšākie darbi, nekur nav tādi redzēti! Domāju: ja jau manus šādus darbus pērk, tad viss būs labi.»
Brīvā laika Jānim bija maz, reizēm uz kādu balli aizgājis Sauleskalnā. Tomēr regulāra braukšana uz Madonu, kur viņš tolaik strādāja par mākslas nodaļas vadītāju Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, novedusi pie laimīgas satikšanās ar sievu Tiju, kura tolaik strādāja par latviešu valodas skolotāju netālajā Bērzaunes pamatskolā un arī šad tad braukusi uz Madonu. «Vārds pa vārdam, sākām runāt un iepazināmies. Tad viņa atveda skolēnus ekskursijā uz muzeju, tur mēs vēl pārrunājām dažādas lietas. Tā pamazām kaut kas mums saskanēja,» atceras Jānis.
Viss no nulles Madonā
Meistara sievai, lai nokļūtu skolā, bija jāiet uz autobusa pieturu divus kilometrus, ziemā – pa pieputinātu ceļu. Ģimenē piedzima divi bērni, un pamazām sāka briest doma, ka jāpārceļas uz pilsētu, kur viss ir aizsniedzamāks.
Jānis noskatījis zemes gabalu Madonā, kur tagad jau 30 gadu atrodas Seikstu ģimenes māja un meistara darbnīca un kur viņi visu uzbūvējuši un iekārtojuši no nulles.
Tolaik, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, šeit atradusies kāda veca pilsētas ēka kritiskā stāvoklī.
«Vērsos izpildkomitejā un teicu, ka gribētu šo vietu. Funkcionāri jauna zemes gabala iegādei lika dažādus šķēršļus. Bet izpildkomitejā bija tāds gaišs cilvēks Harijs Āriņš – lai vieglas smiltis –, un viņam es izstāstīju, ka man vairākās vietās malka jāgādā apkurei un vēl keramikas ceplim malka vajadzīga, un viņš mani saprata. Tā es beidzot tiku pie noskatītā zemes stūrīša.»
Sākumā šajā pilsētas nomalē Seiksti bija vienīgie, jo keramiķis tieši meklējis vientuļu vietu, kur var kurināt vaļējo cepli un dūmi netraucē apkārtējiem. Kad kaimiņos būvēja vēl divas mājas, meistars saimniekus laikus brīdinājis, lai padomā – «baigie dūmi būs», bet neviens nav sūdzējies.
Šobrīd abiem Tijas un Jāņa bērniem – meitai un dēlam – jau ir sava ģimene. Neviens no viņiem nav gājis tēva pēdās pa mākslinieka ceļu, bet Jānis saka, ka viņiem ir «ļoti labi bērni, ļoti lepojos ar viņiem: beiguši augstskolas. Katrs atradis savu vietu dzīvē». Dēls Mārtiņš strādā par juristu, bet meita Evija ir klīniskā logopēde Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas nodaļā. Seikstiem ir trīs mazbērni – Valters, Emīlija un Evelīna.
Podnieka maņas
Vecmeistars Seiksts atklāj, ka no visa keramikas tapšanas procesa viņam vislabāk patīk virpošana un veidošana darbnīcā. «Kad pie manis atbrauc studenti, kuri nemāk virpot, viņi saka: jūs kaut ko līdz galam mums neizstāstāt! Bet es to varu viegli izdarīt, jo tā izjūta jau ir rokās,» viņš smaida. Glazūru gatavošana gan īsti nepatīkot, bet apdedzināšana arī esot mīļdarbiņš, lai cik smags, jo «tur tu sakoncentrējies un jau gaidi rezultātu».
Meistars atklāj, ka mālu galvenokārt pērk Raunā, nevis rok pats, jo atrast kvalitatīvu mālu, kā arī pašam to izmīcīt, būtu ļoti laikietilpīgi. Kādreiz arī mālu pircis rūpnīcās Jēkabpilī, Cēsīs, Jelgavā, pat no Lietuvas vedis.
Līdz ar to kopumā keramikas veidošana iznāk dārgs process – jāpērk māls, glazūras, malka.
«Silajāņos bija māla kalniņi pie katras keramiķa mājas, vecie keramiķi zināja, kur mālus ņemt. Mālam jābūt spīdīgam kā sviestam, kad pavasarī izroc. Tur nedrīkst būt nekādi piejaukumi. Ja mālā būs kāds mazs kaļķa kriksītis, tad tas pēc gada izstums glazūrā pamatīgu robu, jo kaļķis, kad atdziest un nostāvas, izplešas, rada spriedzi. Kurš meistars gribēs, ka pēc gada viņam zvana un saka: ei, man te viss saplīsa uz galda!» skaidro Seiksts. Viņš stāsta, ka mūsdienās māla izmīcīšana arī ir ilgs un dārgs process, bet beigās gatavais nopērkamais māls (celofānā fasētas māla desas) ir ļoti blīvs, bez gaisa pūslīšiem, to gandrīz uzreiz var likt uz virpas.
Kad darbi ir izveidoti un krāsns piekrauta pilna, var sākties keramikas apdedzināšanas process. Meistars pa virsu kādus 10–15 centimetrus liekot lauskas kā vāku. Pašās beigās lauskas kļūst sarkanas un no krāsns iziet trīsmetrīgas liesmas.
«Visu mūžu man bija liela krāsns ar vienu kurtuvi, bet pirms trīs gadiem pārmūrēju, uztaisīju divreiz mazāku un ar divām kurtuvēm. Vispār es to noskatījos no podnieces Baibas Dumpes, kura ar vīru podnieku Eināru Dumpi arī dzīvo un strādā Madonas novadā. Kad bija lielā krāsns ar lielu kurtuvi, malka palika stūros, neizdega. Iedomājies, pie tūkstoš grādiem mest malku krāsnī!? Man viss dega! Tagad kurinu priekšā un lēni bīdu malku dziļāk,» meistars izklāsta. Lielo krāsni kādreiz kurinājis 26 stundas, tagad pietiekot ar 18 stundām.
Keramikas apdedzināšanas procesā aptuveni divi procenti darbu iznāk brāķi, kas tomēr neesot daudz. «Te es rādu piemēru ekskursantiem, par kādu putriņu pārvēršas vāze, kad ir bijis pārāk liels karstums – ap 1100 grādu. Maksimums, ko es šajā krāsnī varu pieļaut, ir 1015 grādu,» Seiksts skaidro. Temperatūru nosaka pēc liesmu galiem, pēc skaņas un pēc lausku sārtuma. «Ilgi jāstrādā, lai to saprastu. Man visu ko stāstīja, bet sākumā neko nesapratu: kaut kas te priekšā neizdeg,» keramiķis smejas.
Jaunākie raksti
Krāsaino keramiku Jānis Seiksts apdedzina tādos kā podos – kapēs. «Kapēs dedzināja Latgales meistari, kas 1926. gadā Parīzē Tautas lietišķās mākslas izstādē dabūja zelta un sudraba medaļas. Pie viņiem mācījos to metodi. Padomju vara viņus kārtīgi panīcināja,» viņš piebilst. Kapēs dedzina tāpēc, ka glazūra tek un aplīp ap restēm, plauktiem, pieķēzī krāsni.
Seiksts kapes izgatavojis no šamota, kas ir ugunsdrošais māls, kuru apdedzina 1300 grādos. «Pirms 40 gadiem laukos taisīju kapes no brūnā māla, bet tad pagāja divas trīs dedzināšanas reizes, un kapes bija jātaisa no jauna. Šīs lietoju jau 20 gadu, un tās vēl 20 gadu izturēs,» saka meistars. Viņš atzīst, ka pašas kapes krāsnī aizņem daudz vietas, katrā kapē var ielikt tikai vienu trauku, tāpēc tagad daudzi podnieki dedzina uz restēm, bet pusi vāzes, apakšējo daļu, neglazē, jo «māls jau arī skaists.» Bet tad tas vairāk sūc ūdeni un trauka apakšu vajag noklāt ar laku.
Oriģinālais pieskāriens
Padomju gados Seiksts sadarbojās ar Rēzeknes mākslinieku grupu, kurai veda izstāžu darbus un ar kuru kopā viņam bija pirmās izstādes arī ārzemēs: Polijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā. Vēlāk pārāk nogurdināja biežā braukāšana uz Rēzekni un atpakaļ, tāpēc viņš nolēma, ka veidos personālizstādes reizi piecos vai desmit gados.
«Tā arī darīju: apmēram ik pa septiņiem gadiem izstāde. Daudz kur bija: Cēsīs, Gustava Sķiltera memoriālajā muzejā, Aizrobežu mākslas muzejā un vēl citur Rīgā. Kad sākās atmoda, uz Vāciju aicināja, sākumā vēl vīzas vajadzēja kārtot,» atceras meistars. Vācijā Vaijē un Bernaka galerijā ir bijusi arī viņa pirmā akvareļu izstāde, par kuru bija labas atsauksmes vācu presē.
Kādreiz Seiksts braukājis un vedis darbus arī uz gadatirgiem, daudzreiz uz lielo amatnieku gadatirgu Brīvdabas muzejā, bet «tagad esmu jau par vecu šādiem gājieniem», viņš atzīst.
Turklāt jau vairāku desmitgažu garumā viņa vārds un darbi paši atved apmeklētājus un pasūtītājus pie vecmeistara. Jau 1984. gadā Jānis Seiksts saņēma LPSR Mākslinieku savienības medaļu un diplomu Labākais sniegums Latgales keramikā. Savukārt 2018. gadā viņš kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. 2017. gadā Kultūras ministrija meistaram piešķīra zīmi Latviskais mantojums, bet Madonas novada pašvaldība – Goda diplomu un goda zīmi. Dzīves laikā viņš saņēmis vēl citus apbalvojumus un pagodinājumus.
«Kad man atnāk interesenti, pasūta darbus, tad tomēr jūt to oriģinālo pieskārienu. Latgalē bija tāds vecs zemnieks Kāpostiņš, kurš taisīja podus. Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts viņu cēla gaismā. Bijām aizbraukuši pie viņa, kad Kāpostiņš lika podus apdedzināt krāsnī, teicu: palīdzēsim! Viņš: nē, nē, dēls, es pats zinu. Kā viņš iekrāva krāsnī?
Podu uz poda, līdz pusei glazētus, nekādas kapes, nekādas restes. Izdedzināja krāsni, ņem laukā, bet podi salipuši kopā, kad atdala – nolūst, izveidojas robi. Bet viņš aizved uz tirgu Brīvdabas muzejā, pārdod divreiz lētāk, un viņam visu izpērk, jo viņš labāk nemācēja, viņam tas nāca no sirds, un cilvēki to juta. Man liktos, ka tas ir brāķis, jo es skolā esmu mācījies, bet viņš – autodidakts, un viņam tāda īsta zemnieka dvēsele,» aizrautīgi stāsta Seiksts.
Meistars piebilst, ka viņam ļoti nepatīk vienveidība, bet patīk radošais: «Kad aizbraucu uz Franciju, Vāciju, Čehiju, visur priekšā ir vienādi ķīniešu darbi. Nesaku, ka tie ir slikti, bet visur vienādi, tad man vairs virsū negribas skatīties.»
Tikšanās noslēgumā, kad viņa viesmīlīgajās mājās, darbnīcā un dārzā tik daudz kas ir izrunāts un apskatīts, vecmeistars Jānis Seiksts vaļsirdīgi atklāj, ka jūt lielu gandarījumu par savu dzīvi: «Gandrīz līdz mūža galam esmu aizgājis un pārliecinājies, ka keramika ir neizsmeļams avots: tur var tik daudz ko radīt, un tas viss ir tik interesanti, ka neko labāku nevaru vēlēties.»
