Nedrīkst padoties, jo dzīve ir laba.

Gandrīz nāves spriedums

Edvardu uz Latviju pirms četrpadsmit gadiem atveda mīlestība, un viņa sieva Māra ar savu Ediju, kā viņa viņu mīļi sauc, ir kopā itin visā, arī mūsu sarunā. Edvards vairākkārt uzsver, ka, pateicoties sievai, jūtas ļoti laimīgs. «Labi ir tad, kad Māra ir līdzās.» Toreiz, pirms mazliet vairāk nekā gada, tieši viņai ārsts pateica šokējošās ziņas: nepietiek, ka vīram plaušās atrast vēzis, ļaundabīgais audzējs ir arī pēdējā stadijā – plaušu audus kā zirnekļa tīkls ieskauj metastāzes. «Kad vaicāju ārstam, kura stadija, viņš nolaida acis: «Ceturtā…» Man sirds salēcās. Tikai pirms trim dienām bija mirusi mana mamma… Mājās uzreiz sāku meklēt informāciju internetā. Latviski, angļu un krievu valodā. Lasīju, un mati cēlās stāvus. Protams, Edijam neko neteicu, bet šoks bija milzīgs. Tas bija briesmīgi, gandrīz kā nāves spriedums,» atceras Māra. Pēc skaudrās patiesības uzzināšanas jau pirmajā vakarā viņi abi aprunājušies un nolēmuši, ka ķepiņas nenolaidīs, degunus nenokārs un turpinās dzīvot pilnvērtīgi, kā līdz šim. «Mēs izvēlējāmies cīnīties!» saka Edvards.

«Nu, ko tu tur vari izdarīt? Slimība vienkārši ir jāpieņem un jādodas karā ar to. Šī nebija pirmā reize, jo ar vēzi esmu slimojis arī iepriekš. Es nevaru izmainīt notiekošo – kā ir, tā ir, bet svarīgi, kā tu šo situāciju uztver. Ir jādzīvo tālāk!» uzskata Edvards. «Reizēm piektdienas vakarā pat iedzeru pa glāzei džina ar toniku un, protams, šampanieti dzimšanas dienā,» viņš smejot piebilst. Tolaik gan par saviem pārdzīvojumiem Edijs Mārai neko daudz nestāstīja, lai gan sieva manīja, ka vīrs kļuvis nervozs un bieži aizdomājas. Grūtākais bija laiks, kamēr veica analīzes, lai noteiktu audzēja paveidu.

Kad tika noskaidrots, kas tieši izraisījis plaušu vēzi un kā ar to cīnīties, kļuva vieglāk, jo parādījās cerība. Izrādījās, ka Edvarda slimībai ir piemērota ārstēšana ar jauno, moderno imūnterapiju, un, pateicoties tieši tai, patiešām ir bijis iespējams turpināt ierasto dzīvi. Reizi trīs nedēļās Edvards dodas uz Stradiņiem, kur dienas stacionārā viņam injicē zāles, un šobrīd tiek plānots, ka ārstēšanās kopumā ilgs divus gadus. Pirmais ir jau pagājis. Sākumā pēc zālēm pašsajūta bijusi čābīga, bet, kamēr no slimnīcas tikuši līdz mājām, vārgums pārgājis. Imūnterapija nav kā ķīmija – mati laukā nekrīt, nelabums nemoka, un tagad Edvards ir tik ņiprs, ka pat šķūrē sniegu.

Kad bikses krīt nost

Bet viss sākās ar svara zudumu. «Es biju pārstājis lietot alu un domāju, ka tāpēc vēders pazūd,» smejot atminas Edvards. «Jā, es vēl Edijam teicu – re, cik labi, skaties, bikses krīt jau nost! Tas bija pirmais signāls, pirmais simptoms. Bet kurš tad varēja iedomāties, kas patiesībā pie vainas?!» Māra papildina. Deviņu mēnešu laikā Edvards zaudēja 12 kilogramus, pēdējie kusa arvien straujāk. Pēc tam, 2020. gada novembrī, sākās klepus. «Tāds klepus man nekad iepriekš dzīvē nebija bijis!» Edijs kāsējis tā, ka nevarējis apstāties – klepus bijis sauss, aizvelkošs un ildzis pāris nedēļas.

«Māra uzstāja, ka man jādodas pie ģimenes ārsta,» stāsta Edvards. «Edijs nekad dzīvē nav smēķējis. Nekad! Domājām, ka tā ir saaukstēšanās, tāpēc izmēģināju visus līdzekļus, kas pieejami katrai latviešu sievietei. Izurbu rutkā caurumu, liku medu, un Edvards šo sulu dzēra. Arī tējas – liepziedus, ar medu sajauktu alojes mīkstumu. Kad vīru aizvedu pie mūsu ģimenes ārstes Sanas Vaivodes Piņķu doktorātā Svīre, viņa teica, ka jāiet uz rentgenu.» Bet tas, kas izmeklējumā atklājās, nepavisam neizskatījās labi. Plaušās bija saskatāmi lieli aptumšojumi un mezgli, un, pateicoties zaļajam koridoram, kas ļauj paātrinātā kārtībā saņemt onkologa konsultāciju un pārbaudes, Edvards nonāca Stradiņa slimnīcā. Drīz vien tapa skaidrs, ka, nē, tā nav saaukstēšanās – tas ir vēzis!»

«Sākumā raizējos, kā sapratīšos ar ārstiem un māsām, bet Stradiņos visi runā angliski. Par mani rūpējas ļoti, ļoti labi, es saņemu lielisku ārstēšanu! Kad nonācu slimnīcā, tiku ļoti rūpīgi izmeklēts – pilnīgi visu pārbaudīja,» priecājas Edvards. Viņš ir pateicīgs gan ģimenes ārstei, gan Stradiņu dakteriem – Donatam Breivam, kas bija viņa pirmais ārstējošais ārsts, gan tagad onkologam Viktoram Kozirovskim. Un kur nu vēl brīnišķīgās medmāsas! Taču pats labākais – zāles tiešām palīdz! «Labajā plaušā metastāzes bija savijušas tādu kā zirnekļtīklu ar mezgliņiem, bet tie tagad ir sadzijuši, un vēzis sarāvies pavisam maziņš.»  Kā zināms, plaušu vēzis vairāk  izplatīts ir smēķētāju vidū, taču Edvards nesmēķē… Viņš spriež, ka pie vainas ir iedzimtība. «Manam tēvam bija plaušu vēzis, un arī brālim, kura nu jau vairs nav. Brālim bija vāja veselība – visas iespējamās vainas, bet viņš arī smēķēja.»

Mīlestība briedumā

Visu intervijas laiku Edvards un Māra sēž, cieši pieglaudušies viens otram. Viņi priecājas par to, ka krietni pusmūžā ir tikuši dzīves aplaimoti ar mīlestību, turklāt – no pirmā acu skatiena. Mārai tolaik bija 56 gadi, kā viņa saka: «Es biju pašā smukumā un briedumā! Edijam pieci gadi vairāk, bet viņš bija štrams.» Māra bija aizlidojusi uz Londonu, lai satiktos ar draugiem, bet Edijs tur atradās komandējumā. «Man patiešām paveicās, ka kompānija, kurā strādāju, mani nosūtīja uz kursiem. Vakarā devos uz pabu, un tur bija Māra – es uzreiz izjutu saikni ar viņu,» atceras Edvards un atklāj, ka ir bijis precējies arī iepriekš, bet sieva no viņa aizgājusi pie cita.

«Es to viņa bijušo sievu ļoti mīlu – man tā laimējās!» Māra par tādu notikumu pavērsienu ir pateicīga līdz pat šai dienai. «Es viņai uzdāvināju inkrustētu dēlīti, uz kura griezt citronu, ko pielikt pie džina ar toniku. Kopš tā laika viņa mums vairs nezvana. (Sirsnīgi smejas.) Arī es biju šķīrusies, un, kad Edijs mani uzaicināja uz otro randiņu, domāju – vai, kā man viņš patīk! Bet apkārt tik daudzas anglietes – vai viņš gribēs turpināt attiecības ar mani? Tomēr kopš tās dienas mēs esam kopā.»

«Domāju, ka Apvienotajā Karalistē daudzi nezina, kur atrodas Latvija. Bet, kad Māra pateica, no kurienes ieradusies, zināju, ka tā ir viena no Baltijas valstīm. Tas tāpēc, ka man patīk ģeogrāfija,» paskaidro Edvards. «Citi nez kāpēc domā, ka tā ir Somija, un uzreiz atceras hokeju,» smejas Māra.

Kad pēc viesošanās Londonā Māra atgriezās mājās, drīz pēc tam ciemos ieradās Edvards, un viņi krustu šķērsu izbraukāja visu Latviju. Redzētais tā iepatikās, ka Edvardam nebija šaubu – viņi ar Māru dzīvos Latvijā. Turklāt tad vēl bija dzīva Māras mamma, jau krietni gados. Tā nu Piņķos meža ielokā tika iegādāts gabaliņš zemes, uz kura slejas ģimenes nams, un tagad viņi tur pavada savas dienas. «Tā ir bijusi ļoti laba izvēle,» uzskata Edvards. «Pirmkārt, tāpēc, ka šeit ir Māra. Mēs esam pensijā, un kā pensionāriem mums dzīve Latvijā ir laba. Vienīgais, kā man pietrūkst, esot prom no Lielbritānijas, ir mani trīs bērni. Bet viņus es ik pa laikam dodos apciemot.»

Lai gan Edvards šo to saprot un var arī pateikt latviski, pārliecinoši runāt latviešu valodā viņš tā arī nav iemācījies. Bet tam ir vienkāršs izskaidrojums. «Kad Edijs ieradās Latvijā, tramvaja biļete vēl maksāja 20 santīmus un vagonā bija konduktore. Edijs gribēja apgūt latviešu valodu, taču nevarēja, jo visi atbild un grib papļāpāt angliski – gan tramvajā, gan veikalā!» stāsta Māra, pēc tam vēršoties pie vīra un prasot latviski: «Kā tev klājas?» Viņš atbild: «Man viss ir labi!» Un tie nav tikai vārdi. Kad vaicāju Edvardam, vai nu viņš Latviju var saukt par otro dzimteni, viņš saka: «Tā ir pirmā! Latvija ir vieta, kur es jūtos ļoti laimīgs, un man klājas labi.» – «Un, ja viņš ir laimīgs, tad arī es esmu laimīga,» papildina Māra.

Uzticīgs vienkāršībai

Lielbritānijā pirms pensionēšanās Edvards strādāja dažādos darbos. Ilgus gadus bija miesnieks, un viņam piederēja vairāki gaļas skārņi. «Nāku no vienkāršas ģimenes. Mans tēvs strādāja ostā, dokos, un tolaik mamma un tētis nedeva bērniem kabatas naudu, kā tas notiek tagad, – tā bija jānopelna pašam. Tolaik Apvienotajā Karalistē nosacījumi par bērnu nodarbināšanu bija pavisam citādi nekā šodien. Tāpēc kopš divpadsmit gadu vecuma brīvdienās es gāju palīgā miesniekam. Savu pirmo velosipēdu nopirku par naudu, ko nopelnīju, pērkot produktus un piegādājot tos uz mājām vecāka gadagājuma ļaudīm. Uzaugu mazā ģimenē – man bija brālis un vecāki, bet nekad neesmu saticis savus vecvecākus. Tēvam bija māsa, krietni vecāka par viņu, līdz ar to arī mani brālēni un māsīcas ir gadus divdesmit vecāki par mani, un mums nebija nekādas saskarsmes.» Neskatoties uz vienkāršo dzīvi, Edvarda tēvs bijis smalks galdniekmeistars un izgatavojis mēbeles. Mārai vēl bijusi izdevība redzēt viņa gatavotos galdus, un, būdama senlietu eksperte, viņa tos novērtējusi atzinīgi: «Ļoti skaisti!»

Kad Lielbritānijā sākās lielveikalu ēra, Edvardam nācās aizvērt savas gaļas bodītes, un pēdējos desmit gadus pirms došanās pensijā viņš tirgoja mersedesus. Tas ļāva nopelnīt kapitālu dzīvošanai un mierīgām vecumdienām. Tomēr miesnieka iemaņas Edvards nav zaudējis. «Mēs gaļu pērkam Centrāltirgū, un, kad atnesam to mājās, uzreiz apstrādāju, kā nākas,» izteiksmīgi žestikulēdams ar rokām, skaidro Edvards. «Es uzskatu, ka tirgū gaļu sacērt nepareizi. Atšķirībā no Lielbritānijas, Latvijā gandrīz nekad neredzu miesniekus – vīriešus. Tirgū gaļu cērt sievietes!» par to viņš brīnās.

«Man ļoti garšo jēra gaļa, bet Māra negrib tai pat pieskarties.» – «Man garšo zivis, bet viņš tās ēd gariem zobiem. Kad sapazināmies un rīkoju mūsu pirmās kopīgās vakariņas šeit, Latvijā, es izcepu lasi. Tad nu iedomājies!» Māra smejas. Ja neskaita zivis, Edvardam iet pie dūšas sievas gatavotie latviešu ēdieni – sautētie kāposti, pīrādziņi un zupas, sevišķi frikadeļu vai dzelteno šķelto zirņu zupa ar ribiņām, ko viņš sauc ar ziemas zupu. Šmorēšana, cepšana un vārīšana ir Māras aizraušanās, un Edvards ir uzticamākais viņas pavārmākslas pielūdzējs. Vienīgais, ko viņš nevar saprast: kā var ēst brokastīs biezpienu ar siļķi?! Te nu viņš paliek uzticīgs angļu vienkāršībai – diena sākas ar divām šķēlēm tostermaizes, pastēti, tomātu un, protams, tēju!

Angļu māja

Māra joko, ka Edija hobijs ir mazgāt logus – to viņš esot gatavs darīt visu laiku, bet Edvards smej: «Viņa tikai tā saka. Vasarā mums šeit ir jauks dārzs, bet ko darīt ziemā? Skatīties uz sniegu?» Kovida laiks zināmā mērā ir licis mainīt hobijus, jo vairāk sanāk būt mājās. Taču garlaicīgi nav: «Mēs daudz lasām un daudz arī sarunājamies viens ar otru.»

Tomēr, ja vien iespējams, Edvards un Māra cenšas kaut kur aizbraukt. «Mēs varam paēst brokastis un izlemt – laižam uz Jūrmalu izstaigāties, plaušas izvēdināt!» Tagad arī – iegādātas nūjas staigāšanai. Nekur tālu nav jāskrien – tepat Latvijā, arī kaimiņos Lietuvā, ir, ko redzēt: Cēsis, Klaipēda, Šauļi…

Pandēmijas laikā pietrūkst arī aktīvās kultūras dzīves – abi fano par rokenrolu, Jāni Bukovski, Intaru Busuli un labprāt bauda koncertprogrammas Siguldas Baltajā flīģelī. Edvardam īpaši patīk Latvijas Radio bigbends. Turklāt viņš veselas trīs reizes ir redzējis Skroderdienas Silmačos, un Jāņos Edvardam vienmēr galvā ir ozollapu vainags.

Vislielāko prieku Sparku pārim sagādā viesu uzņemšana, sevišķi vasarā. Latvijā dzīvo arī citi Edvarda tautieši, kas kļuvuši par ģimenes draugiem. Viens Stelpē, otrs – Aizkrauklē, un, kā saka Māra, viņus ar koku no Latvijas neizdzīsi – tik ļoti viņiem šeit patīk. «Visas tās sarunas un fotografēšanās! Viens vienā stūrī, otrs – otrā, un sanāk tāds mazs jandāliņš.» Tagad, kovida laikā, ciemošanās gan nav iespējama ar tik plašu vērienu, kā gribētos.

Sākotnēji Edvardam pārsteigumu sagādāja latviešu noslēgtā daba: kaimiņš uz kaimiņu skatās kā uz svešinieku – pavisam citādi nekā Lielbritānijā, kur ir cieša kopienas dzīve un palīdzības piedāvāšana otram bez prasīšanas šķiet pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa. «Latvijā cilvēki ir ļoti vēsi, ļoti! Bet igauņi ir vēl aukstāki!» smejas Edvards. «Kad mēs sākām šeit dzīvot, apkārt bija mežs, bet tagad te ir simtiem māju, un mums ir parādījušies ļoti jauki kaimiņi, jauni cilvēki ar maziem bērniem.»

Kaimiņi Sparku namu dēvē par Angļu māju – 6. februārī, karalienes Elizabetes II dzimšanas dienā, un 23. aprīlī, kad Lielbritānijā atzīmē Svētā Džordža jeb, kā latviski teiktu, Svētā Jura dienu – Jurģus, Edvards pie mājas izkar Apvienotās Karalistes karogu. Protams, tiek atzīmētas arī visas latviešu gadskārtas un svinamās dienas. «Jo vairāk svētku, jo labāk – vēl viens iemesls priecāties par dzīvi!»

Ar cerību un prieku

Tā nu viņi, neskatoties uz Edvarda slimību, patiešām cenšas dzīvot katru dienu ar pilnu krūti un par dzīves sīkumiem nestrīdas – nav vērts.

«Mēs taču nezinām, kā viss var sagriezties un kas var būt rīt vai parīt. No rīta pamostos, pataustu – tā, Edijs ir siltiņš. Tātad viss ir kārtībā, diena ir izdevusies! Visu laiku viņam saku – ir 21. gadsimts, medicīna attīstās, un jātic – jātic, ka viss nokārtosies. Jā, visādas domas galvā griežas, bet es tās metu prom, saku pati sev: izbeidz! Ar pārdzīvošanu savu dzīvi var tikai padarīt mokošu. Kad tad mēs dzīvosim?! Kad mums būs 99 gadi?!» spriež Māra. «Un, kad viņš pēc sniega šķūrēšanas ienāk sasvīdis, tad man viņam jāuztaisa kafija un mazs graķītis ar Rīgas melno balzamu – tas viņam palīdz, viņš jūtas labi. Ir taču tik svarīgi justies labi! Bet joprojām lieku dzert arī aloji ar medu – to man iemācīja kāda draudzene, kura tādu deva savam tēvam. Par sliktu jau nebūs!» Dzirdot par aloji, Edvards izteiksmīgi saviebjas, bet neko par to nesaka.

«Mēs sarunās nelietojam vārdu vēzis. Mēs to saucam vienkārši – par slimību vai par onkoloģiju, jo tad tas emocionāli neizklausās tik tieši, tik briesmīgi. Es esmu ļoti sabiedrisks cilvēks, gatavs palīdzēt un runāt ar ikvienu. Ja kāds cilvēks atklāj, ka viņa draugam arī ir vēzis, es saku, lai piezvana man. Manuprāt, Latvijā cilvēki par šo slimību  runā par maz, bet – tikai daloties pieredzē, mēs varam cits no cita  mācīties,» stāsta Edvards. Abi ar Māru viņi apzinās, cik viss ir trausls, un, ja arī ir kāda diena nav bijusi tik gaiša un priecīga, turas pie pārliecības – rīt būs labāk! Tāpat – kad līst lietus, Edvards saka: «Labi dārzam!»

Lai gan priekšā vēl gadu ilga ārstēšanās, nākotnē viņi raugās ar cerībām. «Mums vēl ir tāls ceļš ejams, un tad redzēsim, kāds būs rezultāts, bet esam noskaņojušies, ka viss būs labi. Pēdējā plaušu datortomogrāfijas izmeklējumā bija rakstīts – dinamisks progress.» Bet progresē nevis vēzis, bet zāļu iedarbība, kas nejauko mošķi ir krietni samazinājusi – palicis tik tāds kriksītis. Ārsts Edijam un Mārai sacījis, ka ir labi – ir!

«Vienmēr esmu bijis optimists. Savā iepriekšējā dzīvē, iespējams, es būtu sevi iedzinis nepatikšanās, bet nedrīkst padoties, jo dzīve ir laba. Kāds tur brīnums, ka vēl neesmu gatavs nāvei! Man ir ļoti, ļoti paveicies – es redzu, kas notiek slimnīcā ar citiem, un saku: paldies Dievam! Es esmu laimīgs!»

Ārstējošā ārsta komentārs

Diemžēl ne visi var ārstēties ar imūnterapiju

Dr. VIKTORS KOZIROVSKIS, onkologs ķīmijterapeits, Edvarda Sparka ārstējošais ārsts, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas nodaļas virsārsts un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes lektors:

  – Ļoti priecājos par Edvardu – viņa piemērs ir onkoloģijas attīstības veiksmes stāsts, jo, ja viņš ar tādu diagnozi nonāktu pie manis pirms pieciem gadiem, visdrīzāk gada laikā Mārai nāktos no viņa atvadīties. Bet Eduardam paveicās dubultā! Pirmkārt, viņš nekad dzīvē nav smēķējis un Eduarda audzējs ļoti labi padodas ārstēšanai ar jauno, moderno imūnterapiju. Otrkārt, valsts kompensējamo zāļu sarakstā šīs zāles iekļāva vien dažus mēnešus, pirms viņš saslima.

Daudzi plaušu vēža pacienti pašreiz ir dzirdējuši un izrāda lielu interesi par jaunās paaudzes pretvēža terapiju – mērķterapiju un imūnterapiju. Taču tad man jāpiebilst, ka šīs modernās zāles tomēr nav piemērotas visiem. Lai to noskaidrotu, praktiski katram plaušu vēža pacientam veicam audzēja šūnu speciālu molekulāro un ģenētisko izmeklēšanu. Atkarībā no izmeklējumu rezultātiem nelielu pacientu daļu tad ir iespējams ārstēt ar mērķterapiju vai imūnterapiju.

Mērķterapiju lieto, ja audzēja audu paraugā izdodas atrast specifiskas aktivējošas ģenētiskas izmaiņas, kas visbiežāk rodas tā dēvētā epidermālā augšanas faktora jeb ALK receptorā. Šo mutāciju iespaidā veidojas patoloģisks olbaltums, kas stimulē audzēja šūnas, un rezultātā tās pastiprināti vairojas. Un ir tabletes, kas spēj selektīvi tieši šo patoloģiski funkcionējošo olbaltumu nobloķēt, pārtraucot tā darbību. Audzēja šūnas vairs neaug, un mēs varam panākt, ka audzējs samazinās vai vismaz pārstāj augt lielāks. Šādu medikamentu grupu sauc par mērķterapiju, jo tie darbojas uz konkrētu mērķi audzēja šūnā.

Imūnterapija savukārt palīdz tiem plaušu vēža pacientiem, kuriem uz audzēja šūnām ir daudz īpašā olbaltuma PD-L1. Tas ļauj ļaundabīgajām šūnām paslēpties no imūnsistēmas, līdz ar to organisms tās nepamana un neiznīcina. Imūnterapijas medikamenti palīdz imūnsistēmai šīs sliktās šūnas atrast un nonāvēt – tēlaini izsakoties, noņemt tai bremzes, lai organisms pats tiktu galā ar slimību.

Ar imūnterapiju ārstē tos pacientus, kuriem plaušu vēža šūnās ir daudz PD-L1 olbaltuma. Citiem šīs zāles gluži vienkārši nelīdzēs. Toties tiem, kam ir augsts PD-L1, imūnterapijas zāles palīdz ievērojami labāk nekā mērķterapija, ķīmija un pārējie sistēmiskās terapijas veidi. Piemēram, 85 procenti pacientu ar metastātisku plaušu vēzi 4. stadijā, ārstējoties vien ar ķīmijterapiju, aiziet no dzīves pirmā gada laikā, bet, ja lieto imūnterapiju, trešā daļa šādu pacientu dzīvo vismaz piecus gadus. Bieži vien ar imūnterapijas palīdzību izdodas audzēju piebremzēt pat tiktāl, ka tas izzūd gandrīz pilnībā, un tad ar diagnozi iespējams sadzīvot kā ar jebkuru hronisku kaiti – slimība tiek kontrolēta, un tai nav nekādu izpausmju.

Arī ārstēšanās laikā, lietojot imūnterapiju, ir ievērojami mazāk blakņu nekā ķīmijterapijai. Ja imūnsistēma kļūst pārāk aktīva, tā var uzklupt ne tikai sliktajām šūnām, bet arī veselajām, izraisot autoimūnu iekaisumu. Tomēr kopumā blakusparādības ir retākas un ar tām ir iespējams efektīvi cīnīties. Imūnterapija nozīmē, ka reizi trīs vai sešās nedēļās pacientam jāierodas slimnīcā, lai saņemtu infūziju jeb, kā tautā saka, sistēmu, un pārējā laikā viņš var turpināt ierasto dzīvi – strādāt, pavadīt laiku ar ģimeni, darīt to, kas patīk. Ārstēšana ilgst līdz diviem gadiem.

Diemžēl ir kāds BET. Valsts apmaksātu imūnterapiju nevar saņemt visi pacienti, kam konstatēts PD-L1. Latvijā šī mūsdienīgā terapija atbilstoši kompensācijas nosacījumiem pieejama ļoti ierobežotam plaušu vēža pacientu lokam – tikai iepriekš neārstētiem pacientiem ar metastātisku nesīkšūnu plaušu vēzi, ja PD-L1 ir vismaz 50 procenti. Laimīgie, kas atbilst šādiem kritērijiem, ir aptuveni 15–20 procenti pacientu, un viens no viņiem ir Edvards. Saņemt valsts apmaksātu otrās līnijas imūnterapiju (t. i. jau iepriekš ārstētiem pacientiem) vispār nav iespējams.

Labā ziņa: pateicoties tam, ka onkoloģisko zāļu kompensācijai piešķirts vairāk naudas, Nacionālais veselības dienests sola šogad paplašināt pacientu loku, kas varēs saņemt imūnterapiju. Lai gan tā ir dārga ārstēšana, ieguldījums atmaksājas.

VAIRĀK INFORMĀCIJAS VAR UZZINĀT:
www.foundationmedicine.lv
www.onkomed.lv
www.onko.lv

Roche Latvija, SIA
M-LV-00000175
2021. gada novembris
Materiāls sagatavots uz «Dzīve ar plaušu vēzi» brošūras pamata.

Materiāls tapis sadarbībā ar ROCHE.