Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +8°C 
Dzīves lielos jautājumus Dagmāra sāka sev uzdot pēc tam, kad pārkāpa pāri 40 gadu slieksnim. Tagad viņa jau guvusi dažas atbildes, piemēram, ka jaunībai pašai par sevi vērtības nav. Gadiem ritot, mainījusies arī viņas attieksme pret novecošanu: «Lieka krunka vai vēl kas… par to nedomāju».
«Prāta asumu gribētos saglabāt un ķermeņa kustīgumu. Nevis smukuma pēc iešu trenēties un vingrot, bet lai ķermenim būtu muskuļu masa, lai varētu paskriet, paiet, pavingrot.
Zini, jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu – nekas dzīvē nav garantēts! Tieši nekas! Ne jaunība, ne slaidums, ne bankas konts negarantē neko!
(..) Manam bērnības draugam ir piecdesmit gadu, viņš guļ gultā, un viss, ko var izdarīt, – pamirkšķināt acis. Vari dzīvot ļoti dažādi, bet, kad ar tuviem cilvēkiem kas tāds notiek, sāc vairāk domāt, kā būs ar tevi,» pauda Legante-Celmiņa.
«Man ļoti gribētos cerēt, ka tad, kad mana dzīve te, uz zemes, beigsies, es dzīvošu tālāk kādā citādā formā.
Sagaidīt vecumu – tā ir svētība, ko ne visi var piedzīvot, un mums katram vajadzētu apzināties, ka esam mirstīgi.
Man liekas, mēs būtu daudz labāki cilvēki, ja apzinātos, ka jebkura diena var būt pēdējā.»
