Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rukšāne izstāsta, kāpēc pie mammas brauc ar 2 litriem piena, un atklāj ideālo sēņu marinādi
RakstnieceI DaceI RukšāneI patīk gatavot sarežģītus ēdienus, kuriem jāvelta laiks un zināmas pūles. «Tomēr es nevarētu to darīt ikdienā, un arī tad ne, kad jāstrādā pie jaunas grāmatas.» Mēs sarunājamies tieši laikā, kad Dace atrodas rakstīšanas brīvdienās Pāvilostā un pusdienlaikā dodas nobaudīt gaileņu zupu vietējā kafejnīcā.
Foto: no Daces Rukšānes personiskā arhīva
– Zinu, ka tev patīk sēņot, vai ne? Kas ir tas, kas aizrauj šajā nodarbē?
– Ļoti, ļoti patīk, jā! Tas ir prieks atrast, tas ir kā meklēt apslēptos dārgumus, kā atrast dzintaru jūras malā… Un tas pat nav saistīts ar ēšanu – ejot sēnēs, pirmā doma man nav par sēņu mērci vai marinētām beciņām, bet gan par tīru meklēšanas prieku.
– Bet sēnes taču tev garšo?
– Jā, bet ne visas, un arī lasīt man patīk ne visas sēnes. Jūsmoju par kafejnīcā nobaudīto garšīgo gaileņu zupu, patīk pagatavot gaileņu risoto, bet pati gailenes nelasu – tas nav interesanti! Jo, ja reiz gailenes mežā ir, tad parasti daudz, un nav vairs meklēšanas azarta. Tāpēc gailenes es parasti nopērku, bet mežos lasu tikai jocīgās gaileņu radinieces – rudens taurenes jeb miroņtaurenes, pelēkās gailenes un citas.
Man garšo visādas piena zupas – arī jauno dārzeņu piena zupa un piena zivju zupa!
Vislabāk man garšo sālītas sēnes, un arī mērce tieši no sālītām sēnēm. Jau kopš bērnības eju sēnēs, mamma man ļoti labi iemācīja tās atšķirt, esmu pētījusi arī visādas sēņu grāmatas. Reiz mežā bija ļoti tumšs un es skatos – cik skaistas bērzlapes! Izgāju gaismā – nē, visindīgākās mušmires! Tā, lūk, var gadīties arī pieredzējušiem sēņotājiem.
Es neēdu citu lasītas sēnes – nekad nepērku sēņu konservus burciņās un arī ciemos neēdu nekādus sēņu ēdienus. Izņemot mammas, meitas, māsas un vienas manas draudzenes gatavotos – par viņām esmu droša!
