Vaikule, Petere, Busulis…. Draugi un līdzgaitnieki Maestro Paulam 90. jubilejā velta siltus vārdus

Petere sūta vīra dzejoli

Raimondam Paulam daiļradē ļoti tuvs ir dzejnieks Jānis Peters, ar kura dzeju tapis daudz skaņdarbu. Mūžībā pērn aizsauktā dzejnieka atraitne Baiba Petere teic, ka viņas ģimeni ar Raimondu Paulu saista vairāk nekā pusgadsimtu ilga draudzība. Lūgta dalīties ar kādu epizodi un novēlējumu gaviļniekam, Petere saka: «Jānītis ir uzrakstījis Raimondam Paulam veltītu dzejoli Dzērvju dejas. Ar šo dzejoli tad arī gribu sveikt Paulu dzimšanas dienā, pusmūža draudzībā un mīlestībā.»

No 1974. gadā izdotā dzejas krājuma Mans bišu koks

DZĒRVJU DEJAS

                                                    Raimondam Paulam

Dzērves kliedziens – vistīrākā stīga,

zalkša mugura – dūraiņa raksts,

pirms vēl uzceļ pie Daugavas Rīgu,

pirms vēl zobenu izvelk no maksts.

Dzērvju dejas – vissenākās dejas,

manas dzimtenes nemaldīgs ritms.

Dejot, dejot un varbūt – pat dzejot,

ja jau dzīslās tev asinis rit.

ja jau krāsnī tev sarkanas ogles,

ja zalktis un krupis tev rads;

jēra zarnu par stīgu virs kokles

stiep un pārējo atrodi pats­ –

zalkša mēlē un ozola kublā,

praulu praulos, kur malduguns lec,

purva krupī un sidraba dubļos

(dubļos retais to sidrabu redz).

Sniegbalts žabo. Un lustras. Un puķes,

Miljons roku. Un saulriets aiz rūts.

Bet zem Vecrīgas pelniem un bruģa

Veci avoti pazemē dūc –

rokas iegremdē malduguns acī,

purva rāvā tek tecēdams zelts;

kas visdziļāk šai zemē būs racis,

tas visaugstāk būs debesīs celts.

… Dzērves dejo virs flīģeļa vāka,

Zalkša kronis kā talismans deg,

tas ir sākums, Maestro, tas sākums,

kuru satraukti atskaņos lēkts.

Tā kā nervi trīc uzvilktas stīgas,

ugunsritmos viss apvārsnis sprakst –

tur, aiz loga, stāv ragana Rīga,

kurai dvēselē – dūr­aiņa raksts.