Pusaudzis grib mainīt dzimumu… Divu mammu pieredzes stāsti

Konsultē

Parīzē praktizējošais psihoanalītiķis Jānis Gailis

 Vai jums ir skaidrojums, kāpēc pusaudži izsaka vēlmi mainīt dzimumu?

 Universālas atbildes nav. Ja ir zināms brīdis, kad bērns pieņēma šo lēmumu, var domāt, kas bijis grūdiens. Īpaši, ja šis uzstādījums nav no agrīnas bērnības. Jaunākais bērns, kam šī tēma bija aktuāla, kuru esmu redzējis, bija četrgadīga meitene. Vecāki, iepazīstinot ar viņu, jau nosauca zēna vārdu. Tur, protams, vēl ir jautājums, kurš kuram ir piekritis – bērns vecākiem vai vecāki bērnam.

Ja runājam vispārīgi, ir brīnišķīgs Zigmunda Freida raksts Dažu anatomisko dzimum­atšķirību psihiskās sekas, ko latviešu valodā tulkojis Igors Šuvajevs (krājumā Seksuālā dzīve). Tajā Freids runā par visbiežāk dziļi bezapziņā izstumto jautājumu: kā kurš reağē, bērnībā ieraugot anatomisko atšķirību starp zēniem un meitenēm. Dažos tā izraisa interesi un izziņas kāri. Dažos – traumatiskas šausmas. Un ir meitenes, kuras ir pārliecinātas, ka arī viņām būs dzimumloceklis, bet citas uzskata, ka viņām jau ir. Agrāk tas palika iedomu līmenī. Tagad to var īstenot dzīvē.

Ar pubertāti saistītās ķermeniskās pārmaiņas un citu skatiena un attieksmes izmaiņas ir psiholoģisks pārbaudījums visiem, bet meitenēm jo īpaši. Kādai var rasties doma, ka zēna ķermenī būtu vienkāršāk.

Runājot par zēniem, jautājums ir – kā viņam izkļūt no mazulīša lomas? Kā vairs nebūt mīļumiņam, ap kuru visi ņemas? Kā kļūt par vīrieti ar stingru raksturu? Ne visiem tas izdodas. Ir zēni, kuri tā arī paliek kā objekti, nespēdami apliecināt sevi kā vīrieši. Tā vietā, lai identificētos ar tēvu, viņi identificē sevi ar mammu. Lietojot lakāniskās psihoanalīzes jēdzienus, falliskās baudas vietā šiem vīriešiem dominē cita, ko mēdz saukt arī par sievišķīgo, – bauda nevis iegūt, bet būt cita baudas, apbrīnas un lološanas objektam. Šie vīrieši izvēlas dzīvot ar citiem vīriešiem, dažos mīt pārliecība, ka viņi ir sievietes.

Ir gadījumi, kad vecāki gaidīja viena dzimuma bērnu, bet piedzima otrs, – tas var ietekmēt bērna identificēšanās grūtības ar savu dzimumu.

Vecāku vēlme var būt neapzināta, bet izpausties audzināšanā, apģērbos, pat mīļvārdiņos, piemēram, Ilze, Dace – Ilžuks, Dačuks, nevis Ilzīte vai Dacīte.

Latviešu valoda ir viena no retajām, kurā var runāt par vīriešu kārtas pārstāvi puiku ar sieviešu dzimtes galotni un par sieviešu kārtas pārstāvi skuķi ar vīriešu dzimtes galotni. Pat nav jālieto jēdziens skuķpuika.

Daži cilvēki nejūtas ērti savā ķermenī un izjūt sadrumstalotību un trauksmi. Agrāk tas bieži izpaudās kā hipohondrija – pārliecība, ka visu laiku ir kāda jauna kaite. Tagad tas mēdz izpausties kā piederības izjūta citam dzimumam, jo ir radīti vārti, caur kuriem šīs sajūtas var risināt.

Reizēm var meklēt, domāt un rakt, taču beigās jāsecina – tā vienkārši ir noticis. Ir bērni, kuri ir pārliecināti, ka atrodas neīstajā dzimumā. Tie, kas izvēlas operāciju, nesaka: «Es gribu būt…» Viņi saka: «Es esmu…» – un «kļūda ir jāizlabo».

 Vai piekrītat, ka tā ir dabas kļūda?

Vai, kad līst lietus, tā ir dabas kļūda? Var nepatikt, bet tā nav kļūda.

Pusaudžu pieaugošā vēlme mainīt dzimumu ir sociāls fenomens?

Protams. Iepriekš – kā Dieviņš devis, tā arī ir. Tagad katrs var sevi definēt, kā vēlas, un, iespējams, arī citas psiholoģiskas ciešanas attiecināt uz dzimuma jautājumu.

Vēl jāņem vērā – ir cilvēki, kas identificējas ar citu alkām. Ja draudzene iet studēt žurnālistiku – es arī! Ja draugs grib mainīt dzimumu – kāds nolemj: jā, es arī!

Lielākā problēma –

tiek veikta dzimuma maiņas operācija, bet pēc laika cilvēks saprot, ka gribētu to mainīt atpakaļ. Arī šie gadījumi kļūst biežāki.

Vecāks baidās, ka bērns sev šādi nodarīs pāri.

 Pat Zviedrija, ko bieži min kā piemēru, jo tur agrāk pieļāva hormonterapiju nepilngadīgajiem, ir mainījusi likumdošanu, un tagad līdz 18 gadu vecumam medicīniska iejaukšanās nenotiek. Lūk, atbilde – kamēr esi nepilngadīgs, likums to aizliedz. Tāpat kā piedalīties vēlēšanās.

Ja pilngadīgs bērns lūdz apmaksāt operāciju?

Tas ir vecāku lēmums, bet viena no atbildēm varētu būt: strādā un krāj naudu! Tas tev arī palīdzēs saprast, vai tiešām to vēlies. Galvenais – nepārsteigties. Patiesībā neko nokavēt nevar.

Internetā informācija ir agresīva: jo ātrāk operācija, jo drīzāka laime.

 Šķiet, būs piepildījums, īstā dzīves garša. Bieži tas ir daudz kompleksāk. Runa ir par attiecībām ar ķermeni. Ir risks, ka pēc operācijas cilvēks nožēlos – kā ar jebko idealizētu. Un fundamentālie sāpīgie jautājumi paliks tie paši.

Sevis apzināšanās nav tikai par dzimumorgāniem vien. Var mēģināt fokusēties uz citām dzīves jomām. Daudzās valstīs cilvēks var mainīt dzimumu dokumentos bez ķirurģijas vai hormonu terapijas – tikai uz pašidentifikācijas pamata.

Ko darīt, ja bērns grib, lai viņu sauc pretējā dzimuma vārdā?

 Universālas atbildes nav. Galvenais – lai nepazūd komunikācija. Lai nav situācija: «Jūs mani nesaprotat!» – un dialogs beidzas.

Ir dažādas mammas un tēvi. Vieniem tā ir traģēdija, citi – pat lepojas.

Tāpat kā bērns prasa, lai viņu respektē, arī vecāks var prasīt to pašu. Iespējams, var vienoties par risinājumu, kas der abiem.

Varbūt jums ir kāds iedrošinošs vārds vecākiem?

Nāk prātā: «Dievam visi bērni mīļi.» Es gribētu pārfrāzēt: vecākiem arī. Galvenais – samazināt ciešanas un izkliedēt ilūzijas. Vienas pareizības nav. Svarīgi, lai katrs dzīvotu saskaņā ar sevi, ietu vienā ritmā ar savu bezapziņu un justos labi. Daudziem, kas vēlas dzimuma maiņu, viņu seksualitāte ir viņi paši. Viņu attēls spogulī.

Savukārt, ja ir interese par dzimumdzīvi ar partneri, būtiski ir saprast, kāpēc viņš domā, ka partneriem, kas viņu varētu interesēt, viņš patiks vairāk pēc dzimuma maiņas. Jo iespējams, ka kopiena, kurā viņš ir tagad, patiesībā nav tik slikta. Bieži pēc operācijas cilvēki jūtas nepieņemti.

Bieži atslēga šiem jautājumiem ir baudas tēma.

Seksuālās baudas?

 Tajā skaitā. Mainot dzimumu, bieži tiek zaudēta daļa iepriekšējās baudas. Daudzi atzīst – sajūtas nav tādas, kā cerēts. Arī inervācijas ziņā iespējas ir ierobežotas. Ir ilūzija, ka vīrietis pēc operācijas jutīs to pašu, ko sieviete, – tā nav. Arī dzimumloceklis no audiem bez protēzes nespēj erektēt. Tas nenodrošina to pašu pieredzi.

Man bija pacients – vīrietis, kurš vēlējās kļūt par sievieti, lai patiktu vīriešiem. Jautāju – vai homoseksuāli vīrieši interesēsies par tevi arī pēc operācijas? Vai sieviete, kura vēlas kļūt par vīrieti un būt kopā ar sievietēm, – vai heteroseksuālas sievietes viņā saskatīs interesantu partneri? Praksē redzu –

uzzinot, ka cilvēks mainījis dzimumu, attiecības izjūk. Savukārt jaunas izveidot bieži vien nav viegli.

Atkārtošos: darbs ar šiem cilvēkiem atklāj – jautājums ir ne tikai par identitāti, bet arī par baudu un tās objektiem.

Kāda jēga būt vīrietim, ja nespēj baudīt kā vīrietis? Vai būt sievietei, ja sajūtas ir citur?

Pats svarīgākais: ja bērnam ir šī iekšējā pretruna, noteikti vērts iet psihoanalīzē vai psihoterapijā – nevis lai mainītu vai nemainītu dzimumu, bet lai dzīvotu bez ciešanām un izkliedētu ilūzijas.

Renātes stāsts

Kopš mana meita 12 gadu vecumā pateica, ka sevi uztver kā zēnu, esmu daudz lasījusi un pētījusi šo jautājumu. Man arvien vairāk šķiet, ka šobrīd tas ir sociāls fenomens, īpaši meiteņu vidū. Lasīju – ja draugu grupā ir vairākas, kas šo tēmu aktualizē, pastāv liela iespēja, ka pielips arī citām.

Domāju, varbūt manu meitu ietekmēja, ka viņas draudzeņu grupā savstarpējās attiecības bija emocionāli intensīvas un dramatiski mainīgas – draudzēšanās, sastrīdēšanās, šķiršanās, salabšana. Iespējams, meitai šķita pievilcīgāka puišu rīcība – racionāla, mierīga –, jo vīrieši viņas dzīvē – tēvs un brālis – ir loģiski, konstruktīvi, līdzsvaroti. Arī es tāda esmu – mierīga un bez drāmām, mūsu mājas ikdiena ir tāda.

Es nezinu, vai viņa patiešām ir cilvēks, kas piedzimis nepareizajā dzimumā. Bet, raugoties uz viņas pieredzi, pamanu vairākus aspektus, kas varētu būt ietekmējuši viņas identitātes veidošanos. Bērnībā viņai ļoti patika Bārbijas un kleitas. Viņa iemīlējās bērnudārza biedros, teica, ka precēsies ar viņiem. Tiesa, tā kā viņai ļoti nepatika ķemmēt matus un pīt bizēs, griezām tos īsus. Šad tad viņa dabūja valkāt arī vecākā brāļa drēbes, kas, protams, nebija meitenīgas. Tas, iespējams, radīja sajūtu, ka būt puiciskai ir normāli.

Meita runā par sevi vīriešu dzimtē, piemēram, saka – es esmu gudrs.

Katru reizi, to dzirdot, iekšēji saraujos, bet nekomentēju.

Respektēju, ka viņa un viņas draudzenes lieto jauno vārdu, tomēr pati cenšos no tā izvairīties un saucu vārdā, ko viņai devu piedzimstot. Tāpat vienojāmies, ka nespēju viņu saukt par dēlu, tāpēc lietojam dzimumneitrālo – bērns.

Viņa tagad iepērkas tikai džeku nodaļā – džinsi, T krekli, hūdiji. Ja skolā būtu forma, es jautātu direktoram, vai viņa var nēsāt bikses, nevis svārkus. Šajā ziņā man nav grūti viņu atbalstīt – lai ģērbjas, kā vēlas!

Bet es nepiekritu īpašam krūšu nospiedējam. Izpētīju un kā mamma uzliku savu veto: nē, jo tas ir veselības jautājums! Tā vietā piedāvāju neitrālus sporta krūšturus – stingrus, bez mežģīnēm vai puķītēm. Viņa to pieņēma, jo racionāli paskaidroju.

Saprotu, ka interneta resursi, ko viņa lasa, virza uz steigu – dari visu tagad un būsi laimīga! Turklāt bērni tiek kūdīti ar idejām, ka vecāki viņus nepieņems, atgrūdīs. Es mēģinu šo piebremzēt.

Jautājumos, kur varu, atbalstu, bet arī norādu – daudz bērnu gada laikā pārdomā. Šķiet, šis arguments viņu aizķēra – ka var kritiski analizēt.

Man ļoti palīdzēja citu vecāku pieredzes. Sapratu, ka varu būt atbalstoša arī līdz noteiktai robežai, bet man nav visam jāpiekrīt.

Vēlos, lai viņai ir iespēja iziet šo posmu, saprast, kas viņa ir, – nesagraujot mūsu attiecības. Nezinu, kā būs, bet es zinu, ka man kā mammai svarīgākais ir nepazaudēt kontaktu. Viņa ir mana meita. Arī tad, ja viņa kādreiz sevi dēvēs citādi, viņa būs mans bērns.

Lauras stāsts

Pierādīts, ka ir cilvēki, kas piedzimst nepareizajā dzimumā. Tas man neļauj šo tēmu noliegt pilnībā. Un tomēr – blīvums, ar kādu tas šobrīd skar pusaudžus, īpaši meitenes, šķiet, pārsniedz jebkādas statistiski saprotamas robežas. Tāpēc mans lielais jautājums ir –

vai mana meita tiešām ir tajā mazajā procentā, kuri piedzimuši nepareizi, vai arī iekritusi modernās domāšanas lamatās?

Mūsu gadījumā viss sākās ar skrāpējumiem uz rokas. Gājām pie speciālistiem uz Pusaudžu resursu centru (PRS), runājām, risinājām. Pēc gada, kad šķita, ka viss ir labi, atkal sākās paškaitējums. Paralēli tam meita bija teikusi, ka viņai patīk meitenes. Mana reakcija bija godīga, bet mierīga: jā, varbūt tev dzīvē klātos vieglāk, ja patiktu pretējais dzimums, nevis savs, bet, ja ir citādi, arī tā mēdz būt.

Reizēm esmu domājusi: ja nu es toreiz būtu teikusi, ka nebūs nekādas meitenes? Varbūt mēs tagad cīnītos par šo tēmu, nevis dzimuma maiņu?

Spilgti atceros to vakaru: ar vīru bijām aizmukuši īsā ceļojumā, bijām ienākuši viesnīcā pārģērbties pirms došanās uz restorānu. No mājām piezvanīja meita: «Es esmu puisis.» Tobrīd zeme ar debesīm sagriezās kopā, skaidrs, ka tovakar mēs vairs nekur neaizgājām, un, atklāti sakot, no tā brīža nekas vairs nav pa vecam.

Tā kā meita bija atsākusi paškaitējumu, atgriezāmies PRS, tur pārrunāju ar psiholoģi arī šo dzimuma jautājumu. Viņa atzina, ka tēma ir izplatīta un viņi sekojot Skandināvijas vadlīnijām – bezierunu akcepts. Man tas tomēr šķiet savādi – kā var akceptēt, ja nesaprot cēloņus? Kāpēc par šo tēmu ar bērnu nevar runāt plašāk?

Vēl mani samulsināja, ka terapeiti – gan PRS, gan vēlāk Bērnu slimnīcā – nerunā ar vecākiem. Tikai ar laiku terapeiti novērtēja, ka esmu adekvāta, un uzaicināja tikties regulārāk. Saprotu, ka daudzi vecāki droši vien ir noraidoši, bet – vai tomēr nevajadzētu sākumā pieņemt pozitīvo scenāriju un, ja neizdodas, tad to atmest? Galu galā vecāki ir daļa no atbalsta sistēmas. Protams, neviens neprasa atklāt, ko bērns stāsta, bet, ja terapeits nerunā ar vecākiem, viņš nezina bērna ikdienas kontekstu.

Kādā brīdī sākās suicidālas runas, pamanīju jaunas rētas. Centos pierakstīt viņu pie psihiatra BKUS – deviņi mēneši rindā.

Izmisuma brīdī aizvedu meitu uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu: veikts paškaitējums, un eksistē draudi dzīvībai.

Stacionārā viņa pavadīja vairākas nedēļas. Tika pie laba psihiatra, arī psihoterapeita. Izrakstoties no slimnīcas, zinot, ka melnais mākonis var atgriezties, lūdzu: vēl nelaidiet viņu pavisam vaļā! Tāpēc šobrīd meitai reizi mēnesī slimnīcā ir tikšanās ar psihologu.

Slimnīcā viņai veica analīzes, un atklājās, ka ir stipri paaugstināts vīrišķo hormonu līmenis. Ārstes versijas: viens, iespējams, šī disbalansa dēļ meitai ir radušās idejas par dzimuma maiņu. Divi, varbūt viņa nelegāli pirkusi un lietojusi vīrišķos hormonus. Protams, tieši bērnam to jautāt nevaru, jo atbildi nesaņemšu. Turoties pie pirmās versijas, ka disbalanss radies nosacīti dabiski, teicu meitai – ja ir iespēja, ka, sakārtojot hormonus, viss mainīsies, manuprāt, tas ir jāizmēģina. Pagaidām viņa svārstās, vai piekrist terapijai, jo baidās – ja neizdosies, tas palēninās viņas pāreju uz vīrieša dzimumu. Viņa gaida pilngadību, lai dotos studēt uz ārzemēm jau kā puisis.

Esmu daudz domājusi, kāpēc tā noticis, un galvenais jautājums, ko sev uzdodu, – vai tiešām viņa jūtas tik slikti dzimuma dēļ? Vai tā ir izpausme, kas nāk no citiem sāpju slāņiem? Pusaudžu gadi ir smagi visiem. Man arī bija. Bet mums nebija ideju, kas tagad tiek kultivētas, ka vari būt jebkas. Tā nav taisnība. Tu nekad nebūsi pilnvērtīgs pretējā dzimuma pārstāvis. Un mani apbēdina, ka neviens viņai neizstāsta, ka izvēlētais ceļš ir ļoti grūts, ar daudzām bīstamībām. Viņa selektīvi internetā atlasa informāciju, kas viņai patīk. Arī visi speciālisti, ar ko saskaramies, teic, ka galvenais ir mazināt ciešanas un atbalstīt. Tikai vecākiem nav ļauts šaubīties. Tiklīdz runā par riskiem, ko nes operācijas un hormonu lietošana, esi sliktais. Sabiedrība un bieži vien arī ārsti vienkāršo: «Kas tev ir, nespēj pieņemt savu bērnu? Nemīli?» Bet realitāte ne tuvu nav tik vienkārša.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.