Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Jaunībā Ciprijans jeb Cipris, kā viņu sauca savējie, strādāja uz šaursliežu dzelzceļa Rēzekne–Sita. Dzelzceļniekiem karā nebija jāiet, bet, būdams karstasinīgs un straujš, viņš sastrīdējās ar priekšnieku. Cipri no darba pēkšņi atlaida un 1944. gadā 23 gadu vecumā iesauca leģionā. Bumbu uzlidojumā Mores kaujās Cipri smagi ievainoja un aizveda uz Vāciju. Atveseļojies viņš Nirnbergas cietumā esot sargājis kara noziedzniekus.
Esmu redzējusi dokumentu, kurā Ciprijans ar savu parakstu apliecina, ka Latvijā vairs neatgriezīsies, izvēloties doties uz ASV.
Latgalē sešu bērnu ģimenē dzimušā Ciprijana dzīvi karš pagrieza pilnīgi citā virzienā. Vēlāk, kad tuvinieki ar Cipri gribēja runāt par karu, viņš nekādās atmiņās neielaidās: «Jūs labāk nerunājiet par karu! Jūs nezināt, kas tas ir. Dievs, nedod karu!» Un vēl Cipris sacījis, ka Latvija ir krustceles – te nekad nebūs mierīgi.
Ar tuviniekiem Ciprijans sazinājās tikai pēc 10 gadu prombūtnes. No bērnības atceros sūtītās fotogrāfijas – tās atgādināja pasaku. Sēž ģimene – tētis, mamma un trīs par mani vecāki puikas, kas smaida tā, ka baltie zobi vien spīd. Mūsu fotoateljē tapušajās bildēs neviens tā nesmaidīja, visiem mutes ciet. Cita bilde. Amerikas onkulis Klīvlendā pie mašīnas – tādas, kādu nekad neesmu redzējusi, bet blakām stāv otra, vēl lepnāka. Tad bilde ar Amerikas onkuli ceļojumā – pie palmas. Tomēr vissvarīgākās un skaistākās man, bērnam, likās viņa vilku sugas suņa Silvera fotogrāfijas pie apsnigušas būdas. Silveri visā pasaulē vienādi.
Ar Amerikas onkuļa atbalstu savulaik uzcelta mūsu lauku mājas lielā istaba. Onkulis savai māsai, kas viena audzināja četrus bērnus, sūtīja audumus, ko viņa pārdeva, tā tikdama pie lieka rubļa. Katram auduma gabalam tālajā ceļā no Amerikas līdz Latvijai kāds bija nogriezis stūri. Kad ar māsu bijām pusaudzes, onkulis mums reizēm atsūtīja kādu mazu paciņu. Mamma atbildes vēstulē izvairījās nosaukt lietas, ko esam saņēmuši, jo dīvainā kārtā onkuļa sūtītie sporta apavi ceļā reiz bija pārvērtušies par violetām auduma biksēm. Un tā gadījās ne reizi vien. Kurš atvēra pakas, lai bojātu un mainītu lietas, – nav ne jausmas.
Cipris vairākas reizes atlidoja uz Latviju. Pirmoreiz – 70. gadu sākumā, kad drīkstēja braukt tikai līdz Siguldai. Deviņdesmitajos gados viņš atbrauca arī uz Latgali. Atceros, cik satraukuma pilna bija onkuļa gaidīšana! Dārzu izravējām tā, ka nezāles varēja meklēt ar mikroskopu, bet govs, dumjais lops, tieši tajā rītā ganībās izrāva mietu, iebrida dārzā, nograuza runkuļiem lapas un ar ķēdi izvandīja visu dārzu gluži kā omnibuss.
Ciemodamies dzimtajā pusē pēc 50 gadiem, onkulis ļoti gribēja aizbraukt uz savām jaunības mājām mežmalā un apskatīties, kā tur izskatās. Brāļi mēģināja ieskaidrot, ka tur nav, ko redzēt. Cipris palika pie sava – gribot redzēt savas ābeles! Darbodamies mazpulkā, viņš bija iestādīja ābeļdārzu. Mana mamma šīs ābeles atceras. Dārzā bijis arī koks ar āboliem, kas gatavojoties kļuvuši tik caurspīdīgi, ka pat sēkliņas spīdējušas cauri. Ikreiz, kad mamma to stāstīja, iztēlojos, kā šis ābols izskatījās. Gluži kā Ziemassvētku eglītes rotājums. Brāļi Ciprim teica: nekādu ābeļu vairs nav. Cipris palika pie sava: lai vedot! Sēdās visi zirga ratos un brauca, bet atgriezās sastrīdējušies. Cipris skarbi pārmeta, kāpēc brāļi, dzīvodami tepat blakus, nenosargāja viņa ābeles, un nekādu taisnošanos negribēja ne dzirdēt.
Padomju laiku dzīvi viņš nesaprata un negribēja saprast – kā var būt tā, ka nevar nopirkt to, ko gribi un vajag!
Kad Latvija atguva neatkarību, priecājās par tuvinieku atgūto zemi, lopiem kūtī un miežiem tīrumā.
Viņš ļoti atzinīgi vērtēja katru, kas mācās un grib izsisties. Studēdama augstskolā, ar Amerikas onkuli sarakstījos, stāstīju viņam, ka būšu žurnāliste. Onkulis ar savu kapitālisma skatu mani mācīja strādāt tā, lai var vairāk nopelnīt, – lai skatos, kur nāk nauda. Vēl viņš rakstīja: «Dzīve ir skaista.» Ciprijans nomira 2009. gada 5. martā – tieši savā 88. dzimšanas dienā.
Reiz, kad ar vecāko dēlu staigājām pa Rīgas Brāļu kapiem, atgādināju par Amerikas onkuli – leģionāru. Dēlam, tolaik vēstures studentam, šis stāsts likās ļoti svarīgs. Ciprijans ir vienīgais mūsu dzimtas cilvēks, kas pieredzējis karalauku. Dod, Dievs, lai neviens cits to nepieredzētu! Par to arī dega mana šāgada Lāčplēša dienas svecīte.
