Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Pēc Otrā pasaules kara un bēgļu gaitām mājas Austrālijā atrada Daiņa vecvecāki. Lai gan abi vecāki – fizikas doktors Juris un skolotāja Vita Māra – ir dzimuši Latvijā, dzimteni viņi atstāja divu gadu vecumā. Tur, latviešu kopienā, iedzīvojās, iepazinās un piedzima bērni – Dainis un Māra. Lai gan dzīvoja Sidnejā, mājās runāja latviski. «Vēl piecu gadu vecumā, kad es uzsāku iet skolā, angliski es nepratu nemaz. Bet pietiekami ātri iemācījos,» smej Dainis. «Vecāki un arī mēs bijām aktīvi dalībnieku latviešu sabiedrībā Sidnejā un Austrālijā vispār. Mans tēvs Sidnejā vadīja tautas deju ansambli Saules josta. Tas gan bija domāts pieaugušajiem, taču arī mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem jau no mazotnes, lai gan pilnvērtīgi piedalīties tautas dejās sāku tikai pusaudža vecumā.
Sidneja ir miljonu pilsēta. Un, lai gan mēs dzīvojam priekšpilsētas mājā, apkārt nebija ne lauku, ne mežu – nekā tāda, kas liktu nojaust, ka dienās nodarbošos ar mežzinātni. Arī universitātē iestājos ķīmijas fakultātē. Taču jau pēc pirmā semestra sapratu, ka ķīmija mani nepavisam neinteresē un nav domāta man un jāmeklē cits virziens, kurā doties tālāk. Un tad mani ieinteresēja un uzrunāja tieši ģenētika – tas likās ļoti interesants un loģisks veids, kā izskaidrot dabu. Tāpēc pievērsos bioloģijai, lai gan vidusskolā bioloģiju nebiju mācījies vispār. Viss turpmākais – gan bakalaura, gan doktora grāds jau bija saistīts ar ģenētiku. Doktora darbu izstrādāju par kokvilnu – kā ģenētiskās metodes varētu izmantot selekcijā. Pēc doktorantūras pieteicos darbā Kanādā, Vankūverā, Britu Kolumbijas universitātē, kur nodarbojos ar egļu molekulāro ģenētiku. Tā pārgāju uz mežiem. Pamata metodes jau ir līdzīgas, vienalga, vai pētām egles vai vai kokvilnu, vai dzīvniekus un cilvēkus.
Kad projekts beidzās, meitas vēl bija mazas – Kaivai Solvitai trīs, Metai Mildai – divi gadi, un mēs ar sievu nolēmām nolēmām, ka ir īstais brīdis atbraukt uz Latviju un paskatīties, kas notiek te.
Jā, pavīdēja arī doma, ka varbūt varētu pārcelties uz Latviju pavisam, bet droši par to nebijām, nezinājām, kā būs.
Pirmoreiz Latvijā ciemojos, šķiet, 1985. gadā. Ar Saules Jostu bijām arī 1990. gada un 1993. gada Dziesmusvētkos. Ne tikai piedalījāmies kopējos koncertos, mums bija arī savas atsevišķas izrādes pa visu Latviju. Gan no Austrālijas, gan Kanādas ar paziņām bijām braukuši uz Latviju arī vasarā vienkārši paciemoties. Bet nekad nepavadījām šeit ilgāku laiku. Mana sieva Dace ir dzimusi un augusi Kanādā, un viņas dzimtas stāsts daudzējādā ziņā līdzinās manējam.»
Arī Daces vecāki bija spiesti doties projām no Latvijas, kad viņiem vēl nebija pat desmit gadu. Taču viņi nokļuva pavisam citā pasaules malā – Toronto. Tāpat kā Daiņa tēvs, arī Daces tēvs Zigurds Miezītis vadīja tautas deju kopu Diždancis Kanādā. Dejodami viņi, vēl bērni būdami, iepazinās, sadejojās pāri vai visai pasaulei – Austrālijai, Ziemeļamerikai un Eiropai – un apprecējās. Tā ka var teikt – arī ģimene, ne tikai egles aizveda Daini uz Ziemeļu puslodi. Vispirms uz Kanādu. Pēc tam uz Latviju.
«Daudzi paziņas mūsu vecumā, kas bija jau pabeiguši studijas vai nestudēja, deviņdesmitajos gados jau bija pārcēlušies uz Latviju vai vismaz kādu laiciņu te padzīvojuši. Man tajā laikā bija studijas, doktora grāds un iespējas pārcelties nebija. Tā nu 2005. gada beigās nolēmām, ka atbrauksim, padzīvosim gadu, paskatīsimies, kas notiek, un tad domāsim, ko darīt tālāk.
Daces mamma (psiholoģijas profesore Solveiga Miezīte – red.) jau strādāja Latvijas Universitātē, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Viņai jau šeit bija māja, tātad arī mums būt, kur dzīvot. Atbraucām uz Latviju novembrī – ar domu, ka mēs paciemosimies te divas nedēļas, atstāsim mantas un dosimies uz Austrāliju garākās brīvdienās. Taču sagadījās tā, ka tieši tajās divās nedēļās Silavā tikai izsludināta vakance sēklu jeb gēnu bankā, ko tieši tad pārcēla no Bioloģijas institūta. Uzzināju par to no paziņām, pieteicos, un kopš tā laika dzīvoju un strādāju Latvijā. Tā bija ļoti veiksmīga sakritība, jo šī ir gandrīz vienīgā vieta, kur varēju izmantot visu, ko esmu studējis un apguvis vēlāk. Jau agrāk Latvijā biju ticies ar cilvēkiem, kas strādāja zinātnē. Bet viņi pat īsti nesaprata, kāpēc es gribētu pārcelties uz šejieni un meklēt darbu, ja biežāk notika otrādi – Latvijas jaunie zinātnieki meklēja darbu citur. Tad kāpēc es gribēju uz Latviju? Es biju audzis ar latviešu valodu un kultūru. Tā vienmēr tikai uzturēta ar domu, – lai tad, kad Latvija atkal būs brīva un neatkarīga, latvieši no visas pasaules atkal varētu šurp atgriezties un dzīvot. Tāds brīdis bija pienācis, un mums likās, ka ir taču vismaz jāpamēģina.
Latvijā dzīvojam kopš 2006. gada – nākamgad tie būs jau 20 gadi. Sidnejā es arī nodzīvoju apmēram 20 gadus, līdz pabeidzu universitāti. Doktora grādu ieguvu Kanberā, lai gan tā arī ir Austrālijā, taču gandrīz 300 kilometru prom no Sidnejas. Tā ka nu jau Latvija būs vieta, kur esmu dzīvojis visilgāk. Mūsu jaunākā meita Zīle Māra ir dzimusi Rīgā. Tagad abas vecākās meitas jau studē maģistrantūrā – tepat Latvijā, jaunākā vēl mācās skolā. Arī māsa ar ģimeni jau gadus sešus dzīvo Latvijā, arī vecāki ir pārcēlušies uz šejieni. Mani vecvecāki ir apglabāti Austrālijā – viņi iespēju atgriezties nesagaidīja –, bet saišu ar Austrāliju paliek arvien mazāk un mazāk, un tās palēnām zūd. Kad pagājušajā gadā pirmoreiz pēc deviņus vai desmit gadus ilga pārtraukuma aizbraucu paciemoties, protams, bija labi atkal satikt vecos draugus un pabūt pazīstamās vietās. Tomēr Sidnejā neesmu dzīvojis kopš 1997. gada, pilsētā viss ir mainījies un daudz kas kļuvis svešs. Arī profesijā, visticamāk, būtu grūti atrast pozīciju, līdzvērtīgu tai, kurā esmu šeit. Tāpēc atgriezties Austrālijā es neilgojos.
Jā, varbūt tā vairāk ir spēja pielāgoties dažādām vietām. Kad sākām dzīvot Latvijā, cilvēki vaicāja, kur jums labāk patīk dzīvot – Austrālijā, Kanādā vai Latvijā. Es nezinu, man uz šādu jautājumu vienmēr bijis grūti atbildēt, jo, protams, katrā vietā ir savas labās lietas un savas sliktās. Taču tām var pielāgoties. Ja turēsi galvā iedomu tēlu, ka visam jābūt tieši tā, kā esi iedomājies, bet nemēģināsi mainīties un pielāgoties apstākļiem pats, labi nebūs nekur. Es laikam vienkārši esmu optimists, kas katrā vietā atrod pozitīvo un nemēģina meklēt negatīvo.
Silavā esmu vadošais pētnieks, Ģenētisko resursu centra vadītājs, un mūsu centrs atbild par visu to sugu ģenētiskajiem resursiem Latvijā, ko cilvēki var kaut kādā veidā izmantot un audzēt – lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, arī zivsaimniecībā. Pamatā mēs, protams, nodarbojamies ar augiem, un es esmu atbildīgs par sēklu bankas uzturēšanu.»
Sēklu jeb gēnu bankā glabājas Latvijas izcelsmes lauksaimniecībā un pārtikā izmantojamo augu sēklas.
Lielākā daļa no tiem ir graudaugi – rudzi, kvieši, mieži, auzas. Daudz ir arī lopbarības zālāja augu sēklu – auzenes, skarenes, timotiņš, kamolzāle, āboliņš un citi. Nedaudz šķiedru un eļļas augu – lini un kaņepes. Un, protams, pākšaugi – pupas un zirņi. Vietējo šķirņu saglabāšana ir ļoti svarīga. Tās ir pielāgojušās konkrētiem augšanas apstākļiem – gan temperatūrai, gan mitrumam, gan augsnei. Ļoti reti šķirne, kas izveidota vienā reģionā, būs pilnvērtīga un derīga citā. Pirmie sēklu paraugi glabāšanaā nolikti 1999. gadā. Sēklu bankā tiek saglabāta, cik vien iespējams, lielāka daudzveidība. Jo mēs diemžēl vēl arvien esam iepazinuši pavisam nelielu daļu no īpašībām, kas un kādā veidā tiek pārmantotas ģenētiski, kā tās ietekmēt, un nevar zināt, ko un kā veidā būs izmantojams nākotnē. Kopš 2021. gada rudens Latvijas sēklu drošības kolekcija atrodas arī Svalbāras globālajā sēklu glabātuvē (Svalbard Global Seed Vault). Svalbāras salu arhipelāgs atrodas aptuveni pusceļā starp Norvēģijas kontinentālo teritoriju un ziemeļpolu. Svalbāras globālā sēklu glabātuve atrodas lielākajā no arhipelāga salām – Špicbergenā. 60 procentus no Svalbāras arhipelāga sedz ledājs, 30 procentus – klintis un tikai 10 procentus – augu valsts. Tajā valda mūžīgais sasalums ar stabilu mīnus 3–4 grādu dabīgo temperatūru, kas ļautu sēklām vairākus gadus saglabāt dīgtspēju arī tad, ja pārstātu darboties dzesēšanas iekārtas, kuras uztur sēklu ilgtermiņa uzglabāšanai optimālo mīnus 18 grādu temperatūru. Sēklu glabātuvē drīkst ieiet tikai tās darbinieki, pārējie – tikai līdz ieejas durvīm, un arī Dainis tur ir stāvējis, kad 2021. gada 26. novembrī, glabāties tikai nodots pirmais Latvijas sēklu depozīts – melna kaste ar 153 sēklu paraugiem, katrā apmēram 1000 vai 2000 sēklu. 30 miežu šķirnes, arī lini, kvieši, auzas, rudzi un zirņi, tomāti, pupas, sarkanais āboliņš un citas lopbarības zāles, bet arī pa vienai gurķu, ķimeņu, redīsu un pat kukurūzas šķirnei.
«Otra darbības puse ir molekulārās ģenētikas laboratorija, kur veicam dažādas ģenētiskās analīzes. Protams, visvairāk nodarbojamies ar lauksaimniecībā izmantojamo augu sugām un meža koku sugām. Bet tagad palēnām esam attīstījušies arī citos virzienos un sadarbojamies ar visiem pētniecības virzieniem, kas ir Silavā. Ne tikai meža selekcijas, bet arī meža atjaunošanas, meža ekoloģijas jomā.
Pētījumi lielākoties saistīti ar priedi, jo tā ir gan viena no izplatītākajām koku sugām, gan ļoti būtiska ekoloģiski un ekonomiski. Izmantojam dažādas metodes, lai saprastu ģenētisko pamatu, kas nosaka, kuras priedes labāk aug, kuras ir izturīgākas pret slimībām. Ar ģenētiskām metodēm esam iesaistījušies arī mežu bioloģiskās daudzveidības monitoringā – vai uzlabotie, selekcionētie koki, kas labāk un ātrāk aug un kuriem ir kvalitatīvāka koksne, saglabā arī dabiskajām audzēm raksturīgo daudzveidību. Jo tomēr ir nepieciešams balanss starp mežsaimniecības interesēm un ģenētisko un bioloģisko daudzveidību.
Ļoti interesanti ir pētīt arī to, kā koki spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem. Tā ir pavisam cita stratēģija nekā viengadīgajiem un citiem īsmūža augiem. Ja īsmūža augi kādu apstākļu dēļ nejūtas labi, tie nozied, saražo sēklas un aiziet bojā, cerot cer, ka nākamajā paaudzē vismaz daži indivīdi izaugs. Priedes un jebkura cita meža koku suga ļoti ilgu mūžu dzīvo vienā vietā un nevar nekur citur aiziet, kad apstākļi izmainījās. Viņiem ir jāpielāgojas. Priedes un egle spēj pielāgoties un Eiropā aug ļoti dažādos apstākļos – no Spānijas dienvidiem līdz pašiem Somijas un Norvēģijā ziemeļiem. Taču mūsējās – Rīgas priedes – ir pašas staltākās un taisnākās. Ne velti savulaik tās izmantoja kuģu mastiem. Nevar ne salīdzināt, piemēram, ar līkajām Darmštates priedēm, kas tādas pašas izaug arī pie mums. Taču pagaidām nav līdz galam izpētīts, kāpēc tā. Mēs vēl strādājam un meklējam, kāpēc Rīgas priedes ir taisnas, kuri gēni tur iesaistīti.
Un jau vismaz 5–6 gadus darbojamies arī faunas menedžmenta virzienā. Agrāk faunas menedžmentu dēvēja par medību virzienu.
Izmantojot ģenētiskās analīzes metodes, iesaistījāmies vispirms lūšu, tagad – arī vilku un lāču monitoringā.
Ko tādā monitoringā var uzzināt? Piemēram, kolēģi regulāri apseko parauglaukumus mežā – ir tur bijuši lāči vai nav. Arī cilvēki ziņo par saviem novērojumiem – piemēram, ka lācis paviesojies bišu dravā un to izpostījis. Bet, ja uzņemta tikai fotogrāfija vai lācis nofilmēts, ne vienmēr var atšķirt, vai tas ir tas pats lācis, vai cits. Arī dzimumu parasti nevar noteikt, ja nav līdzi mazie lācēni. Taču vietās, kur lāči bijuši, kolēģi var ievāc paraugus no biomateriāla – piemēram, kažoka matiem, ekskrementiem –, ko lācis tur atstājis. Savukārt mēs no tiem laboratorijā mēģinām izdalīt no šiem paraugiem DNS un iegūt parauga ģenētisko pasi jeb profilu. Šādi profili krājas datu bāzē. Kad atkal – jau citā vietā vai pēc laika tajā pašā vietā – tiek sastapts lācis un iegūts viņa ģenētiskais profils, tos var salīdzināt. Līdzīgi kā notiek kriminālseriālos, mēs varam noskaidrot, vai tas ir tas pats dzīvnieks, vai cits. Varam arī noteikt dzimumu. Varam izsekot, vai kādā vietā redzētais lācis ir tas pats, kas tur bija pagājušajā gadā. Arī telpiski – redzam, kā tas pārvietojies. Igaunijā ir ļoti daudz lāču, ap 700–800 lāču, un sākumā likās, ka tie ir tikai jaunie tēviņi, kas meklē jaunas teritorijas un vasarā nāk meklēt barību pie mums, Ziemeļvidzemē. Bet tagad gan ģenētiski, gan ar citām monitoringa metodēm ir pierādīts, ka šeit uzturas arī mātītes, dzimst lācēni. Un nu jau lāči manīti arī Kurzemē. Sešos gados ģenētiski esam identificējuši ap 90 lāču. Kolēģi no faunas menedžmenta virziena domā, ka Latvijā kopumā viņu ir vairāk – apmēram 130. Pats lāci dabā redzējis neesmu. Cik zinu, arī kolēģi, kas apseko lāču atstātās pēdas, tos nav pamanījuši. Lai gan protams, kaut kur tuvumā viņiem jābūt, parasti jau arī lāči negrib sastapties ar cilvēkiem.
Man patīk būt Latvijas mežā. Mednieks gan neesmu un jāatzīstas, ka arī sēņot neesmu uzdrošinājies. Diezin vai es atpazītu, kuras sēnes ir ēdamas un kuras ne. Protams, esmu bijis ar kolēģiem vai draugiem mežā kopā ar viņiem sēņot, bet viens pats es neesmu bijis. Tikai par gailenēm jūtos puslīdz drošs. Un varbūt ar to man arī pietiek. Taču labprāt dodos pārgājienos vai izbraucu ar riteni. Mana māja ir Rīgā, tieši pie Beberbeķu dabas parka robežas. Mežs ir tieši pāri ielai, katru rītu varu iziet pastaigā ar suni.»
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
