Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
«Mana mūža svarīgākais cilvēk, RIHARD PĪK!
Neskaļais, nekad nekonfliktējošais, bet kā betona stabs – taisnais un par savu pārliecību spītīgi taisni stāvošais. Nu tu tagad esi krustcelēs, kuru vienīgais ceļš uz turpmāku dzīvību ir prasmīgu sirds ķirurgu rokās.
Bet pirms notiks liktenīgā izvēle, pa kuru ceļu Tu dosies tālāk, ar sev raksturīgo tiešumu gribu publiski atskatīties uz to posmu, kuru esi nogājis.
Lasot vecus romānus, kādreiz par pārspīlētu jūtu izpausmi uzskatīju dāmu ģībšanu un bālēšanu, saņemot kādu negaidītu ziņu. Varu apliecināt, ka tā tiešām mēdz notikt un šādas sajūtas izbaudīju izlasot kādreizējā kompartijas sekretāra Ivara Ķezbera memuārus par represējamo un iznīcināmo cilvēku sarakstu deviņdesmito sākumā. Tur bijām arī mēs!
No kino cilvēkiem tajā bija Rihards Pīks un dokumentālists Hercs Franks. Labi zinu vīra nopelnus, lai iekļūtu tajā sarakstā.
Astoņdesmito nogales neatkarības centienu kustības dokumentēšana, kuras atspoguļojumu mēs šobrīd uzskatām pašu par sevi saprotamu, kādam ar parakstu, šajā gadījumā – Rīgas kinostudijas direktora Riharda Pīka, zem materiālu, t.i. deficītās filmu lentes, transporta un degvielas, darba stundu un algu apmaksu, kinokameru izmantošanu, materiālu attistīšanas un citu resursu izmantošanu, vajadzēja ne tikai akceptēt vārdos, bet apliecināt arī parakstoties. Un ticiet man, tā tolaik bija milzu uzdrīkstēšanās – iet pret pastāvošo varu ne tikai ar sarkanbaltsarkano manifestācijā, bet atklāti sabotēt psrs valsts iestādei piešķirto budžeta līdzekļu izmantošanu. Tātad, ja nebūtu izgāzies pučs, par to Rihardu nošautu un mani ar bērniem, labākajā gadījumā, izsūtītu uz Sibīriju.
Nākamā arī ir epizode, kura Rihardu, kā kultūras un sirdsapziņas cilvēku, grauž joprojām. Tas ir par neapdomīgi uzlikto parakstu uz līzinga līguma kā kultūras ministram, atrisinot sāpīgo jautājumu par autobusa iegādi kora kolektīvu un citu mākslinieku iespējai braukt koncerttūrēs uz ārzemēm. Deviņdesmitajos, kad valsts vēl bija nabadzīga, tā bija ļoti liela problēma – atrast autobusu mākslinieku koncerttūrēm, tas bija praktiski neiespējami.
Rihards, kā cilvēks, kurš parasti tikai birokrātiski neatgaiņājās no problēmām, uzlika savu parakstu autobusa pirkuma līgumam līzingā, nepadomājot par to, ka nākamais kultūras ministrs to uzskatīs par līgumu, kuru var nepildīt. Rezultātā – tiesvedība. Bet Riharda sirds sāpēja par ko citu – neviens no tiem, kas pirms tam strīpām vien nāca žēloties, ka nekur nevar aizbraukt, ne ar vārdu neiestājās viņa aizstāvībai. Bet sausais atlikums uz mūžu – ir bijusi ierosināta lieta, neatkarīgi no tā, ka tiesa viņu attaisnoja.
Atceros vienīgo reizi, kad viņš paaugstināja balsi runājot ar bērniem. Un tas bija par to, ka viņi ar zīmuli sašvīkāja avīzes, kuras bija paņēmtas līdzi no ministrijas. «Tās nav manas, bet valsts īpašums un jūs rīkojāties ļoti slikti, jo man tās ir jāaiznes atpakaļ,»- Riharda bērniem teiktais izklausījās kā absurds, salīdzinot ar ierosināto apsūdzību par izšķērdību, kuras dēļ viņš atkāpās no amata. Tas bija nepelnīti un sāpīgi. Bet toties visi pārējie ministri no viņa kļūdas guva mācību un nekad vairs neko negarantēja ar saviem parakstiem un cieši neko vairs nekad nesolīja.
Rakstu un birdinu asaras par Riharda dzīves neaprakstāmi skaistajiem mirkļiem, ar kuriem viņš tika atalgots par visām tām negācijām, kuras bija jāpārdzīvo.
Viņš, kā Latviju pārstāvošais ārlietu ministrs 2004. gadā piedalījās ceremonijā Briselē Latvijas uzņemšanā Eiropas savienībā un arī uzņemšanas ceremonijā NATO, kas notika Īrijā. Tie bija vēsturiski episki un neaizmirstami mirkļi.
Viņš man atzinās, ka tajā brīdī domāja par savu tēva brāli Aleksandru, kurš Kurzemes mežos slēpās vēl astoņus gadus pēc kara beigām. Ja Anks mani tagad redzētu, kur es tagad stāvu un ko es pārstāvu… Neuzsverot savu svarīgumu, Rihards parasti stāvēja malā, nevis lauzās priekšplānā, un viņš bija klāt visos valsts svarīgākajos notikumos.
Rihards uzaudzināja un izskoloja trīs lieliskus bērnus, kuros ir ieliktas visas viņa svarīgākās īpašības – savas valsts mīlestība, tiekšanās pēc arvien jaunām zināšanām un nelokāms godīgums pret visu, ko katrs dara.
Riharda darba gaitas un atmiņas ir vesels laikmets. Ir interesanti klausīties dvēseļu inženiera – kino režisora un kino dokumentālista pieredzē. Bet savu dzīvi režisēt viņš nevar – tā rit savu nenosakāmo gaitu bez atkārtojuma vai labojuma iespējām.
Turam īkšķus un aizlūdzam par mūsu sirds problēmu inženieriem – kardioķirurgiem, jo tikai viņu zelta rokās ir turpmākais Riharda Pīka dzīves gājums.
Es Tevi bezgalīgi mīlu, mans lielais un stiprais puis, turies, mīļais!
Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis!» raksta Sarmīte Pīka.
