Rīga +3°C 
«Teorētiski Latvija ir demokrātiska Rietumeiropas valsts, un sievietēm šeit ir visas tiesības, sākot ar vēlēšanām un beidzot ar darba iespējām un dažādām citām izpausmēm, tomēr dzīvē viss ir citādi,» uzskata Kristīne Želve.
«Aizvien biežāk sabiedrībā pamanu asimetriju – dažādās komisijās ir tikai vīrieši, nav nevienas sievietes. Piemēram, Dziesmusvētku koncepcijas žūrijā nav nevienas sievietes. Kad sāc tam pievērst uzmanību, pamani, cik daudz ir strukturālu netaisnību, par kurām mūsu sabiedrībā neviens vairs īsti nedomā.
Visi jau pieraduši, ka vadītājs ir vīrietis, bet sievietes – vidējais menedžments –, kuras vīrieti atbalsta un palīdz,» novērojusi Želve.
«Mēs dzīvojam vidē, kur aizvien ir nerakstītie likumi, ko drīkst vīrietis, ko – sieviete. Sadzīviskas lietas, kuras jau uzskati par normālām, jo tāda ir šī dzīve, lai gan – ne vienmēr tās ir normālas.
Piemēram, tas, ka par tavu darbu kāds saka: «Nu, tā jau tāda sieviešu filmiņa!» vai «Tas jau tāds sieviešu romāniņš.» Tā tu tiec pazemināta. Arī universālā balss literatūrā vai kino parasti ir vīrieša balss.
Esmu dzirdējusi arī savu kolēģi vīrieti sakām: «Mani jau neinteresē tās mazās dzīves tēmiņas par attiecībām, bērniem un ģimeni.» Tās mazās automātiski ir sieviešu tēmas,» norāda Kristīne. «Tāpēc vajag sieviešu organizācijas, kurās varam runāt par savu pieredzi. Par mākslu, kas top no sievietes pieredzes un ļoti bieži saistītas ar šīm, vīriešuprāt, mazajām tēmām – attiecībām, ģimeni, bērnkopību,» uzsver Želve.
