Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
1. Jura Podnieka tēvs bija Kinostudijas diktors Boriss Podnieks, bet mamma – zobu tehniķe Brigita. Viens no tēva darbiem bija krievu filmu teksta sinhronizācija, viņam bijušas lieliskas spējas latviešu tulkojumu pierediģēt tā, lai teksts sakristu ar aktieru lūpu kustībām. Dēlu Boriss audzinājis gandrīz viens, jo māte no viņiem aizgājusi, kad Jurim bijuši pieci gadi, un par dēlu turpmāk rūpējusies attālināti. Boriss dēlu bieži ņēmis līdzi uz darbu. No tēva Juris Podnieks mantojis balsi un tādas pašas lielas plaukstas. 80. gados, jau būdams daļēji paralizēts, viņš ar veselāko roku rakstīja vēstules dēlam.
2. Pusaudža gados Juris Podnieks nebija paipuisītis, tāpēc palaikam dabūjis no tēva arī ar siksnu, jo nemācījies, klaiņojis, kāvies. Kā tas šķirtās ģimenēs mēdz notikt, pratis izmantot to, ka vecāki nedzīvo vienuviet. Kurš no viņiem tobrīd bijis mazāk stingrs, pie tā tad arī laidies dzīvot. Izmests no 50. vidusskolas, arī vakarskolu apmeklējis reti. Tēvs, liekot lietā savu pedagoģisko talantu, cerot savu tīni ielikt pareizās sliedēs, iekārtojis viņu darbā Kinostudijā. Tas arī izdevies. Pirmais Jura Podnieka darbiņš operatora statusā – filma Latvijas PSR aizsargājamā flora.
3. 70. gados, tikko pabeidzis Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūta kinooperatorus, drīz Juris Podnieks sāka spīdēt dokumentālajās filmās, piemēram, 1978. gadā viņa kamera radīja vienu no pasaules labākajām interpretācijām par laika unikalitāti un plūdumu – filmu Par 10 minūtēm vecāks. Idejas autors Hercs Franks vēlāk stāstījis, ka filmēšanas brīdī Juris Podnieks bijis ļoti uztraucies. Septiņdesmito gadu vidū viņš Rīgas kinostudijā filmēja kinožurnālus, Laimas Žurginas īsfilmas par Paulu, Ziedoni un Vācieti.
4. Jura Podnieka pirmā patstāvīgā filma Šūpulis ieguva godalgu Leipcigas festivālā, nākamā – Brāļi Kokari – uzvarēja Jaunatnes festivālā Kijivā. Jau toreiz Juris Podnieks savu kinostāstu prata izstāstīt tā, lai atklājas personiskais, ar ko viegli identificēties un līdzi just. Podnieks bija arī lielisks pūļa filmētājs, viņš bez teksta prata uzzīmēt emocijas. Savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Strēlnieku zvaigznājs (1982) Juris Podnieks aizkadrā runāja pats, un runāja pirmajā personā, tā radot intīmu noskaņu. Šo filmu dēvēja par nebijušu notikumu – par strēlniekiem runāts tik personiski kā par mūsu visu vectēviem. Juris Podnieks dabūja Komjaunatnes prēmiju, kas jaunam režisoram tolaik bija ļoti nozīmīgi.
5. Jurim Podniekam piemita režisoriskā intuīcija: jāfilmē tieši tur, tieši tad. Tā astoņdesmito gadu vidū viņš nonāca slavenajā Pērkona koncertā Ogrē – braucot mājās no kārtējās filmēšanas, bija palikusi pāri lente, un Juris Podnieks izlēma koncertu iemūžināt. Kas notika pēc tam, redzams filmā Vai viegli būt jaunam? (1986): tiesas prāva par izdemolētu vilcienu, salauztas puišu dzīves. Filmas parādīšanās uz ekrāniem bija sprādziens, kas atklāja jaunatnes sāpju punktus un parādīja Jura Podnieka rokrakstu: sadrumstalotas ainas, instinktīvas kameras kustības, dabiskas sarunas.
Podnieks atrada veidu, kā runāt par lietām, par kurām pirms tam nekad nedrīkstēja runāt, un kļuva par nacionālo varoni, kurš uzdrošinājies.
6. Arī, kad Juri Podnieku gaidīja Viļņā, lai slēgtā vakarā rādītu Krustceļu, viņš paņēma līdzi arī savu videokameru un naktī uz 13. janvāri nokļuva Viļņas asiņaino notikumu pašā vidū, fiksējot, kā padomju tanki brauc virsū neapbruņotiem ļaudīm. Bet vissmagākais darbs bija filma Pēcvārds, kura stāsta, kas notika ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni.
7. Savu sievu Elgu Juris Podnieks privātā studentu ballītē satika 70. gadu sākumā, tikko pārnācis no dienesta armijā. 1974. gada oktobrī viņi apprecējās, 1975. gadā piedzima viņu vienīgais dēls Dāvis.
Precoties Juris ir teicis – vieglas dienas un laicīgas vērtības viņš sievai nesolot.
8. Trīs gadus tapa Jura Podnieka piecdaļīgā filma ar angļu nosaukumu Hello, do you hear us?, ko Latvijā pazīst ar nosaukumu Mēs. Podniekam bija unikāla iespēja – par britu naudu redzēt, kā grūst PSRS mehānisms. Juris Podnieks filmēja pilsoņu karu Uzbekijā, zemestrīcē izdzīvojušo Armēniju, Jaroslavļas strādniekus rūpnīcā, Saharova izvārgušo vaigu, Karabahu, Čornobiļu… Briti uz Podnieka komandu skatījās kā uz varoņiem.
9. 1992. gada Jāņu laikā Podnieka kinogrupa atpūtās pirms došanās jaunas filmas izpētes braucienā – ar vilcienu uz Vladivostoku. Juris apciemoja Kuldīgas radus. Tikko bija veidoti trīs stāsti par Latvijas, Gruzijas un Krievijas jaunajiem laikiem, bija tapušas filmas Mēs un Impērijas gals. Viņš ar sievu Elgu un dēlu, sešpadsmitgadīgo Dāvi, bija aizbraucis uz Kuldīgu pie radiem. Nākamajā dienā viņš piedalījās zemūdens peldēšanas pasākumā Zvirgzdu ezerā. Tur arī palika. Viņu nevarēja atrast septiņas dienas. Meklēšanā iesaistījās Bruņotie spēki, speciālo uzdevumu vienība, zemessargi. Viņa ķermenis tika uziets astotajā meklēšanas dienā.
10. No tā, ko Juris Podnieks pirms nāves bija iesācis, kolēģi kā veltījumu izveidoja filmu ar nosaukumu Nepabeigtā filma. Savukārt Lielbritānijā Viktorija Bodnareka pēc Jura Podnieka nāves izveidoja aizkustinošu piemiņas filmu Why Do Angels Cry? (Kāpēc eņģeļi raud). Viņš pats ir režisors 11 filmām, scenārija autors septiņām, operators 30 filmām. Saņēmis Lielos Kristapus, balvas festivālos, Viestura ordeni pēc nāves.
Jura Podnieka studijā tapa dokumentālās filmas Vai viegli būt…? (1997) un Vai viegli…? Pēc 20 gadiem (2010), kas izsekoja Jura Podnieka filmas Vai viegli būt jaunam? varoņu likteņiem pēc gadiem. Krievu valodā ir iznākusi Tatjanas Fastas grāmata Опасный свидетель par Jura Podnieka nāves noslēpumu. Jura Podnieka 70. dzimšanas dienā pie Kaķu mājas Vecrīgā, kur režisors strādāja, atklāja piemiņas plāksni.
