Otolaringoloģe Katrīna Tomiņa: «No jaunajiem ārstiem nevajag baidīties!»

SADARBĪBĀ AR

www.lorklinika.lv 📞 25727676

«No jaunajiem ārstiem nevajag baidīties, par to esmu pārliecinājusi arī savu vecmāmiņu. Mēs esam degsmes pilni rakt, pētīt, darīt,» iedrošinoši saka LOR klīnikas otorinolaringoloģe KATRĪNA TOMIŅA. Viņa ir ārste jau otrajā paaudzē, bet apzināti nevēlas salīdzināties ar vecākiem, bet būvēt savu ceļu plašajā medicīnas pasaulē.

Vecums: 30 gadi.

Hobiji: tautas dejas, ceļošana un grāmatu lasīšana.

Rūpes par savu veselību: sporto, peld, daudz uzturas dabā, veic ikgadējas asins analīzes, vakcinējas un lieto D vitamīnu.

Dzīves moto: Darīt kārtīgi vai nedarīt vispār!

Domāju, ka būšu psihiatre

«Esmu ārstu bērns – mana mamma Arnita ir anestezioloģe reanimatoloģe Bērnu slimnīcā, bet tētis Gints, kura diemžēl vairs nav starp mums, bija otorinolaringologs. Grūti apgalvot, ka vecāku profesija mani nav ietekmējusi, ja reiz esmu tur, kur esmu, bet bērnībā es pat nebiju domājusi, ka izvēlēšos šo profesiju. Sākotnēji man likās, ka es varētu būt skolotāja, un tikai vidusskolā sapratu, ka medicīna ir tas ceļš, kas mani interesē. Man noteikti nebija spiediens no ģimenes, tas bija manis pašas izvēlēts solis. Tiesa, atceros, ka bērnībā vārds otorinolaringologs laikam bija pirmais lielais saliktenis, ko iemācījos. Medicīnas studiju laikā tētis gan mēģināja mani atrunāt no šīs specialitātes, jo, iespējams, zinot gan nozares saulainās, gan ēnas puses, mēģināja mani no kaut kā pasargāt. Arī es pati studiju laikā domāju, ka būšu psihiatre, bet, kad vienā no pēdējiem kursiem nonācu praksē Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas nodaļā, es iemīlējos šajā darbā un sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Sabiedrībā bieži ir uzskats, ka tie, kas izvēlas savu vecāku profesiju, iet vecāku pēdās, bet es no šī uzskata cenšos attālināties un veidot pati savu ceļu un darba stilu. Turklāt man liekas, ka mūsdienās sabiedrība ir mainījusies un savā profesijas ceļā neesmu negatīvi izjutusi to, ka arī mani vecāki ir mediķi. Ir vien jaukas atmiņas vai pieredzes stāsti.»

Attīstīt dzirdes izmeklējumus

«Jau skolas laikā un arī medicīnas studijās biju teicamniece. Tas man likās vienkārši – izlasi teoriju, iemācies un atbildi pareizās atbildes. Taču, sākoties rezidentūrai, ļoti daudz bija jāmācās praktiski, un tas, tādiem perfekcionistiem kā man, nenācās viegli. Likās, ka desmit reizes redzēšu, kā to dara cits, un man sanāks tieši tāpat, bet, protams, tā nav, un tad seko lielie lūzuma punkti. Mani ļoti labi raksturo teiciens: «Dievs, dod man pacietību. Tagad.» Pēc dabas esmu diezgan strauja, bet rezidentūras laiks mani padarīja par mierīgāku cilvēku, es iemācījos pieņemt, ka mācīšanās notiek ar kļūdām un kāpumiem, sevis apšaubīšanu un tikai tad seko sasniegumi. Domājot par to, ko vēlētos sasniegt, man liekas svarīgi paturēt prātā, ka dzīve pati dažkārt piespēlē iespējas, kuras ir jāmāk izmantot. Ikdienas praksē strādāju gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem, palīdzot risināt dažādas akūtas un hroniskas ausu, kakla un deguna problēmas. Veicu arī operācijas – piemēram, adenoīdu, aukslēju mandeļu, arī deguna starpsienas operācijas. Bet kopā ar kolēģi šobrīd mēģinām attīstīt dzirdes un līdzsvara izmeklēšanu bērniem, kas ir diezgan specifisks lauciņš, kurā ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu, turklāt Latvijā ir maz speciālistu, kas tajā strādā.»

Runāt un sadzirdēt

«Ārsta darbs prasa ļoti daudz pacietības gan darbā ar cilvēkiem, gan tajā, ka uzlabojums ne vienmēr ir redzams uzreiz. Vienlaikus labam ārstam jābūt sirsnīgam un empātiskam, jāspēj just līdzi pacientam, un tāda arī es cenšos būt.

Esmu sapratusi, ka saskarsmes veidošanā ar pacientu ļoti svarīgi ņemt vērā cilvēka personību, vecumu… Ar bērniem vajadzīgs ilgāks laiks, lai izveidotu saikni un sadarbību, man jārada mazajā drošības sajūta, lai viņam ir pārliecība, ka pie mums ir droši. Ar pieaugušajiem savukārt reizēm jārunā tiešāka valoda, bet tajā pašā laikā svarīgi, lai pacients jūtas sadzirdēts. Pēc maniem novērojumiem, pacienti iedalās divās grupās – vieniem ir ļoti svarīgi, lai visu sīki un smalki izskaidrojam par diagnozi un ārstēšanas plānu, savukārt citiem ir būtiski izrunāties pašiem, tapt sadzirdētiem. Un ārstam tas jājūt. Kad pirmajā rezidentūras ciklā nonācu Bērnu slimnīcā, mani mazliet satrauca, kā tas būs veidot kontaktu ar tik daudz maziem bērniem, taču ātri vien sapratu, ka man ļoti patīk. Bērni ir atklāti, viņi neslēpj, ko domā, turklāt darbs ar bērniem man labi iemācījis paskaidrot dažādu diagnostikas metožu un procedūru gaitu vienkāršiem vārdiem. Vēlos radīt iespaidu, ka mēs, ārsti, neesam nekādi bubuļi, bet vienkārši cilvēki, kas vēlas palīdzēt.»

Mācīšanās notiek ar kļūdām, kāpumiem, sevis apšaubīšanu, un tikai tad seko sasniegumi.

Tēta mantojums

«Man tēvs otorinolaringologs Gints Tomiņš bija ļoti humoristisks, un viņam bija daudzi brīnišķīgi teicieni, no kuriem daži man palikuši īpaši mīļi. Piemēram – auss nav komposta kaudze. Tas nozīmē – ausī neko lieku nevajag likt iekšā. Un tiešām – mums savas austiņas ir jāmīl un nevajag tajās likt istabas puķes, ķiplokus un vēl daudz ko citu ar domu, ka tas palīdzēs. Otrs – ausis nevajag tīrīt ar vates kociņiem. Lai gan mēs, lori, par to daudz runājam, joprojām ir cilvēki, kam tas ir pārsteigums. Kāpēc tas ir slikti? Jo āda auss ejā ir ļoti trausla, plāna, un to var viegli savainot – tā var asiņot, var pievienoties infekcija, turklāt auss ejas galā ir bungplēvīte, kuru var ļoti viegli traumēt un pat pārplēst. Redzēti arī gadījumi, kad ausis tīrītas tik cītīgi, ka satraumēta arī dzirdes kauliņu ķēde, kas ir aiz bungplēvītes.

Ausu, kakla un deguna veselības jomā ļoti svarīga ir pacienta līdzestība. Mēs, ārsti, varam parādīt pacientam pareizo virzienu, bet zāles, ierobežojumi vai kādi palīglīdzekļi, piemēram, dzirdes aparāti, būs jāievēro un jālieto viņam pašam. Un tieši no šī mājasdarba lielā mērā būs atkarīgs rezultāts. Vislielāko gandarījumu man sagādā tas, ka cilvēks atveseļojas un šo ārstēšanās ceļu esam varējuši būt kopā. Ausu, kakla un deguna veselība patiesībā ir ļoti dzīves kvalitāti ietekmējoša, tāpēc ir tik forši, ka pacients saka: jā, tagad ir krietni labāk, es varu pilnvērtīgi elpot!»

Latvijā var!

«Viens no lielākajiem sasniegumiem otorinolaringoloģijā ir endoskopi, kas šobrīd ir ikdiena gan lora kabinetā, gan operācijās – tas ir palīgs, kas gan ļauj labāk izmeklēt ausis, kaklu un degunu lielākā dziļumā, gan palīdz veikt dažādas manipulācijas. Tāpat mikroskopi, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse un dažādu veidu dzirdes un vestibulārie izmeklējumi ļoti atvieglo mūsu ikdienu. Šeit, Latvijā, mēs jau labu laiku strādājam tieši tāpat kā visās Eiropas un pasaules līmeņa klīnikās. Par to pārliecinājāmies arī pavisam nesen, ar kolēģi mācoties kursos Zalcburgā, Austrijā. Kopumā tajos bijām 37 ārsti no 32 valstīm, un, aprunājoties ar daudziem citu valstu kolēģiem, atbraucām ar pārliecību, ka mēs šeit visu darām pēc jaunākajām vadlīnijām un esam tehnoloģiski ļoti labi aprīkoti. Jā, protams, varam gribēt lielāku ārstu skaitu reģionos, vairāk valsts apmaksātu vizīšu, bet kopumā medicīna pie mums ir ļoti labā līmenī un tas ir jānovērtē.»

Dzīves kaislība

«Piekrītu teicienam, ka, lai labi rūpētos par citiem, ir jāparūpējas par sevi, taču atzīstu, ka pati ar to reizēm grēkoju. Lai labi justos, es sportoju – eju uz sporta zāli un baseinu, peldēšana mani ļoti nomierina. Tāpat cenšos uzturēties dabā, jo tas palīdz gan ķermenim, gan prātam. Agrāk, starp citu, piedalījos skautu un gaidu nometnēs, bet daudzo pienākumu dēļ pašlaik to esmu nolikusi malā, varbūt nākotnē atsākšu. Bet mana kaislība no bērnības ir tautas dejas, kam gan arī pēdējā laikā mācību dēļ bijušas pāris pauzes. Savulaik dejoju Zelta sietiņā, vēlāk kopā ar līgavaini Krišjāni dejoju jauniešu deju kolektīvā Čiekurs, piedalījāmies arī iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos. Tas bija skaisti!»