Dabas pētnieks Māris Olte: Ērgļu stacijā vienlaikus esmu karalis un miskastnieks

– Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, sacīji, ka tā iespējama arī Rīgā, jo reizi nedēļā Radio SWH veido raidījumu Zaļais stūris. Pilsēta tevi tomēr nelaiž vaļā. 
– Tā es neteiktu – vadu raidījumu, jo man ir, ko teikt, un patīk, ka manī ieklausās, bet mana dzīve rit laukos. SWH ēters ar diviem raidījumiem drīz būs skatāms arī televīzijā, un neslēpšu – uz mirkli tas radīja jautājumu: varbūt parakstīties uz papildu darbu? Četras dienas pastrādā pilsētā, tad atgriezies mājās. Bet sapratu, ka nepiekritīšu, – savu mieru netraucēšu, jo iekšējais balanss, ko gūstu, dzīvojot laukos, man ir pārāk svarīgs. Kā reiz teica ornitologs Viesturs Klimpiņš, pilsētā cilvēks ir kā muša tūtā – lido tik pa savu trajektoriju, atsitoties pret maisiņa malām, un nesaprot, kā tikt laukā. 

– Tu pamestai Ērgļu stacijas ēkai atdevi otro dzīvi – šeit cilvēki pulcējas, lai tālāk ar tevi dotos pārgājienos, vai uzkavējas, lai iedzertu kafiju, paēstu pusdienas. Lai izveidotu tūrisma infrastruktūru, bija nepieciešami vairāki gadi. Kāds tev bijis šis laiks?
– Gan prieka, gan grūtību pilns. Jo ne jau tikai ar darbu saistīti jautājumi bijuši jārisina. Pēdējie četri gadi pagājuši sagrupējoties un uzaudzējot muskuļus līdzcietībā: ģimenē esam izgājuši cauri ciešanu pilnam posmam. Vienlaikus darbs neapstājās un spēkus audzējām arī viesmīlībā. Pagājušajā nedēļas nogalē (intervija notiek oktobra sākumā – aut.) Ērgļu stacijā paviesojās četri tūkstoši cilvēku, jo notika #BeActive lielais pārgājiens. Tas nebija tikai mūsu, bet visa mīļā miestiņa izaicinājums. Viss bija sakopts, turklāt notikums sakrita arī ar tirgus laukuma atklāšanu. Cilvēku bija tik daudz! 

Ne vienmēr viss rit skaisti – bērniņi aug kā ķirsīši, sārtiem vaigiem.