Rīga +3°C 
«Manās atmiņās palicis 1995. gads. Alauksta ezera krastā notika pirmās atjaunotās Imantdienas, un tās ir mana pirmā apjauta par to milzīgo publikas mīlestību, kādu tā izjuta pret dziesmām un cilvēku, kas tās radījis. Atceros vārdos neaprakstāmo sajūtu un pārsteigumu par ļaužu straumēm, kas plūda uz Alauksta estrādi. Visas maņas cilvēkiem bija vaļā, visi mūzikas pārņemti. Man bija piecpadsmit gadi. Pirms gada Dārziņskolā biju pārgājis no pianistiem uz obojas klasi, tētis man uzrakstīja obojai notis, ko es varētu spēlēt koncertā, un tā bija mana pirmā uzstāšanās uz lielās skatuves,» intervijā žurnālam IEVAS Stāsti pirms dažiem gadiem sacīja Marts.
"Piecpadsmit gados grūti analizēt to ilgu piepildījumu, kad atgūta brīvība, un sajūtas, ko varēja izteikt caur dziesmām un vēstījumu, kas tajās ielikts. Kad tagad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā izveidoju programmu ar tā laika tēta dziesmām, man bija sajūta, ka tajās izstāstīts arī viss šo laiku stāsts, un manī uzvirmoja emocijas un izjūtas, ko piedzīvoju pusaudža gados. Tolaik tās atstāja dziļus nospiedumus manām tālākām gaitām. Zināju, kādu ceļu izvēlēties, un mana izvēle, gribu cerēt, bijusi pareiza,» saka 46 gadus vecais mūziķis, slavenās Kalniņu dinastijas turpinātājs.
