«Vecums ir pats riebīgākais posms cilvēka dzīvē.» Laimai Vaikulei šodien 70!

Piedāvājam iepazīt Laimu no citas šķautnes – dziedātājas atklātākā intervija par bērnību, karu Ukrainā, padomju laikiem, mūziku, draudzību ar Paulu ģimeni, sapni par Japānu un mīlestību. No žurnāla «Ievas Stāsti» 2023. gada arhīva.   

Slava Ukraini!

«Pasaule ir apmetusi kūleni – sākot ar kovidu, kad ieslīgu mērenā depresijā, un beidzot ar karu,» stāsta Laima Vaikule. «Draudzenei saku – man negribas krāsot nagus, nēsāt skaistas drēbes. Vēlos dzīvot vienkārši, jo kara apstākļos nepiedienas sevi īpaši izcelt.

Es nevaru noformulēt tā brīža izjūtas, kad sākās karš, jo biju situācijā, kurā cilvēks neko neatceras. Kad atguvu samaņu un varēju runāt, nekavējoties zvanīju uz Kijivu, sazinājos ar saviem muzikantiem, «Freedom Ballet» dejotājiem, ar kuriem pēdējos gados strādāju kopā. Vienu muzikantu sazvanīju brīdī, kad bombardēja Ukrainas galvaspilsētu un viņš atradās bumbu patvertnē. Gribēju viņu mierināt, bet viss izrādījās otrādi – viņam nācās mierināt mani. Ukraiņi ir ļoti spēcīga nācija, diez vai ir daudz tautu, kas varētu to izturēt.

Austrumeiropā ir karš, Ukraina karo ar Krieviju, un man ir svarīgi uzrunāt krieviski runājošos. Par savu atklātību esmu saņēmusi nomelnojošus komentārus internetā, taču man ir vienalga, ko cilvēki runā, savu dzīvi esmu nodzīvojusi. Kad stāstu – esmu pret karu, karš ir jāpārtrauc, daudzi raksta – Laima ir pret krieviem. Nē, es neesmu pret krieviem. Man cilvēks ir vai nu labs, vai slikts, neatkarīgi no tautības.

Es esmu pret Putina agresiju. Es esmu par mieru.

Par to, kas mani šobrīd uztrauc, stāstu katrā intervijā, cenšos runāt cilvēcīgā, visiem saprotamā valodā. Ja mana pārliecība var palīdzēt cilvēkiem mainīt domas, saprast, ka agresija pret citu valsti – tas nav pareizi, man tas nozīmē daudz, tas ir mans mērķis.

Karam sākoties, šoks bija liels. Es domāju – nekad vairs nedziedāšu krieviski. Pirms divām dienām gāju pa Bulduru prospektu un man pretī nāca jauns, simpātisks cilvēks. Viņš mani uzrunāja ukraiņu valodā, teica, ka esot no Harkivas. Viņš sacīja, ka prot krievu valodu, taču nespēj runāt šajā valodā. Mēs apķērāmies, viņš nofotografējās ar mani. Es tik ļoti sapratu šo cilvēku, viņa izjūtas, kad krievu vārdi neveļas pār lūpām. Man sākumā bija līdzīgi, taču mans deju kolektīvs «Freedom Ballet» no Ukrainas man palīdzēja tikt tam pāri. Viņi teica – neļauj viņiem privatizēt arī valodu! Viņi, kas cieš, viņi, kuru vecāki karo, to teica. Ja nebūtu viņu, es nezinu, vai tiktu pāri šim pārdzīvojumam un kad es tiktu tam pāri. Mans dārznieks ir ukrainis, un mēs katru rītu ar viņu sasveicināmies ar vārdiem «Slava Ukraini!» Kad man ir problēmas, kad es par kaut ko uztraucos, domāju par ukraiņiem, par to, kā viņi cieš. Viņi grūtības pārdzīvo ar paceltu galvu. To iedomājoties, es tieku galā ar nepatikšanām.»

Priekškars ir aizvēries

«Man nav bail runāt tiešu valodu par to, kas notiek Krievijā, jo es tur vairs neatgriezīšos. Nekad. Ja Ukraina spēs Krievijai piedot, tad varbūt, bet, domāju, manā dzīvē tas nenotiks. Lai gan… nekad nesaki – nekad. Liekas – mēs lemjam par dzīvi, taču patiesībā dzīve lemj par mums. Es daudz esmu zaudējusi. Man bija kompānija Krievijā, no kuras es aizgāju, tiklīdz sākās karš. Atteicos no lielas naudas, taču tas nav svarīgi. Ne visu dzīvē var nopirkt par naudu. Man svarīgāk nenodot savus ideālus. Varbūt esmu pārāk ietiepīga, jo pēc horoskopa esmu Auns. Kad 16 gadu vecumā es ar grupu devos koncertēt uz Batumi, mūsu mašīna kalnos saskrējās ar auto, kurā sēdēja milicis. Pēc sadursmes milicis piegāja pie mūsu autovadītāja un caur logu sāka viņu sist. Muzikanti steidzās vadītāju aizstāvēt, un izcēlās kautiņš. Milicis nebrīdinot sāka šaut un divus muzikantus ievainoja. Izmeklēšanā bija svarīgi pierādīt, ka pēc avārijas milicis, neveicis brīdinājuma šāvienu gaisā, uzreiz šāva uz cilvēkiem. Diviem muzikantiem piesprieda divu gadu cietumsodu tāpēc, ka pārējie paņēma naudu un neatklāja patiesību. Es vienīgā izstāstīju, kā viss notika. Tāda es esmu – ja zinu, ka man ir taisnība, eju līdz galam.

Naudai manās acīs nav nozīmes. Jā, man bija bail, man draudēja, bet es tik un tā teicu patiesību.

Es nosodu karu, nosodu tos, kuri sāka karu un turpina, nosodu tos, kas šauj, nogalina ukraiņus, taču es nenosodu tos, kas baidās runāt, lai gan sirdī ir pret karu. Ne visi ir drosmīgi, un apstākļi ir dažādi. Dievs sodīs visus, un vēsture kādreiz visu saliks pa plauktiņiem. Es uzskatu – kad Alla Pugačova sāks runāt, karš beigsies… Kad es intervijā žurnālistei Ksenijai Sobčakai pateicu, ka Krievijas prezidenta amatā redzu humoristu Maksimu Galkinu, saņēmu daudz samazgu sociālajos tīklos. To sakot, es domāju – kā Krievija dzīvos pēc kara. Ukraina spēs runāt tikai ar tādu cilvēku, nākamo valsts prezidentu, kuram ir bijusi cilvēcīga pozīcija pirms kara. Galkins ir talantīgs, gudrs cilvēks, runā četrās valodās, viņš ir daudz lasījis. Viņam ir lieliska ģimene, brīnišķīgi bērni. Viņš būtu izcils Krievijas prezidents.

Šobrīd es nekontaktējos ar Krievijas valdībai lojāliem māksliniekiem, taču būtu interesanti ar viņiem satikties pēc gadiem.

Ko viņi teiktu? Nē, pēdējā laikā mani neviens nav aicinājis koncertēt Krievijā, uzstāties valdības kontrolētajos televīzijas kanālos. Es pat nezinu, vai manas dziesmas tur atskaņo. Man tas nav svarīgi.»

Laima, tas ir fašisms

«Mans tēvs karoja Sarkanās armijas rindās, mammas brāli nošāva Vorkutā. Tāds bija latviešu tautas liktenis – vienā mēnesī tevi varēja iesaukt Sarkanajā armijā, nākamajā – vācu leģionā. Manas mammas māsas vīrs bija mežabrālis. Vecāki man par to stāstīja, es zināju par izvešanām. Mamma teica – neviens suns nerēja tajā rītā, kad kaimiņus izveda. Mēs bijām nabagi, tāpēc mums palaimējās izbēgt no izsūtīšanas. Tie bija šausmīgi laiki, un, tā kā es to visu zināju, sapratu, ienīdu un kritizēju padomju iekārtu.

Padomju Savienības laikā es nelasīju avīzes, neskatījos televizoru, jo zināju, ka viss, ko tur raksta, ir meli. Es ienīdu Padomju Savienību.

Es un mani draugi neinteresējāmies par politiku, jo mums likās, ka mēs tik un tā neko nevaram mainīt. Taču viens cilvēks man brīnišķīgi pateica – vārds «idiots» ir cēlies no grieķu valodas un apzīmē cilvēku, kas neinteresējas par politiku. Es viņam atbildēju – padomju laikā es biju idiote, jo mani neinteresēja politika (smejas). Taču manī gruzdēja protests pret to, kas notika PSRS. Diemžēl cilvēki nemācās no svešām kļūdām, vēsture atkārtojas. Vecāki bieži saka – ja bērni mācītos no viņu kļūdām, viņiem būtu mazāk problēmu dzīvē. Līdz šim nebija modē runāt par mieru pasaulē, jo neviens nepieļāva kara iespējamību. Bet izrādās – tas bija ļoti aktuāli. Un šodien Krievijā atkal cits par citu raksta sūdzības, slavina Staļinu, kurš tik daudz cilvēku ir nogalinājis. Kā to var dabūt gatavu?! Laikam Dievs mūs pārbauda – dod vēl vienu iespēju būt cilvēkiem. Interneta ziņās lasu – Krievijā tiesā režisori Žeņu Berkoviču par pilsonisko viedokli un terorisma slavināšanu izrādē «Fiņist Jasnij Sokol». Aizturēta arī lugas scenārija autore Svetlana Petrijčuka. Tas man atgādina pieredzēto PSRS laikā. Manā varietē programmā dejoja mākslas vingrotājas. Vienā numurā viņas manā priekšā krīt, un es kāpju viņām pāri. Pēc tam man pārmeta: «Laima, tas ir fašisms. Cilvēks nokrīt, un tu kāp viņam pāri.» Toreiz es domāju – viņiem kaut kas nav kārtībā ar galvu. Es neieredzēju Padomju Savienību par tādiem gājieniem, bet šodien Krievijā viņi iet tālāk – cilvēkus tiesā par viņu uzskatiem, nostāju, piespriež reālus cietumsodus. Kā Staļina laikā, kad cilvēkus izsūtīja par pretpadomju uzskatiem.

Es priecājos par mūsdienu jaunatni. Viņi ir pasaules cilvēki, brauc, kur vēlas. Tas ir pareizi. Mūs nelaida ārpus Padomju Savienības, un Putins grib atgriezt PSRS režīmu, kur cilvēki jutās pazemoti, pelnīja niecīgas algas un viņiem par to vēl bija jābūt pateicīgiem. Man komentāros pārmet, ka, pateicoties Padomju Savienībai, es kļuvu populāra dziedātāja. Patiesībā es ar savu darbu baroju PSRS. Man maksāja grašus par plati, kuras tirāža bija mērāma miljonos.»

«Ņevijezdnaja»

«Padomju laikā Stūra māja mani nelaida uz ārzemēm ne tikai tāpēc, ka man rados bija leģionārs un mežabrālis, bet tāpēc, ka es pavadīju draugus, kuri emigrēja uz ārzemēm. Viņi man zvanīja, un es to neslēpu. Es tikos un sarunājos ar ārzemniekiem. Kad dziedāju viesnīcas «Latvija» nakts bārā, amerikāņu televīzija uzņēma filmu par Latviju. Filmēšanas grupa dzīvoja viesnīcā «Latvija», nāca uz bāru, kur dziedāju, un filmēja manu uzstāšanos. Viņiem neļāva to darīt, bet viņi tik un tā filmēja. Kad es biju Amerikā, noskatījos to filmu. Filmas veidotāji man bija veltījuši daudz labu vārdu. Mani nevarēja ielikt rāmjos, tāpēc man dzīvē bijis daudz problēmu. Valsts Drošības komiteja man neļāva dibināt savu ansambli, centās izmest no aprites.

Ja Azerbaidžānas filharmonija nebūtu man piedāvājusi darbu, nekas cits kā dziedāšana krogos līdz mūža beigām man neatliktu.

Tolaik neviens muzikants, dziedātājs, sportists nevarēja pārstāvēt pats sevi, bija vajadzīga kāda valsts organizācija, kas viņu pārstāv. Tas bija visnotaļ drūms periods. 1986. gadā PSRS Kultūras ministrija mani izvirzīja konkursam «Bratislavas lira», un es sāku kārtot dokumentus braucienam uz toreizējo Čehoslovākiju. VDK atteicās mani izlaist no valsts, viņu sarakstos es biju «ņevijezdnaja». Taču pie varas jau bija Mihails Gorbačovs, sākās atmodas vēsmas, un Gorbačova labā roka politbirojā Aleksandrs Jakovļevs zvanīja Borisam Pugo uz Rīgu. Viņš jautāja – kāpēc Laimu neizlaiž uz Bratislavu? Pugo atbildēja, ka viņa esot slikti izteikusies par Čehoslovākiju. Ja mani sūtītu uz Ungāriju, tad es droši vien būtu slikti izteikusies par Ungāriju… Jakovļevs personīgi uzņēmās atbildību par mani, un dienas laikā dokumenti tika nokārtoti. Es pēc tam viņam jautāju – kāpēc jūs galvojāt par mani, bijāt tik drošs, ka neaizmukšu uz ārzemēm? Viņš atbildēja – to darīju stūrgalvības dēļ. Aleksandrs Jakov­ļevs bija ļoti labs cilvēks. Pateicoties viņam, es piedalījos pirmajā ārzemju konkursā, un no tā brīža man visas durvis bija vaļā. Konkursā dziedāju Raimonda Paula dziesmu «Vernisāža» un saņēmu «Grand Prix». Mana galvenā konkurente, vācu dziedātāja Nikola, kas 1985. gadā vinnēja Eirovīzijā, izcīnīja pirmo vietu. Es nealku piedalīties konkursos, taču tā balva man bija svarīga. Kāpēc? Es pārstāvēju Padomju Savienību, ko neviens nevarēja ciest. Balsošanas sistēma bija tāda pati kā Eirovīzijā: žūrijā bija 22 cilvēki, un, ja kāds māksliniekam piešķīra pirmo vietu, citam to vairs nevarēja dot. Žūrijas locekļi, kas pārstāvēja sociālistisko nometni, bija pret mani, jo necieta Padomju Savienību, savukārt brīvās pasaules pārstāvji balsoja par mani. Neticēju, ka iegūšu galveno balvu, taču pasākuma vadītājs pēkšņi paziņo, ka esmu uzvarējusi, orķestris sāk spēlēt manu dziesmu un man ir jāiet uz skatuves dziedāt. Nebiju gatava iznācienam, man kabatās bija ķemmes, atslēgas, taču nekas cits neatlika. Tā bija mana uzvara.»

Visu pati

«Kad sāku koncertēt, manā repertuārā astoņdesmit procenti dziesmu bija latviešu valodā, pārsvarā ārzemju hiti ar Kaspara Dimitera vārdiem. Es dziedāju sporta pilīs, un manā repertuārā nebija krievu dziesmu. Mēs klausījāmies tikai ārzemju mūziku un pat smējāmies par padomju estrādi. Man nepārmeta nacionālismu, bieži dzirdēju, ka skatītājus apbūra tērpi, kustības, eiropeiskais šarms. Es nealku uzstāties Padomju Savienības Centrālajā televīzijā, un mani burtiski pierunāja ierakstīt dziesmu populārajam Vecgada raidījumam «Zilā uguntiņa». Es negribēju kļūt par PSRS zvaigzni, man nebija svarīgas lielās skatuves, kur mani kāds regulēs, teiks, ko dziedāt, ko ne. Cilvēki, kas man bija svarīgi, mani zināja. Kad dziedāju nakts bārā «Jūras pērle», to apmeklēja populārākie padomju aktieri, režisori, mākslinieki, dziedātāji – Aleksandrs Abdulovs, Konstantīns Raikins, Alla Pugačova, Raimonds Pauls un citi. Atmodas sākumā Krievijas televīzijas Pirmajā kanālā tika veidots raidījumu cikls «Starije pesņi o glavnom». Man šķiet, ka programmas centrālais vēstījums bija ilgas pēc Padomju Savienības. Es tajā piedalījos divas reizes – pirmajā reizē dziedāju dziesmu «Lunnij kameņ», otrajā – «Mamy Blue». Man nebija nostalģijas pēc Padomju Savienības, un es tādu dziesmu «Lunnij kameņ» nebiju dzirdējusi…

Pirmās dziesmas krievu valodā manā repertuārā bija Raimonda Paula melodijas ar Iļjas Rezņika vārdiem. Man ļoti patīk dziedāt vecās Raimonda Paula dziesmas, bet tas nenozīmē, ka es tās agrāk zināju. Biju maziņa, kad Raimonds tās sacerēja, taču šodien man gribas tās dziedāt. Tās ir brīnišķīgas, pārlaicīgas melodijas. Raimonds Pauls ir ģēnijs, un esmu lepna, ka Maestro man rakstīja dziesmas. Kad es biju Japānā un cilvēki uzzināja, ka dziesmu, ko es izpildīju Japānas televīzijā, Raimonds Pauls ir uzrakstījis man. Japāņi zināja Maestro dziesmu «Million alih roz», kuras latviskais nosaukums ir «Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu». Raimonda mūzika ir atzīta visā pasaulē.

Karjeras laikā es neesmu izjutusi sāncensību ar Allu Pugačovu un citām dziedātājām.

Nedomāju par to, vai esmu labāka vai sliktāka, es darīju to, ko gribēju, dziedāju to, kas man patīk. Man bija svarīgi, vai koncerts ir izdevies, vai balss ir skanējusi, numurs sanācis. Konkurence ir svarīga, taču es neesmu izjutusi skaudību, man šāda rakstura īpašība nepiemīt.

No kurienes smēlos idejas tērpiem, kustībām? Karjeras sākumā maz ko redzējām no tā, kas notiek ārzemju mūzikā. Piemēram, mušmires tēls, ko atveidoju pirmajā «Zilās uguntiņas» priekšnesumā, radās, ieraugot vjetnamiešu cepuri. Man ar to pietika – tapa koptēls ar sarkanu tērpu un baltu vjetnamiešu cepuri. Dejotājām bija mušmires cepures. Repertuārs, tērpi, horeogrāfija, grims, priekšnesumi – tas viss radās pēc manām idejām, jo nebija, kam lūgt palīdzību. Kad uzstājos Monako, pirmo reizi sapratu, kā jūtas mākslinieks, kuram pašam viss nav jādara. Tur bija brīnišķīga skatuve, kas izbrauca nezinu no kurienes, un ieeja klubā bija caur skatuvi. Pēc tam ieeja nogāja uz leju, un priekšplānā iznāca skatuve, tad atvērās sienas, griesti un sākās salūts. Koncertu Monako pārsvarā apmeklēja franču publika, un, kad es sāku dziedāt, uz skatuves kaut kas sāka lidot. Es domāju – ko viņi man met? Tās bija ziedu galviņas, ko viņiem pieņemts mest uz skatuves. Visa skatuve bija ziedos!»

Tas ir liktenis

«Bērnībā es sapņoju kļūt par ķirurģi, varbūt šodien būtu lieliska plastikas ķirurģe, taču nekas no tā, ko plānoju, man nav sanācis. Savukārt viss, par ko es pat nedomāju, ar mani ir noticis. Tas ir liktenis.

Divpadsmit gadu vecumā es aizgāju klasesbiedrenei Velgai līdzi uz konkursu VEF Kultūras namā. Viņa ieguva pirmo vietu, es – ceturto. Labi atceros savu pirmo uzstāšanos. Es droši izgāju uz skatuves, nodziedāju, bet, gaismu apžilbināta, nezināju, kā nokļūt aizkulisēs. Nākamajās reizēs jutos brīvi, viegli iekļāvos mākslas pasaulē. Varbūt tāpēc, ka biju pārliecināta – būšu ārste un dziedāšana ir mans hobijs. Galu galā viss notika otrādi – Velga Eisaka ir ārste, viņa sasniedza to, par ko es sapņoju, bet es kļuvu par dziedātāju. Visi mani draugi ir ārsti. Esmu viņiem ļoti pateicīga par to, ka smagos brīžos viņi man ir palīdzējuši.

Tas ir skolotāja Leonīda Zahodņika nopelns, ka esmu uz skatuves, mani zina un es runāju par karu. Viņš man ieborēja galvā, ka man jādzied. No 12 līdz 16 gadiem gāju pie viņa mācīties dziedāt, un viņš man stāstīja, ka būšu labākā dziedātāja pasaulē. Iespējams, viņš man to iegalvoja, lai es ietu pie viņa nostādīt balsi, jo nebiju gatava katru dienu mācīties dziedāt. Pie viņa mācījās Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne un citas Latvijas estrādes zvaigznes. Kad es gāju pie Zahodņika, gandrīz vienmēr priekšā bija Žoržs Siksna. Viņš gulēja uz dīvāna, atpūtās starp koncertiem. Mēs bijām viņa mīluļi. Leonīds Zahodņiks bija aristokrātisks, vienmēr ar taurenīti, ap kaklu aplikta eleganta šalle.

Zahodņiks tālredzīgi vēlējās mani savest kopā ar Raimondu Paulu. Pirmo reizi mēs tikāmies pie viņa dzīvoklī. Dziedāšanas nodarbības laikā ieradās Raimonds un Lana. Lana bija tik skaista! Zahodņiks mani iepazīstināja ar viņiem, mēs sasveicinājāmies. Tomēr pirmā nopietnā tikšanās bija Latvijas Valsts filharmonijā, kur es gāju uz mēģinājumu pie komponista Jāņa Sildega. Zāle bija tumša, Sildegs spēlēja klavieres, un es dziedāju. Pienāca Raimonds un teica – mazais, es tevi ņemu. Man bija 15 gadi, lai gan es visiem teicu, ka man ir sešpa­dsmit. Tā bija Zahodņika ideja – melot par manu vecumu.

Raimonds aicināja dziedāt ansamblī, taču es nevēlējos būt fona dziedātāja, ja varēju roka ansamblī dziedāt solo.

Un tā pēc Batumi filharmonijas uzaicinājuma 16 gadu vecumā es aizbraucu uz Gruziju. Mēs spēlējām nelielus koncertus, līdz notika minētā nelaime…

Vecāki nevarēja mani ierobežot. Man bija drausmīgs raksturs, es biju no tiem smagajiem bērniem. Viņi zināja – ja man kaut ko liegs, es aizbēgšu. Un tad viņi nezinās, kur es esmu, ko daru. Muzikālajā terminoloģijā runājot, es biju īsta roka dziedātāja – manī vienmēr bija protests pret kaut ko, uzskatīju, ka pati visu varu, zinu, protu. Par sevi pastāvēt iemācījos bērnudārzā. Vecāki strādāja, un es jau no divu gadu vecuma apmeklēju bērnudārzu. Man kā bērnudārza bērnam vēlāk bija arī vieglāk kontaktēties ar cilvēkiem. Muzikālā audzinātāja bija pianiste, un viņa ne tikai pamanīja manu balsi, bet gribēja, lai es spēlēju klavieres. Kad mācījos skolā, dziedāšanas skolotāja vecākiem lūdza, lai viņi nopērk man klavieres. Mēs, trīs māsas, paps un mamma, mitinājāmies trīspadsmit kvadrātmetru dzīvoklī, kurā klavierēm nebija vietas. Neturēsim taču tās laukā!

Jaunībā biju diezgan agresīva un, saskatījusies ārzemju filmas ar karatē epizodēm, nolēmu trenēties karatē.

Es biju sportiska, dejoju, un man bija viegli izpildīt karatē elementus. Nē, man nav nācies sevi aizsargāt no uzmācīgiem nakts bāra apmeklētājiem, jo es nekad nebiju viena. Man vienmēr apkārt bija vīrieši muzikanti, kas mani aizstāvēja. Kad sāku nodarboties ar karatē, biju diezgan agresīva, un man nepatika šīs emocijas. Karatē ir diezgan agresīva cīņas māksla, un, iespējams, trenējoties vēlējos zālē izpaust iekšējo agresiju. Uzskatu – galvenais ir nevis no bīstamas situācijas tikt laukā sveikā, bet tajā nenonākt. Un tas man dzīvē vislabāk padevās – neiekļūt situācijās, kur nāktos lietot spēku. Arī Andrejs (Laimas Vaikules dzīvesbiedrs Andrejs Latkovskis – aut.) nekad neiesaistījās kautiņā.»

Jādomā par svarīgo

«Leonīds Zahodņiks, nakts bārs «Jūras pērle», līgums ar Amerikas ierakstu studiju – tā ir mana nozīmīgākā mūzikas kalve. Nakts bārā iemācījos dziedāt dzīvajā, bez fonogrammas. Skatītāji bija ļoti tuvu, un tur nevarēja halturēt. Nācās dziedāt, vai esi slima vai vesela. Nevienu dienu nebiju ņēmusi slimības lapu. Mēs bijām mazā Eiropa, kaut kas īpašs padomju publikai, un šī vieta bija slavena visā Padomju Savienībā. Smējāmies, ka PSRS pēc pulksten 23 vaļā ir tikai pastkastītes un nakts bārs «Jūras pērle».

Padomju Savienībā bija viena ierakstu studija «Melodija», kas sadarbojās ar Amerikas ierakstu studiju. Amerikāņu producents Stens Korneliuss vēlējās, lai kāds padomju mākslinieks ieraksta dziesmu krievu un angļu valodā kopā ar kantri dziedātāju. Noklausījies «Melodijas» plates un ierakstus, viņš izvēlējās mani. Es tajā laikā koncertēju Sočos, uzstājos trīs koncertos dienā. Man teica – Laima, amerikāņu producents ir Maskavā, tev jāsatiekas ar viņu. Domāju – nē, es nedrīkstu parādīt, ka mēs te neturam vārdu. Aizlidoju uz Maskavu, ierakstīju dziesmu, lai gan pēc tam man dienā bija jādzied četri koncerti.

Es noslēdzu līgumu ar Amerikas ierakstu studiju uz pieciem gadiem. Kontrakts paredzēja darbu ierakstu studijā, tika plānoti koncerti. Amerikas kompānijas īpašnieki bija Larijs Rozens un Deivs Gruzins. Deiva Gruzina vecvecāki bija no Latvijas, savukārt Larijs Rozens man piedāvāja par producentu savu dēlu, kuram uzticēja veidot manas koncerttūres pa visu pasauli. Sadarbība tika pārtraukta, jo es smagi saslimu. Pēc operācijas manā dzīvē viss mainījās. Mani vairs neinteresēja karjera, gribēju ātrāk nokļūt mājās pie mammas, māsām. Mani dzīves uzskati mainījās. Man kļuva svarīgs viss, par ko es biju aizmirsusi, strādājot savā profesijā, – tuvākie, mājas, suņi. Slimība ir kā dators – ja kaut kas salūst, sistēmā viss mainās. Kad detaļa tiek nomainīta, atkal viss izskatās citādi. Tā notika ar mani – pēc operācijas man šķita, ka Amerikas karjera man nav svarīga. Slimības laikā es sapratu, ka nevis mēs, bet kāds cits mūsu vietā lemj. Vieni to sauc par Dievu, citi – par likteni. Es to zinu no trīsdesmit gadu vecuma. To parādīja mana slimība. Sapratu arī, ka nevajag ne uz vienu apvainoties, dusmoties, jo viss atgriezīsies. Jāmāk piedot.

Es nenožēloju šādu likteņa pavērsienu.

Vienīgais, ko es savā dzīvē nožēloju, ir pazaudētais kontrakts ar Japānas ierakstu studiju.

Pēc pirmās viesošanās un uzstāšanās Japānā es iemīlēju šo zemi. Man piedāvāja slēgt līgumu par ierakstiem un koncertiem Japānā. Tajā laikā biju Amerikā, bet kontraktā bija punkts – ja neatbildēsiet, mēs to uztversim kā atteikumu. Andrejs pazaudēja vēstuli, kurā bija telefona numuri, uzvārdi, informācija par līguma nosacījumiem. Mēs to meklējām, bet neatradām. Tas bija šausmīgi. Es noteikti būtu parakstījusi līgumu un, atlabusi pēc operācijas, dotos uz Japānu.

Domāju, slimības iemesls bija pārstrādāšanās. Sešus gadus es dzīvoju bez miega, man bija trīs koncerti dienā.

Kad strādāju «Jūras pērlē», gāju gulēt vienpadsmitos no rīta. Sešas dienas nedēļā dziedāju nakts bārā un septītajā dienā piedalījos divās varietē programmās. Jā, es labi pelnīju, ap 900 rubļiem mēnesī, taču nauda man nebija svarīga, man patika uzstāties. Bohēma mani neinteresēja, man arī nebija tam laika – naktī grimētavā es iestudēju numurus, pirms uzstāšanās mēģināju jaunas dziesmas ar muzikantiem. Es mīlēju savu profesiju un ļoti nopietni pret to izturējos. Taču pārcentos un saslimu. Es nedrīkstu aizmirst to, kas ir labi, kas slikti. Kad to piemirstu, man kāds no augšas slimības veidā iesit knipi pa pieri, un es atkal sāku domāt par kaut ko svarīgu, nevis muļķībām. Es vienmēr pēc slimības pieceļos un turpinu strādāt. Tas ir mans liktenis vai mans sargeņģelis. Un mamma man izvēlējusies īsto vārdu – Laima. Vārdam ir liela nozīme cilvēka dzīvē.»

Laime ir zilas debesis

«Vecums ir pats riebīgākais posms cilvēka dzīvē. Es vienmēr esmu domājusi, kas ir tas, kas nodod, ka tev ir vairāk gadu nekā jaunam cilvēkam. Tā ir gaita, stāja, tāpēc ir jādomā par gaitu, lai tā līdzinās jauna cilvēka solim. Šodien es vairāk staigāju, braucu ar riteni, vingroju apmēram pusstundu dienā. Tajā dienā, kad man ir koncerts, es tikai brokastoju.

Kad kļūsti vecāks, zini to, kas tev ir jāizdara, nodarbojies ar to, kas tev ir svarīgākais, un nevēlies tērēt laiku tukšām sarunām. Esmu diezgan konservatīva. Man nepatīk mainīt draugus, muzikantus, dzīvesvietu. Kad iebraucu Latvijā, izjūtu labestību. Te ir pavisam cits gaiss. Man patīk stabilitāte, un tāpēc ar Andreju esam tik ilgi kopā – no 19 gadu vecuma. Pats svarīgākais attiecībās ir uzticība, atbalsts it visā, ko dari. Varētu teikt, ka viņš man un manai karjerai ir upurējis savu dzīvi.

Problēmas ar veselību nāk un iet, bet šodien man svarīgākais dzīvē, lai beidzas karš. Es vienmēr esmu centusies nevis dzīvot pagātnē, bet domāt par nākotni, taču pirmo reizi es nezinu, kā viss beigsies un kā dzīve turpināsies. Pirmo reizi mana dziļākā vēlēšanās – lai beigtos karš. Protams, ar Ukrainas uzvaru. Kopš bērnības no pasakām zinām, ka labajam jāuzvar. Tāpēc šodien mana laime ir zilas debesis. Esmu laimīga, ka viss apkārt ir mierīgi, visi ir dzīvi, veseli, apmierināti. Kad nav sliktu jaunumu – tā jau ir laime. Un mana Latvija plaukst. Tā es gribētu…»

 

 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.