Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Uz mūsu sarunu viņa atbrauc melnā mersedesā. Izkāpj pārliecinoši gracioza, tērpusies zīdainā kleitā, garos Maison Margiela zābakos un bēšā latviešu dizainera radītā mētelī, kas izceļ viņas tēraudzilās acis. Šī ir Lauras pirmā dziļā intervija.

– Pirmais, kas tevī piesaista uzmanību, – neparastais uzvārds. Vizla ir tā, kas iežos vizuļo kā stiklaini kristāliskas un pērļainas dzīslas. Vizla ir arī upe, kas ietek Gaujā. 
– Tagad arī man šis uzvārds patīk. Taču bērnībā, skolā, kad to, protams, izķēmoja, nespēju klausīties – grieza ausīs. Atceros, kā klasi jaunāka meitene pa visu skolas gaiteni nokliedza: «Eu, Vizla!» Šķita tik rupji, ka pagriezos un dusmīgi atcirtu: «Mani sauc Laura!» Mamma vēlāk mierināja, ka arī tēti neviens nesauc vārdā, visi tikai par Vizliņu vien uzrunā. Gadiem ejot, savu uzvārdu sāku uztvert citādi, arī Amerikas draugi teica, ka skaists, angliski viegli izrunāt. 

Tikai tagad saprotu, cik slikta tolaik bija mana veselība, biju nodzenājusi to līdz anēmijai.

– Lieliski, ka arī par sava nesen dibinātā uzņēmuma nosaukumu tu izvēlējies uzvārdu.
– Tā ieteica Deniss Ševeļovs (Collex biznesa attīstības direktors – I. M.). Tā bija pirmā reize, kad par to iedomājos. 

– No kurienes tu nāc? Esi rīdziniece? 
– Jā, uzaugu Juglā, mācījos Mežciema pamatskolā.