Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Līdz mēnesim un atpakaļ
Pēdējos 25 gadus – kopš valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži dibināšanas – Laima bijusi saistīta ar to. Vispirms kā Strenču kokaudzētavas vadītāja, pēc tam – kā struktūrvienības Sēklas un stādi ražošanas direktore. Šis ir pirmais rudens, kad viņai no Strenčiem vairs nav jāsteidzas ne uz darba kabinetu Kalsnavā, ne lielā uzņēmuma galvu Rīgā, un uzreiz nemaz nevar saprast, ko ar jauniegūto pensionāres brīvību iesākt. Pēc tik darbīga mūža, kas aizvadītajā gadā novērtēts gan ar uzņēmuma balvu Pumpurs, gan visas mežu nozares prestižāko apbalvojumu Zelta čiekurs.
Beidzot viņai vairāk laika būs dārzam. Laimai tie ir pat divi – Strenčos un lauku saimniecībā. Gaidot un godinot Latvijas simtgadi, 2009. gadā savos laukos viņa iestādīja iespaidīgu latvju spēka zīmi:
Laimas slotiņu no dekoratīvajiem skuju kokiem – tūjām, pacipresēm, kadiķiem un eglēm – vien.
Piecus metrus platu un septiņdesmit garu, un gan apskatīt, gan novērtēt to īsti var tikai no putna vai drona lidojuma. Tas vien jau liecina par vērienu, ar kādu smalkā un trauslā Laima mēdz darboties. Tagad koki rakstā tik cieši piekļāvušies cits citam, ka grūti pat izspraukties cauri, un prasīt prasās pēc pamatīgas frizēšanas. Varbūt tas būs darbs nākamajam gadam.
Vairāk būs laika bērniem un astoņiem mazbērniem. Pēc Zelta čiekura ceremonijas Laimas meitas Linda un Zanda feisbukā rakstīja: «Es tik ļoti lepojos ar savu mammu. Ja ir kāds, kas spēj realizēt savus sapņus, sasniegt augstus mērķus, tad tā ir viņa. Aiz šķietami trauslās ārienes slēpjas milzu darbaspējas, prātam neaptverams krampis, iekšējs spīts, prasme iedrošināt un pārliecināt. Bet visam pāri mīlestība un atbildība pret darāmo. Manai mammai neviens darbs nav par grūtu, neviens kalns nepārejams, neviena liksta neuzvarama. Mammu, mēs, tavi bērni, ar tevi ļoti, ļoti lepojamies un mīlam līdz Mēnesim un atpakaļ.»
Manā gadījumā ne zaļais, ne kāds cits koridors nepavērās.
Bērni bija Laimai līdzās arī tad, kad vajadzēja izcīnīt mūža lielo cīņu. Bija 2019. gada rudens, kad viņa uzzināja – ir piemeklējusi ļaundabīga slimība. «Mums katram jau dzīvē ir gan saules, gan tumsas un ēnas brīži, un tos visus ir jāspēj izdzīvot. Es negribu par to daudz runāt un pat atcerēties. Varbūt tikai tāpēc, lai iedrošinātu nepadoties kādu, kam arī ar diagnozi jāsaskaras. Ar mani tas notika pēkšņi. Un, cik pēkšņi notika, tik strauji bija vajadzīgs risinājums. Ja tuvākajās nedēļās nepagūtu veikt operāciju, iespējams, to vairs nevajadzētu. Manā gadījumā ne zaļais, ne kāds cits koridors nepavērās. Tie bija bērni, kas noskaidroja, ka palīdzēt var Charite slimnīcā Berlīnē. Ļoti maz – pāris nedēļas – pagāja no uzzināšanas līdz brīdim, kad jau biju Berlīnē, vecajā kara hospitālī, un oktobrī mani jau izlaida no slimnīcas. Pēc tam vēl sešas reizes vajadzēja doties uz ķīmijterapiju. Uz turieni un atpakaļ braucām visvisādi – gan ar lidmašīnu, gan automašīnu –, un vienmēr, katru dienu, kāds no bērniem bija man līdzās, atbalstīja un palīdzēja. Pat nezinu, kā viņi dabūja gatavu, jo visi taču ir pieauguši cilvēki, kam ir katram sava ģimene, bērni un darbs. Par ārstēšanu arī maksājām paši, un tā veiksmīgi noslēdzās 2020. gada pavasarī līdz ar kovida juridisko sākumu, kad pirmoreiz noteica mājsēdi. Un 2021. gada 1. janvārī es atsāku strādāt. Psiholoģiski palīdzēja arī kolēģu atbalsts. Pirms pieciem gadiem, kad Latvijas valsts mežiem bija 20 gadi, par godu jubilejai bija izveidota nozīmīte, un kolēģi atsūtīja bildes – redz, kur tavējā tevi gaida. Tādi it kā sīkumi, kas patiesībā nemaz nav sīkumi. Tas viss kaut kā palīdzēja saturēties kopā. Bet tam posmam ir iziets cauri un jādzīvo tālāk. Nu jau ir 2025. gads. Taču, ja nebūtu Vācijas, es droši vien te nesēdētu un nerunātu ar jums, bet varbūt ar vīru viņā saulē.»
No Sēlijas egļu mežiem
«Bērnībā es staigāju pa Sēlijas – Aknīstes – mežiem, kur gandrīz līdz zemei noliektie lielo egļu zari ar garajām skujām šķita milzīgi, un pats egļu mežs – pasakains, mazliet raganīgs. Tu maziņš ej pa apakšu un domā, ka varbūt kaut kur noslēpusies ragana ar slotu un lidos no vienas galotnes uz otru…
Mans tēvs bija kolhoza mežsargs. Taču profesijas izvēli vairāk ietekmēja mežkungs, kas dzīvoja mums kaimiņos un mēdza ar mani šad un tad parunāties. Un arī bioloģijas skolotāja Aknīstes vidusskolā. Iespējams, viņas ietekmē sākumā arī man bija doma doties uz biologiem. Bet par skolotāju tomēr strādāt gan negribējās, un tā iestājos toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Lielākajai daļai manu kursabiedru bija mežrūpniecības saimniecību (MRS) vai kolhozu stipendijas, un viņi pēc studijām devās strādāt uzņēmumos, kas stipendijas maksājuši. Bet mums – dažiem baltajiem zvirbuļiem, kam iepriekš zināmas darbavietas nebija, – piedāvāja darbu Jaunjelgavā, Žīguros vai Strenčos, un es pilnīgas nejaušības dēļ no Leišmales nonācu otrā Latvijas malā, tuvāk igauņiem, Strenčos ar to staltajām priedēm.
Akadēmijā jau biju satikusi arī savu vīru, un, kad mācījos piektajā kursā, piedzima mūsu pirmā meita Linda. Dienu pirms viņas dzimšanas, 8. aprīlī, aizstāvēju diplomdarbu par priežu sprīžmeša izplatību Jūrmalas MRS un tā apkarošanu. Bet piecas dienas pēc dzemdībām paguvu aiziet uz izlaiduma svinīgo daļu. Tā kā vīram bija vēl gadu jāmācās, vispirms apmetāmies pie viņa vecākiem Vecpiebalgā, un tikai tad, kad meita jau bija mazliet paaugusies, atnācām uz solītajiem Strenčiem.
Sākumā atbildēju par sēklu plantācijām, bet drīz vien pensijā devās kokaudzētavas iepriekšējais vadītājs. Mēs toreiz dzīvojām vairāku dzīvokļu mājā Pārgaujā, un es vēl tagad atceros mežziņa smagos soļus uz kāpnēm un: «Laima, tu tak varētu…» Kāpēc ne, es varētu gan, un man tas pat gluži labi patiktu. Taču, ja man kaut kas jādara, tad jāizdara kārtīgi, es nevaru čammāties pa roku galam. Tāpēc bērniem manis bieži vien ir bijis par maz un ar daudz ko bijis jātiek galā pašiem.
Atceros, kā Linda, kad viņai bija četri pieci gadi, gāja uz bērnudārzu pēc Jāņa – viņš ir pusotru gadu jaunāks – un abi roku rokā nāca mājās:
kājās baltas pusgarās zeķītes ar bumbulīšiem sānos. Bet jaunākajai meitai Zandai kokaudzētavas vecajā kantorītī pat bija nolikta redeļu gultiņa, kur dzīvoties. Kokaudzētavā viņa spēra arī pirmos soļus – piecēlās un metrus trīs pārgāja pāri zālei. Mūsdienās mani par tādu bērnu audzināšanu droši vien sauktu uz bāriņtiesu. Tomēr viņi ir izauguši patstāvīgi un forši un daudz ko māk un zina, un prot.
Sākumā kokaudzētava bija 14 hektāru liela, un tajā audzēja priežu un egļu kailsakņu stādus. Taču, mācoties akadēmijā, biju beigusi arī divu gadu kursu dārzkopībā, un sirdī man vienmēr bijuši arī dekoratīvie koki un krūmi, un pamazām sāku vākt, kolekcionēt un audzēt arī tos. Tāpēc, jā, ko tur slēpt, man ļoti sāpēja, kad tika pieņemts lēmums – Latvijas valsts meži dekoratīvos stādus vairs neaudzēs. Un varbūt tad arī bija vieglāk aiziet.»
Pašas audzināts turpinātājs
«Taču atgriezīsimies deviņdesmitajos gados, kad tika pieņemts lēmums kādreizējās valsts kokaudzētavas privatizēt. Mēs ar virsmežzini Mārtiņu Gaigalu cīnījāmies, lai Strenču kokaudzētava netiktu privatizēta un paliktu valsts īpašumā. Pamazām izdevās kokaudzētavu uzlabot, un 2000. gadā, kad nodibināja valsts akciju sabiedrību Latvijas valsts meži un mēs kļuvām par tās sastāvdaļu, bijām jau paguvuši izdarīt daudz – ierīkot meliorāciju, laistīšanu, uzcelt pirmās siltumnīcas. Sākām paplašināt platību un apgūt mūsdienīgākas tehnoloģijas, piemēram, ietvarstādu audzēšanu.
Bet 2003. gadā Guntis Grandāns, kas toreiz bija struktūrvienības Sēklas un stādi direktors, mani no Strenčiem aicināja atbildēt par visām stādaudzētavām: «Ja jau tu Strenčus mācēji attīstīt, mācēsi pacelt arī pārējos.» Mani, protams, uztrauca, bet kas tad paliks Strenčos? «Nu, varbūt tavs jaunietis var?» Uz to es varēju atbildēt vienīgi: «Vai tu esi traks?»
Jaunietis – dēls Jānis – tikko bija beidzis vidusskolu. Protams, viņš jau kopš bērnības vasarās bija strādājis kokaudzētavā un pēdējā vasarā sevi parādījis īpaši. Augustā vajadzēja sūtīt stādus uz Latgali. Tos veda lielajā kravas mašīnā, un konteineri bija kārtīgi jāsaskaita un pēc tam jādabū atpakaļ, un kādam bija jābrauc līdzi šoferim un tas jāizdara. Aizsūtīju savu Jāni. Pēc laika mežzine no Latgales zvana, ka jauns puika – viņa jau nezināja, ka tas ir mans dēls, – stīvējas par konteineriem, lai dod tūliņ atpakaļ. Es mierināju, ka gan jau nākamajā tūrē atsūtīs, galvenais, ka viss kārtīgi saskaitīts. Tomēr mācīties Jānis gribēja doties citā virzienā un pēc vidusskolas iesniedza dokumentus Policijas akadēmijā. Taču augusta beigās nokļuva slimnīcā, bija vajadzīga operācija, un, kamēr slimnīcā pēc tās atkopās, iestājpārbaudījumi Policijas akadēmijā jau bija garām. Ko nu? Sāka strādāt kokaudzētavā, un es apvaicājos, ko viņš domā par mežsaimniekiem, kur uzņemšana neklātienē vēl turpinājās. Tā viņš sāka mācīties un drīz vien deviņpadsmit gadu vecumā kļuva par kokaudzētavas vadītāju. Protams, mūsdienās nekas tāds vairs nebūtu iespējams. Bet divtūkstošo gadu sākuma naivums un entuziasms pat tādā lielā ražošanas uzņēmumā ļāva izdarīt šķietami neiespējamas un pat neticamas lietas. Sākumā es, protams, palīdzēju. Katru vakaru pārrunājām, ko un kā darīt. Bet pagāja pāris gadu un viņš jau ar visu tika galā pats, tagad jau līdz matu galiem stādu ražošanā, pārpilns ideju, un viņam izdodas tās realizēt.»
Ceļš uz Manhetenu
Modernās mežu stādaudzētavas, kādas tās ir tagad, ir Laimas mūža darbs. «Protams, ir nācies iet arī cauri ērkšķiem, visas investīcijas vajadzēja pierādīt ar cipariem. Atceros, kā mēs meklējām pirmās stādu kasetes. Tā bija kolosāla pieredze. Nevienas mārketinga mācības nav iemācījušas to, ko trīs dienās vienā Zviedrijas uzņēmumā 2000. gada rudenī. Gribēju uzzināt, kādas kasetes ir piemērotas ietvarstādu audzēšanai un cik tās īsti maksā. Informācija, ko izdevās iegūt neklātienē, ļoti atšķīrās – pat ar nuļļu skaitu. Tāpēc devos uz Zviedriju, naivi domājot, ka uz vietas uzreiz tikšu pie cenas. Un, lai gan galu galā tā arī notika, vispirms trīs dienas pagāja, pierādot, ka es vispār esmu ņemama nopietni. Tikai trešās dienas vakarā cena tika nosaukta. Un cipars, ko viņi nosauca, izpētot manus stāstus, arī ilgus gadus turējās nemainīgs. Par to es ļoti cienu zviedrus, nu, vismaz tos, ar ko mēs sadarbojāmies, – ka viņi vārdu tur.
Kā noteikt savas produkcijas cenu? To, klausoties lekcijas, nav iespējams izprast. Bet tur varēja to tiešām izprast – viņi iztaustīja, var teikt, līdz kaulam. Vai tas ir nopietni? Nemētājās ar cenu pirmajā reizē. Tā ir psiholoģija, un es pat teiktu, cīņa par cenām. Tāda pati cīņa tagad ir arī par stādu cenām eksportam. Toreiz, protams, Latvija vēl nevienu meža stādu neeksportēja. Taču mēs bijām jauna zeme, jauna valsts, kas ienāk Eiropā, un radās interese par to, ko varam piedāvāt. Vienkārši – labas kvalitātes stādus! Bet, kādi tie ir – ar spēcīgām saknēm, tādi, ko var ilgi uzglabāt neizkalstot. Visas tās priekšrocības, kādas ir ietvarstādiem, kuru audzēšanai meklēju kasetes. Vai mēs varam tādus izaudzēt? Varam, tikai jāmēģina. Tā viss aizgāja. Uzcēlām pirmās saldētavas Baltijā. Pirmās lielās siltumnīcas. Pati pirmā lielā kupolveida plēves siltumnīca, ko vēl deviņdesmitajos gados meža stādiem cēla mūsu pašu Ikšķiles uzņēmums Siltumnīca, bija 50 metru gara un 10 metru plata. Mums neder siltumnīcas ar V veida jumtiem kā dārzeņkopībā. Ziemā nekurinām, un vajag, lai sniegs pats noslīdētu no jumta. Iekurinām tikai 8. martā, kad sākam sēt. Uzzinājām, ka Somijā, uz ziemeļiem no Helsinkiem ceļ pirmo lielo 25 metrus plato kupolveida siltumnīcu meža stādiem. Braucām ziemeļmeitas lūkoties un arī Strenču kokaudzētavā uzcēlām pirmo 25 metru plato un 100 metru garo siltumnīcu. Tad jau sekoja ķēdīte – Mazsilos Stendē, Podiņos Lubānā un jaunajā kokaudzētavā Mežvidi pie Kalsnavas. Mežvidus sākām celt, kad meža stādu ļoti trūka. Kā smejas mans Jānis,
Mežvidi ir sēklu un stādu Manhetena, kur ieliktas visas zināšanas un prakse, kas pa šiem gadiem krājusies.
2022. gadā iesējām pirmās sēklas, bet stādaudzētava, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava. Vienmēr jāskatās, kas pasaulē notiek. Jābūt acīm vaļā, ausīm dzirdošām, smadzenēm vietā un viss jāattīsta tālāk.
2000. gadā Latvijas valsts mežu kokaudzētavas pārdeva 13 miljonus stādu, šobrīd – līdz 68 miljoniem. Ap 15 miljonus no tiem eksportējam, lielākoties uz Zviedriju, nedaudz arī uz Igauniju. Ir tieši tā, kā mēdz sacīt, – mežs ir cilvēces šūpulis un mūsu zaļais zelts.»
Gar ceļu uz Laimas lauku mājām ir egles, kas izaugušas no pirmajiem viņas audzētajiem stādiem. Ne vairs jaunaudze, bet jauns, četrdesmitgadīgs mežs. Bet gar pašu ceļa malu – tad pat stādīta lapegļu rinda, kas rudeņos nober zem kājām zeltainu skuju klājienu. Taču Laima jau nebūtu Laima – viscaur lietišķa un pragmatiska –, ja neteiktu: «Te nu ir skaidri redzams, ka piemērotos apstākļos lapegles pieaug un nobriest ātrāk nekā egles.» Tā, ja.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
