Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -6°C 
Brūvere-Kvēpa: Uz zvaniem viņš vairs neatbildēja…
«Mēģināju ar Valtu sazināties ceturtdien un arī svētdien, bet uz zvaniem viņš vairs neatbildēja,» sarunā ar žurnālu Privātā Dzīve atceras dzejniece Zane Brūvere-Kvēpa. Viņa bija tuva fotomeistaram Valtam Kleinam pēdējā dzīves cēlienā. «Valts bija spožs, izcils cilvēks. Vislabākais draugs, kāds man jebkad ir bijis,» saka Zane.
Kleins pameta šo pasauli pēkšņi – mirkli pirms gaisma uzvar tumsu, Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Kaimiņi tajās dienās esot manījuši, ka viņa mājā Lejasciemā, kas kopš vasaras bija kļuvusi par fotogrāfa miera ostu, bez apstājas degot gaisma… Tas darījis bažīgus, jo Valts jau kādu laiku nebija manīts. Lai gan viņš aktīvi iesaistījās kultūras dzīvē un kopā ar draudzeni Zani organizēja dzejas lasījumus vietējā bibliotēkā, Kleins neesot slēpis, ka viņu nomoka depresija.
Drīz vien piepildījās visļaunākās nojautas – fotomeistars bija devies prom. Pavisam.
«Valts aizgāja neatvadoties, tā arī neatradis savas spilgtās personības vietu šajā dzīves plūdumā. Lai viegli nākamajā,» pēcāk sociālajos tīklos ierakstīja viņa dēls Kristaps Kleins.
3. janvārī Lejasciemā, radošajā telpā Istaba, notika Valta Kleina piemiņas pasākums. Mākslinieku atcerējās, iededzot līdzi nestās sveces un atstājot tās Kalēju ielā…
Zane pēc Valta nāves dalījās ar vairākiem Valta dzejoļiem. «Viņš šogad bija arī sācis rakstīt dzejas grāmatu… Ceru, ka viņa uzrakstītā dzeja tiks publicēta,» saka Brūvere-Kvēpa.
Laukšteins: Es centos viņu vest pie prāta
«Ziņa par Valta aiziešanu mani stipri satrieca. Viņš visu mūžu sevi meklēja…» teic režisors un tuvs Kleina draugs Herberts Laukšteins. «Mēs ar Valtu savulaik darbojāmies Rīgas Pantomīmā pie režisora Roberta Ligera. Bijām gan draugi, gan sāncenši. Taču ar laiku bijām kļuvuši ļoti tuvi draugi. Sazvanījāmies, ciemojāmies viens pie otra,» atminas Laukšteins. «Pēdējos gadus Valts braukāja uz Ukrainu dokumentēt turienes notikumus, aicināja arī mani līdzi, bet aizņemtības dēļ netiku,» viņš stāsta.
«Valts rakstīja dzeju un sūtīja man,» saka Laukšteins.
Taču sarunas ar Valtu ne vienmēr bija radošas un vieglas. Bija reizes, kad režisors bija ļoti noraizējies par savu draugu. «Bija brīži, kad runāja visādas muļķības, un es centos viņu vest pie prāta… Sacīju, lai padomā par citiem. Viņam ik pa laikam bija depresija, un viņš stāstīja par saviem plāniem, kurus diemžēl arī īstenoja,» skumji noteic Herberts.
Pēdējo reizi draugi satikās aizvadītajā vasarā. «Man šķita, ka viņš jūtas labāk. Valts meklēja dzīvesvietu laukos, kuru arī bija atradis. Savu izvēli pamatoja, ka viņam nederot sterila vide, jo tādā nevar radoši izpausties. Taču pēdējos mēnešus viņš man gan nebija zvanījis…»
Rozentāle: Mēs bijām kopā 20 gadus
Iveta Rozentāle un Valts Kleins savulaik bija pāris gan darbā, gan dzīvē. Ar Ivetu fotogrāfam bijušas visilgākās attiecības, un abi savulaik plecu pie pleca strādāja Valta 1997. gadā dibinātajā fotostudijā Secret Garden Studio. «Mēs bijām kopā 20 gadus. Man ir bijis tas prieks un gods būt kopā ar viņu ilgus gadus. Arī maniem bērniem ir bijis prieks un gods būt ar viņu kopā. Valts ir brīnišķīga, ārkārtīgi talantīga, krāšņa un priecīga personība. Es joprojām nespēju noticēt, ka viņa vairs nav. Joprojām jūtu, ka viņš ir starp mums,» saka Iveta. Bijušo mīļoto viņa atceras ar gaišām domām.
«Mēs bijām laba komanda. To, ko nevarēja viens, varēja otrs.
Kad kopā darbojāmies Secret Garden Studio, tas bija ārkārtīgi ražīgs laiks. Valtam patika būt pašā virsotnē. Viņš bija pirmais un vairākus gadus arī vienīgais fotogrāfs, kurš Latvijā darbojās ar digitālo fotogrāfiju. Arī tad, kad Valts pievērsās reklāmas darbiem, daudz mācījās, lai arī tur būtu pirmais un pats labākais. Valtam bija ļoti svarīgi mirdzēt, un tas arī viņu sadedzināja…» teic Iveta,
«šajās dienās aizdomājos par to brīnumu, kas bija Valtā, bet nebija citos. Tā ir spēja ieraudzīt skaistumu jebkur. Ne tikai ieraudzīt, bet arī nobildēt tā, kā neviens cits to nav spējis.»
«Vislabākie fotogrāfi satiek savus sižetus katru dienu. Es satieku varbūt reizi nedēļā. Bet tad esmu laimīgs,» tā savulaik teica pats Kleins.
Anča: Latvijas preses vēsture tevi neaizmirsīs
«Pasaulē ir divu veidu cilvēki – lielākā daļa, par kuriem žurnālisti nekad nerakstīs leģendas, un otri – kuri ar savu attieksmi pret dzīvi, iekšējām pretrunām un talantu būs šo leģendu varoņi. Fotogrāfs Valts Kleins viennozīmīgi pieder otrajiem,» atzīst izdevniecības Žurnāls Santa līdzīpašniece Santa Anča.
«Mēs ar Valtu dzīvojām vienā laikā. Mani trīsdesmit gadi, radot un vadot lielāko žurnālu izdevniecību, un viņa skaistākie fotogrāfa gadi bija vieni un tie paši. Bet mēs reti satikāmies. Praktiski ļoti maz. Jo Valts bija ļoti dārgs fotogrāfs, un mūsu izdevniecība viņu nevarēja atļauties. Tie bija ekskluzīvi mirkļi, kad tas notika. Bet tomēr pati noriskēju un divās pirmajās reizēs, kad biju uz SANTAS un IEVAS vāka, uzrunāju fotografēšanai viņu,» atminas Santa. «Fotografēties nebija patīkami, jo viņš skaidri norādīja uz taviem vizuālajiem trūkumiem. Viņam dzīvē un darbos patika ļoti skaistas sievietes, un es pavisam noteikti neietilpu šajā kategorijā. Bet ar SANTAS vāku mēs toreiz ieguvām pat balvu. Jo, lai arī lecīgs, viņš profesionāli precīzi redzēja kadru,» tā Santa Anča.
«Valts jaunībā bija ļoti skaists un liktenīgs vīrietis.
Atceros – pirms divdesmit gadiem intervēju kādu sievieti, un viņa par savu mīlestību stāstīja, ka abi kā degoši putni laidušies debesīs. Un izrādījās, ka vīrietis ir bijis Valts. Domāju, kaislības un mežainās dabas, kā pats teicis, viņā bija pārpārēm. Un tādus cilvēkus mēs apskaužam un nosodām vienlaikus. Paldies, Valt, par pagājušajā vasarā Liepājā necerēti izmaksātu vīna glāzi. Tas nozīmē, ka biji arī mani akceptējis. Lai cik tu biji ironisks un nevaldāms, tevi Latvijas preses un fotogrāfijas vēsture noteikti neaizmirsīs. Lai miers tavai dvēselei.»
Dubska: Valts bija gluži kā okeāns
«Pēdējā mēneša laikā vairākkārt manā galvā uzpeldēja atmiņas par Valtu. Tieši nedēļā, pirms tapa zināms, ka viņa vairs nav starp mums, bieži par Valtu domāju,» atzīstas stiliste Žanna Dubska. Kleins bija viņas sens draugs un kolēģis. Abu draudzība sākās 90. gados, kad Žanna strādāja žurnālā par modes redaktori. Fotogrāfā, kurš iemūžinājis daudzas pašmāju slavenības, stiliste saskatīja līdzību ar pašas tēvu.
«Valts bija gadu jaunāks par mani. Gan viņš, gan mans tēvs bija spēcīgi, stalti, lieli, plecīgi un jaudīgi vīrieši, kas patika sievietēm. Varoņi, kas cīnās par savu taisnību un nekad neatteiks palīdzību. Privātajā dzīvē no tādiem vīriešiem piesargos. Valts bija gluži kā okeāns, kas var savās putās un viļņos šūpot sievieti, kuru iemīlējis, bet tajā pašā laikā – var arī nogremdēt. Un to viņš varēja izdarīt neapzināti. Valts arī pats sevi varēja nogremdēt,» saka viņa.
«Esmu novērojusi, ka tādi vīrieši kā viņš, kas dzīvo ar pilnu jaudu, no šīs pasaules aiziet ātri.
Arī mans tēvs nomira pāragri – tikai 56 gados. Valts sevi salauza,» uzskata Žanna.
Lai arī Kleinam bija jāizcīna pašam savas cīņas, viņš allaž bijis uzticams draugs. «Kad šķīros no vīra un man bija ļoti grūti, Valts bija tas, kurš vilka mani laukā no grūtsirdības, piedāvāja darboties dažādos projektos. Ja nebūtu viņa, visticamāk, es, mājās un atrauta no sabiedrības, pavadītu ilgāk,» atklāta ir Dubska.
