Roze Stiebra: Liktenīgā avārija mainīja manas dzīves virzienu

Dvēseles ceļš

«Stāstot par savu dzīvi, cilvēks nespēj būt objektīvs. Jo ir jāizšķir absolūtā un nosacītā patiesība. Pirmā ir tā, kuru mēs nevaram tik vienkārši uztvert – esamība nav ne izstāstāma, ne izskaidrojama, tā ir mūžīga. Savukārt otra ir konkrētā patiesība – kad un kur tu piedzimi, kādā ģimenē un apstākļos uzaugi, kādu ceļu izvēlējies. Arī šī patiesība ir interesanta, tomēr labi, ja cilvēks meklē atbildes arī uz mūžīgiem jautājumiem – kas ir dzīve un kas ir nāve –, jo tie liek plašāk skatīties uz mūsu dvēseles ceļu. Šie lielie jautājumi mani ir nodarbinājuši kopš bērnības. 

Mana dzīve ir bijusi interesanta – tā netika iekrāsota rozā tonī, bet vienlaikus to neviens nebija nokrāsojis arī melnu. Es piedzimu Rīgā 1942. gada 17. marta vakarā. Uzaugu četru bērnu ģimenē. Ar māsām – divus gadus vecāko Lidiju un četrus gadus jaunāko Silviju – ļoti turējāmies kopā. Brālis Rūdolfs bija stipri vecāks, dzimis 1929. gadā, – viņu uztvēru vairāk kā tēvu.