Rīga +8°C 
Bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieces, pēcāk Saeimas deputātes Jutas Strīķes dzīvība aprāvās 49 gadu vecumā pēc smagas slimības. Par savām veselības problēmām viņa nerunāja, un daudzi nemaz nenojauta, ka Juta iesaistījusies sava mūža nopietnākajā cīņā – par savu dzīvību.
Virkus kapos Bērzes pagastā, kur atdusas Juta Strīķe, tuvinieki politiķei uzstādījuši skaistu pieminekli. Kapu ansamblis veidots no tumša, pulēta granīta, un piemineklī iegravēti zīmīgi vārdi – Nezāles neiznīkst, un skudras nepadodas. Īsi pēc pieminekļa uzstādīšanas Jutas domubiedrs un līdzgaitnieks Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā un Saeimā Juris Jurašs šī kapu ansambļa būtību skaidroja: «Tas ļoti raksturo Jutas cīnītājas garu. Nereti viņa iestājās par lietām, apzinoties, ka nebūs vairākuma atbalsta. Bieži bija viena pret sistēmu. Jābūt lielai drosmei, lai to darītu.
Mums ir daudz gudru un godīgu amatpersonu, bet lielākajai daļai pietrūkst svarīgas īpašības – drosmes darīt to, kam šķietami nav liela atbalsta, un tev jāsaskaras ar milzu pretestību. Juta vienmēr cīnījās par to, ko uzskatīja par pareizu, nevis nostājās vairākuma pusē. Viņa nepieņēma lietas, ar kurām iekšēji nespēja samierināties. Un tam bija vajadzīgs milzīgs gara spēks,» viņš atzina. Jurašs uzsvēra:
«Jutu vai nu mīlēja, vai ienīda. Vienaldzīgo nebija. Un ienīda tie, kuri baidījās no tā, ko Juta darīja.»
Domubiedrs atzina, ka viņam Strīķes ļoti pietrūkst. «Ar Jutu plecu pie pleca esam strādājuši daudzus gadus, bijuši ne tikai labi kolēģi, bet arī draugi. Es viņu biju labi iepazinis. Tas, cik ļoti viņa bija motivēta darīt savu darbu, kā dega par lietām, kas mūsu valstij bija svarīgas, kā iestājās pret jebkuru netaisnību, ar kuru viņai nācās saskarties, bija apbrīnas vērts. Es savā dzīvē otru tādu cilvēku neesmu saticis. Tik stipru.
Diemžēl daudziem bija grūti sadzīvot ar to, ka ārēji trausla būtne, sieviete, var būt stiprāka par vīriem uzplečos, par ģenerāļiem, pulkvežiem, dažādos augstos amatos esošiem,» norādīja Jurašs. «Es gribētu Jutai pateikt to, ka ar viņas aiziešanu nekas nav apstājies. Mēs turpinām tos darbus, ko viņa iesākusi un kas viņai bija svarīgi. Esam kļuvuši vēl enerģiskāki, vēl motivētāki. Tas ir galvenais, ko viņa būtu gribējusi no mums sagaidīt.»
