Rīga -12°C 
Pirmā intervija – tikai 50 gadu vecumā
«Zentai es tiešām par daudz ko varu sacīt paldies. Bez viņas man nebūtu ne papildu darbu, ne interviju, ne žurnālu vāku… Kamēr tā visa nebija, tiešām gribējās izbaudīt, kā tas ir. Es teātrī jau biju ilgi nostrādājusi, un tad, uz 50 gadu jubileju, bija mana pirmā intervija rajona laikrakstā. Tad redz, kā tas ir, toreiz nodomāju,» saka Devīte, kura Valmieras teātrī sāka strādāt 1978. gadā. Lielākoties aiz skatuves – kā izrāžu vadītāja un režisoru palīdze.
Nevienam neatsaka nofotografēties kopā
«Zentiņas dēļ mani pazīst uz ielas. Un tas jau nav nekāds brīnums, bet tīrā statistika – cik daudz ir cilvēku, kas nāk uz teātri, un cik to, kas televīzijā noskatās seriālu? Bet tādēļ neesmu ne satraukusies, ne pārdzīvojusi: vai, kā nu es šodien izskatos un kā nu man jāuzvedas. Kāds pasaka labus vārdus. Vēl šorīt sirma kundze ar spieķīti pienāca un teica: «Paldies par Zentiņu, lai jums veselība!» Tas ir mīļi. Dažreiz bērni kaut ko klaigā, bet esmu pieradusi, nepievēršu uzmanību. Reiz Rīgas autoostā pat cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas un nodarbošanās gribēja kopā nofotografēties ar telefoniem – mammītei jāaizsūta bildīte! Nu, kāpēc ne? Arī Valmierā tieši pirms izrādes Vecpuišu parkā uzrunāja trīs četru reibušu vīru kompānija: ko tad jūs Valmierā? Arī viņi skatās seriālu un zina Zentiņu. Sevišķi laimīga par tām sarunām neesmu, tomēr uzskatu, ka jebkuram cilvēkam pieklājīgi jāatbild.»
Nekad mūžā nav cepusi torti
«Ļoti laba vedekla man ir. Prātīga meitene. Es viņu apbrīnoju. Salīdzinu ar sevi. Domāju, ja es būtu jaunībā bijusi tik sakarīga, varbūt mana dzīve būtu bijusi labāka. Es savā mūžā laikam torti neesmu izcepusi. Bet, kad viņi vēl tikai draudzējās, Artūrs lepojās, ka viņa meitene izcepusi medus torti. Medus torti! Ar visām tām kārtām,» intervijā žurnālam IEVAS Stāsti pirms dažiem gadiem par savu ģimeni stāstīja Regīna.
Baldriānu lielaudzētāja
Regīna centusies no sirds saimniekot savā lauku īpašumā Burtniekos. Tik ļoti no sirds, ka piedzīvojusi vienu neražu pēc otras. «Ko tik es neizmēģināju! Saklausījusies vecmāmiņas stāstus, iesēju āboliņu, pa virsu rudzus, priecājos, kā aug, bet rudenī, kad raža bija jākuļ, kombainieris mani audzināja kā skolas skuķi – āboliņš ķērās kuļmašīnā, un to lauku nevarēja novākt. Raža nekāda, pieprasījuma arī ne, atdevu draugu lopiem. Mēģināju audzēt arī linus, tur sanāca tikai tik, lai atdotu naudu par sēklu. Vienu gadu nolēmu, ka audzēšu baldriānus. Atkal pilnīgs fiasko! Vienīgais, kas bija – nebeidzama kaķu mīla. Pēc sakņu izrakšanas peļu junkuri man ilgu laiku staigāja pakaļ. Biju īsta kaķu tante, bet māsasdēla Raivja mājasdarbu burtnīcu saplosīja skolotājas kaķis, kad viņa laboja mājasdarbus. Pēdējais projekts ar smiltsērkšķu audzēšanu arī nesniedz vēlamo rezultātu – ogas vairāk tiek putniem un stirnām.» Tagad Regīna lielsaimniekošanai metusi mieru.
Jaunības ārprātu vairs negribētu
«Ja man jautā, kurš ir manas dzīves vislabākais laiks, varu atbildēt tikai vienu – tas, kurā dzīvojam. Pagātnē pati biju jaunāka, stiprāka, smukāka. Bet to pazemojumu pilno laiku, tukšos veikalus, es negribu atpakaļ. Citi saka, ka nebija nekādas vainas, bet bija jau gan. Protams, kad cilvēks ir jauns, to visu var paciest vieglāk un panest, pārdzīvot. Jaunību gribētu, bet visu to ārprātu ne.»
