Viens no pirmajiem latviešu miljonāriem. Kā Ulmaņlaikos Ķuze uzbūvēja savu saldumu impēriju

Senču gēni

Vilhelma vectēvs Jānis bija izdaudzināts Jaunpils muižas spirta dedzinātavas brandvīna meistars, bet tēvam Kārlim padevās visādi darbi: šūšana, darbarīku gatavošana, būvēšana un remontēšana. Viņš arī iepirka linus, pārstrādāja un pārdeva; iepirka aitas, gaļu un ādas veda pārdot uz Rīgu. Tikpat apsviedīgs bija Vilhelms: jau bērnībā pina salmu cepures un groziņus, no vecākā brāļa Jāņa iemācījās iesiet grāmatas, prata arī lauku darbus. Kad maiznieks Strazdiņš atstāja no vecā Ķuzes izīrētajās telpās savu ceptuvi, lai dotos uz Rīgu, Vilhelms, tēvam piepalīdzot, mācījās cept maizi un kliņģerus, tad nogādāja uz tirgu un pārdeva.

Izgudrotājs

Pēc Cēsu pilsētas skolas beigšanas Vilhelms izvēlējās skolotāja amatu, jo tad nedraudēja iesaukšana karadienestā, kur kalpot vajadzētu četrus vai piecus gadus. Tā 17 gadu vecumā jauneklis sāka strādāt par palīgskolotāju Jaunpils draudzes skolā, vēlāk pārgāja uz Baižkalnu pie Raunas, nokārtoja arī skolotāja eksāmenu un… sapņoja par Rīgu.

Pēc kolēģa Jāņa Auškāpa dēla Hermaņa ieteikuma 1897. gada pavasarī Ķuze sāka strādāt par rēķinvedi Otto Erbes fabrikā, kur izgatavoja darbarīkus. Drīz Erbe viņam uzticēja arī kalkulāciju. Pie uzdevuma jaunais speciālists ķērās ar aizrautību. Secinājis, ka līdz tam izmantotā metode nav pilnīga, viņš no Vācijas pasūtīja attiecīgu literatūru. To izstudējis, Ķuze tomēr nolēma pats izstrādāt fabrikai atbilstošu izmaksu aprēķināšanu. Viņa kalkulācijas shēma saņēma pat godalgu konkursā Frankfurtē pie Mainas.

Peļņas ādere

25 gadu vecumā Vilhelms Ķuze apprecējās ar gleznotāja Voldemāra Zeltiņa māsu Olgu. Darbs fabrikā jaunekli apmierināja, tomēr viņam gribējās savu biznesu, tāpēc 1906. gadā Ķuze iegādājās nelielu divstāvu namu Laboratorijas ielā 7 un tur iekārtoja pārtikas veikalu. Tajā saimniekoja viņa sieva un sievasmāte, apgrozījums bija labs, tomēr cerētās peļņas nebija, jo bankai bija jāmaksā prāvi aizdevuma procenti.

Ķuze nolēma likt lietā tēva mājās apgūto maiznieka amatu – noīrēja telpas Avotu ielā 16 un atvēra maiznīcu-konditoreju. Jā, tā bija peļņas ādere – pircēji pēc smalkmaizītēm, cepumiem un citiem gardumiem stāvēja rindā. Drīz jaunais uzņēmējs jau varēja iegādāties namu Krāsotāju ielā 25 un tur iekārtoja konditorejas cehu ar jaudīgu tvaika maizes krāsni. Pēc gada darbu uzsāka konfekšu darbnīca, bet 1913. gadā – šokolādes ražotne. Nelielajā fabrikā cepa arī tortes. Ķuzem piederēja četri nelieli konditorejas veikali, un prece ar zirgiem tika piegādāta arī uz citām tirgotavām.

Vēl un vēlreiz no jauna

Pirmais pasaules karš ieviesa lielas korekcijas. 1915. gada augustā Vilhelmam Ķuzem nācās pamest savu uzņēmumu, divus namus un sarūpēto iedzīvi un kopā ar ģimeni evakuēties uz Maskavu. Bet vai uzņēmīgs cilvēks tāpēc raudās? Nē, viņš uzrotīs piedurknes un sāks visu no jauna! 

1916. gadā Ķuze Maskavā iegādājās telpas un nodibināja konfekšu ražotni Сокол, kas ražoja tā saucamās klepus jeb eikaliptu un mentola, kā arī iesala konfektes. Uzņēmumā strādāja divdesmit pieci cilvēki. Drīz enerģisko rūpnieku uzņēmums Центросоюз aicināja par savu pārvaldnieku, un viņš apvienoja abus darbus. Turība vairojās – Ķuze iegādājās divus nekustamos īpašumus un uz Maskavu izskolot ataicināja savu brāļu bērnus.

Kad 1918. gadā privātā uzņēmējdarbība Krievijā tika aizliegta un Ķuzes īpašumus nacionalizēja, bet,

kad 1919. gadā valstī sākās bads, izdomas bagātais latvietis slepus sāka ražot zābaksmēru, lēja parafīna sveces un vārīja ziepes, ko pārdeva vietējā tirgū.

1920. gada 15. augustā viņš beidzot varēja atgriezties Latvijā. Par zaudēto Ķuze neskuma, gluži otrādi – priecājās: viņš bija novājējis par gandrīz puscentneru un svēra 80 kilogramu, taču bija spara pilns atkal visu sākt no jauna.

Slava – pa priekšu

Saņēmis nelielu aizdevumu, Ķuze Krāsotāju ielā iekārtoja biskvītu ceptuvi. Jau pēc gada ražošanas apjoms bija trīskāršojies, tika atvērts pirmais firmas veikals-noliktava. Drīz darbu atjaunoja konfekšu, karameļu un šokolādes nodaļas, un jau 1928. gadā tika uzsākta jaunas trīsstāvu fabrikas celtniecība, bet Ķuze iegādājās sev automašīnu un pieņēma darbā šoferi.

1930. gadā uzņēmums sāka ražot kafiju, 1936. gadā – arī kakao.

Fabrikai bija sava ķīmijas laboratorija, kartonāžas darbnīca un jau trīs firmas veikali Rīgā.

Preču apgrozījums sasniedza 2,5 miljonus latu gadā, starptautiskajās izstādēs rīdzinieku veikums tika novērtēts ar zelta un sudraba medaļām, ražojumus eksportēja uz dažādām Eiropas valstīm, Ziemeļameriku, Āfriku, Āziju un Austrāliju.

1935. gada 1. janvārī uzņēmumu pārveidoja par akciju sabiedrību V. Ķuze. Tā devīze bija nemainīga: «Pieņemamas cenas un laba kvalitāte.»

Ķuze bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, bet darbā ik rītu ieradās  pirmais un nereti prom devās pēdējais. Viņa sieva Olga bija fabrikas galvenā kasiere, meitas – Erna, pēc izglītības zobārste, un Velta – strādāja par kasieres palīdzēm, znots Rūdolfs Veidemanis bija sabiedrības tirdzniecības direktors, bet Jūlijs Muške – tehniskais direktors. Uzņēmumā bija sava ēdnīca, kultūras un sporta zāles, koris, dramatiskais pulciņš un futbola komanda.

Visdārgākā konfekte

1940. gadā fabriku, kurā bija 600 strādnieku un modernas tehniskās iekārtas, nacionalizēja. Finanšu ministrs apstiprināja Vilhelmu Ķuzi direktora amatā, nosakot algu 1000 latu mēnesī, un ļāva par atlīdzību lietot trīsistabu dzīvokli. Taču jau 1941. gada 13. jūnija naktī rūpnieks tika apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju. Nometnē Prižimā viņš nonāca izvārdzis, tomēr cerības nezaudēja, ar zīmuli mēdza pierakstīt prātā ienākušās saldumu receptes.

Reiz kāds nometnes biedrs starp sava čemodāna finiera salaidumiem pamanīja divas slavenajā Ķuzes fabrikā ražotas konfektes un ar vienu pacienāja kādreizējo saldumu karali. Ķuze kārumu saņēma drebošām rokām, piespieda pie krūtīm un biedram nočukstēja: «Tā ir visdārgākā konfekte manā mūžā. Ja nu mēs vēl satiktos brīvē, tu varēsi ēst, kādas tik gribi konfektes, visu mūžu!» Ķuzem neizdevās piedzīvot brīvību. Viņš 1941. gada 4. oktobrī mira. Nometnes biedri paši sanagloja dižajam uzņēmējam zārku un apglabāja vietējā kapukalnā aiz lēģere, kur jau gulēja simtiem izsūtīto. 

Ķuzes uzņēmumu nacionalizēja, bet tā nosaukumā izdzēsa paša Ķuzes vārdu, pārsaucot konfekšu ražotāju par 17. jūniju, par godu sociālistiskajai revolūcijai Latvijā. Vēlāk 17. jūniju pārsauca par Staburadzi.