Rīga +4°C 
Kaspars savā dzīvē izdarīto darbu sarakstā var ieķeksēt vēl vienu – pacelties Rīgas namu jumtu augstumā, lai pasniegtu mīļotajai sievai skaistu ziedu pušķi. Olga ir sajūsmā, nevar vien beigt par to priecāties – visi strīdi ir aizmirsti, viss Kasparam šķiet piedots: «Superīgi! Nereāli kruta! Nē, es nedusmojos, tāpēc ka viņš mani sadzirdēja!»
Savā priekā Olga steidz dalīties arī ar meitu Lukēriju: «Iedomājies, Kaspars piebrauca ar ceļamkrānu. Visi kaimiņi pa logiem filmēja. Tas ir gan kurta, nevis kaut kādi tunča steiki.»
Olga gan ir pārliecināta, ka notiekošais ir viņas nopelns – viņa ir Kasparu izmācījusi: «Viņš labojās, ne velti es toreiz kliedzu.»
Olga uzreiz arī pamāca meitu: «Tas tev uz nākotni, Lukērij, no vīriešiem vajag pieprasīt, savādāk viņi neko nesaprot – re, es dabūju, ko es gribēju!»
Olga paskaidro sīkāk savas mācības būtību: «Viņš pierādīja ne tikai man, bet arī apkārtējiem. Tagad beidzot viņa ego ir pacelts – tas ir tas, ko viņš vienmēr grib. Un es ar savu pieprasījumu iedevu viņam tos spārnus. Viņš tagad jutīsies kruta.»
Kaspars tiešām mājās ierodas, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi, un Olga neskopojas ar pateicību un komplimentiem. Tomēr šis varonīgais akts ir šo to arī maksājis – Kaspars ir pārsalis un steidz pagatavot kafiju sev un savam palīgam. Olga tikmēr sapucēsies, jo viņai nu tam ir iedvesma!
