Rīga +1°C 
No kino dižgara atvadās prezidenti
«Teātris, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Cilvēkbērns. Tas viss ir Jānis Streičs, kas paliks ar mums. Skumstu kopā ar izcilā režisora piederīgajiem un visiem viņa talanta cienītājiem,» paudis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. «Skumja ziņa – 89 gadu vecumā mūžībā devies Jānis Streičs. Aizgājis cilvēks, kura talants un darbi dziļi ierakstīti Latvijas kultūrā. Izsaku visdziļāko līdzjūtību ģimenei, tuviniekiem un visiem, kam viņš bija dārgs! Lai gaiša piemiņa!» atvadu vārdus režisoram publicējis arī bijušais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis.
Naumovai un Loginai īpaši atmiņu stāsti
Ar aizkustinošu vēstījumu un siltām atmiņām no režisora atvadās dziedātāja Marija Naumova: «Šodien sirds sāpīgi sažņaudzās, izlasot ziņu – šo pasauli ir atstājis vēl viens sirdij dārgs un patiesi dižens cilvēks… Ir cilvēki, kuru klātbūtnē vienmēr kļūst siltāk. Cilvēki – gaisma. Tāds bija viņš – dārgais, mīļais, dižais Jānis Streičs. Cilvēks ar plašu, labestīgu sirdi, kura klātbūtne vienmēr bija kā kluss atbalsts, kā siltums, kā sajūta, ka līdzās ir pati labestība. Paldies Jums par ģeniālām filmām, par Jūsu gleznām, par Jūsu idejām, par Jūsu dzeju. Dzejolis Māte Marija man ir kļuvis par klusu, neizteiktu himnu… par manu lūgšanu.
Atveru mūsu WhatsApp saraksti, un tur ir vesels siltuma stāsts: apsveikumi, īsas ziņas, fotogrāfijas, ziedi…
Tas ir mans nenovērtējamais dārgums, kas paliks ar mani vienmēr. Dvēselē kļuvis klusi un tukši… Taču līdz ar šo klusumu paliek arī dziļa pateicība par to, ka bijāt manā dzīvē. Par mūsu draudzību. Par Jūsu atbalstu. Par Jūsu bezgalīgo sirds siltumu un mīlestību. Dusi mierā. Lai Debesis Jūs sagaida ar to pašu mīlestību, kuru Jūs tik patiesi, tik dāsni un no visas sirds dāvājāt cilvēkiem savā dzīves ceļā.»
Ar personisku stāstu par kino meistaru dalījusies arī bijusī kultūras ministre Agnese Logina: «Streiča filmas ir kā sabiedrības spogulis, kas atklāj arī to, ko varbūt gribētos noslēpt, un to izdara tādā veidā, ka visi pat pasmejas līdzi. Bet šodien es gribu padalīties ar stāstu par notikumu, kas vispār joprojām pilnīgi neticami skaista apstākļu sakritība, kas bija tik streičiska, cik vien vispār kāds neieplānots notikums varētu būt. 2016. gadā mēs svinējām Streiča 80 gadu jubileju visa gada garumā, un viens no notikumiem bija izstāde par Streiča filmām Galerijā Centrs. Izstādes atklāšana bija skaists un sirsnīgs notikums, kuru papildināja tautas deju dejotāji no Preiļiem pēc paša Streiča aicinājuma un dažādas sirsnīgas un siltas runas, kas uz brīdi Rīdzenes ielu pārveidoja par tādu patiešām jauku pilsētas laukumu, kur satikties. Kāda garāmgājēja, ārzemniece, kundze ap 50, ieinteresējās, kas te notiek, un pēc īsa paskaidrojuma vēlējās arī sveikt Streiča kungu ar dziesmu. Nejaušā garāmgājēja izrādījās ar ļoti skaistu un skanīgu balsi, un viņa piedziedāja visu Galeriju Centrs ar Edītes Piafas dziesmām, pat nezinot, ko mēs īsti svinam un par ko, bet viņi ar Streiču, protams, ļoti ātri un labi sapratās. Tā mēs tur kā apburti klausījāmies nejaušajā viešņā, kā izrādījās, no Beļģijas, kura vienkārši gāja uz veikalu, līdz ballīte dabiski no Rīdzenes ielas pārvirzījās uz Kino muzeja telpām turpat Vecrīgā, kur
turpinājām dziedāt, ēst pīrādziņus un svinēt Streiča 80 gadu jubileju.
Kopš tās reizes, domājot par Streiču, es domāju par to, ka viņam bija spēcīgs talants ne tikai veidot filmas, kas uztver un arī veido latviskās identitātes kodu, bet arī spēja radīt apstākļus negaidītiem un maģiskiem pārsteigumiem. Lai vieglas smiltis. Un paldies par ikdienas pārvēršanu skaistumā!»
Ardievas saka gan politiķi, gan kultūras ļaudis
Atmiņu, atvadu vārdu un līdzjūtības apliecinājumu Jāņa Streiča ģimenei šajās dienās ir patiesi daudz. «Viens no lielākajiem Latvijas Lepnumiem. Gaišu ceļu aizejot,» tā bijusī TV diktore Ināra Makārova.
«Man bija privilēģija viņu pazīt personiski. Kopīgi braucieni uz Latgali, sarunas ceļā ar Jāzepu Pīgozni un Streiču par Latviju kara, okupācijas un atjaunotās valsts laikā — tās bija ne tikai atmiņas, bet dzīva institucionālā atmiņa. Tajās sarunās vienmēr bija skaidrs mērs: kas ir būtiskais un kas pārejošais,» atminas politiķis Jānis Bordāns.
«Cilvēks ar dikti lielu un karstu sirdi. Lepojos, ka draudzējāmies.
Viņš bija arī uzticams Jaunā Rīgas teātra draugs. Pēc izrāžu apmeklēšanas parasti sēdējām ar aktieriem un bija liels lepnums, ka viņš mūs uztver kā ģenētiskos mantiniekus. Turklāt, mums jau arī pilna trupa ar latgaļiem kā nekā. Dažreiz sēdējām vienkārši kopā un ilgi klusējām. Vārdu sakot, Streičs Latvijai bija un ir ļoti, ļoti svarīgs cilvēks. Vēl svarīgāks nekā mēs nojaušam, baidos,» pārdomās dalījies režisors Alvis Hermanis.
«Man dzīvē ir tikai divas reizes bijis lemts satikt Jāni klātienē…Gaišas un viedas sarunas, viedokļu apmaiņa, bez agresijas un ar ieklausīšanos diskusijas partnerī. Piemērs lielai daļai radošu personību ( kā tam vajadzētu būt ), kuras vienmēr savu viedokli uzskata par vienīgo patieso ( kā tas nevienmēr izrādās… ),» teic mūziķis Arnis Veisbārdis.
«Pirms apmēram astoņiem gadiem Cēsīs organizēju kinolektoriju ciklu. Aicināju dažādus kino cilvēkus – režisorus, operatorus, arī viesus no ārvalstīm. Vienā no reizēm pie mums viesojās izcilais latviešu kinorežisors Jānis Streičs. Cēsu kinoteātrī toreiz bija pilna zāle. Ironiski, ka pēdējā brīdī nobruka filmas sagāde, un mēs bijām spiesti skatīties vienu no viņa darbiem vienkārši no YouTube – ne visai labā kvalitātē.
Bet tas neko nemainīja.
Cilvēki nebija atnākuši tikai skatīties filmu. Viņi bija nākuši satikt cilvēku – kino meistaru
ar neticamu vitalitāti, harizmu un stāstnieka talantu. Un tieši tas vakars arī palika atmiņā.
Lai viegls ceļš mūžībā!» tā uzņēmējs Renārs Sproģis.
