Rīga +1°C 
Lai gan ballītes laikā Aivis juta tikai nelielu nespēku, ko kļūdaini norakstīja uz parastu pārgurumu, rīts atnesa skarbu realitāti. Simptomi bija nepielūdzami: spēcīga vemšana, degošas acis un drudzis. Saprotot situācijas nopietnību, Ceriņš vērsās pie viesnīcas darbiniekiem, lūdzot izsaukt mediķus: «Un es saprotu, ka man jābrauc uz slimnīcu, jo man vajag antibiotikas. Es nogāju lejā uz recepciju un viņiem saku – lūdzu, izsauciet ātro palīdzību. Viņi saka – mēs varam, bet es nezinu, kad atbrauks.»
Šāda nekonkrētība par palīdzības ierašanās laiku Aivi šokēja. Tā kā slimnīca atradās turpat netālu, viesnīcas personāls rīkojās operatīvi – paši nogādāja novārgušo viesi pie ārstiem. Augstās temperatūras dēļ Aivis paša spēkiem pārvietoties nespēja, tāpēc darbinieki viņu burtiski aiznesa līdz automašīnai, pa ceļam vēl pagatavojot spēcinošu ingvera uzlējumu.
Medicīnas iestādē apstiprinājās sliktākās prognozes – termometra stabiņš sasniedza 40 grādu atzīmi.
Kamēr ārsti pievienoja sistēmas un ņēma asins analīzes malārijas pārbaudei, Aivi pārņēma izbailes: «Man bija tāds – cerams, ka nav nekāda malārija! Tad būs auzas!»
Visu šo laiku viņu emocionāli atbalstīja viesnīcas administratore, kura pēc vadības rīkojuma neatstāja pacientu ne uz mirkli viena. Pat tad, kad Aivis mudināja sievieti atgriezties darbā, viņa palika līdzās, uzraugot viņa stāvokli.
Sarežģījumus radīja fakts, ka tovakar grupai bija paredzēts lidojums mājup. Ārste bija skeptiska par pacienta spējām izturēt ceļu, taču Ceriņš bija noskaņots apņēmīgi: «Tam jābūt iespējamam obligāti! Es braucu prom – dodat man zāles, es gribu mājās!»
Arī pārējie ceļotāji – Asnate Rancāne, Ieva Brante un Kaspars Breidaks – nebija labākā formā, cīnoties ar vājumu un saaukstēšanās pazīmēm. Tomēr, spītējot pašsajūtai, viņi sarūpēja ziedus un devās uz slimnīcu pakaļ savam biedram.
Galu galā Aivja stāvoklis stabilizējās, un viņš tika izrakstīts. Interesanti, ka visa medicīniskā aprūpe Ruandā izmaksāja vien 42 eiro, ko vēlāk kompensēja apdrošināšanas polise.
