Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jaunībā gribējāt būt estrādes dziedātājs. Fanojāt par Pēteri Bankovski, kas jūsu dzimtajā Līgatnē dziedāja angļu popmūziku blicē Holenders.
– Sapnis tāds bija, jā. Tagad jūtos mazliet aizvainots, ka man toreiz nebija ģitāras un popgrupu vilnī netiku dziedāt pie mikrofona, ka nebija apstākļu popmūziķa karjerai. (Pasmaida.)
– Starptautiski jūs pirmoreiz pamanīja divdesmit astoņu gadu vecumā. Bijāt uzvarējis Belvederas starptautiskajā vokālistu konkursā Vīnē un saņēmāt vairāku opernamu sadarbības piedāvājumus ar padomju puisim nepieredzētu honorāru.
– Daudz kas pārsteidza, bet es ātri pieradu. Sākumā par naudu vispār nedomā, galvenais dabūt lomas, kas interesē un ļauj sevi attīstīt. Frankfurte bija viens no vairākiem piedāvājumiem. To izvēlējos, jo šķita centrālākā pilsēta, redzot debesskrāpjus, likās – vāciska Ņujorka. Uzzinot, ko es tur dabūšu dziedāt, šķita ļoti aizraujoši. Rīgas operā man ko tādu ne tuvu netaisījās piedāvāt, jo priekšā bija vairāki slaveni un neslaveni dziedātāji, kuriem pirmajiem pienācās lielās lomas. Tā nu kopš deviņdesmitā gada februāra strādāju ārzemēs. Tas vēl bija padomju laiks, un padarīšana visai birokrātiska. Lai nokļūtu Frankfurtē, pēc dienesta pases jābrauc uz Sanktpēterburgu. Turklāt man teica, ka divdesmit pieci procenti ārzemēs nopelnītā būšot jāatdod iestādēm, caur kurām padomijā vispār drīkstēja veidot darba kontaktus Rietumos. Es tā negribēju, un, ja būtu rīkojies mazāk piesardzīgi, no valsts neaizbrauktu un līgumu Frankfurtes operā vispār nesāktu. Pēc tam drīz sekoja Bāzeles periods, tad – Vīne… Kopš tiem laikiem esmu strādājis vismaz ar sešām aģentūrām.
Man joprojām ir fanes, kas seko uzstāšanās kalendāram un dodas turp, kurp dodos dziedāt es.
Tagad ļoti labi zinu, cik kurš teātris man var atļauties maksāt. Ja Latvijas operā es pieprasītu honorāru, kādu saņemu Parīzē, tad nekad Latvijā nedziedātu. Bet gribu te dziedāt, man patīk. Pazīstu dziedātājus, kuri nepiekāpjas, – viņa honorārs ir tik, un, ja nebūs, tad viņš nedziedās. Ja negrib, lai nedzied. Bet es apzinos, ka dziedāšana ir kā sports – tu nedrīksti dziedāt tikai šad tad, zaudēsi formu un publikas izjūtu. Tāpat kā nevari pēkšņi iet un noskriet maratonu, ja to nedari pastāvīgi. Negribu teikt, ka man dziedāšanā būtu kaut kā īpaši jātrenējas – ja dziedu regulāri, nekas vēl speciāli nav jādara. Mokošākais ir iemācīties jaunu materiālu. Pēc diviem gadiem Lionas operā man būs visgarākā loma opermākslā – Hanss Zakss Nirnbergas meistardziedoņos. Divarpus stundu mūzika jādzied gandrīz vienam pašam, kopā – četrarpus stundu. Un šī mūzika nav tāda, ko vienkārši apgūsti kā ērtu melodiju. Astoņi mēneši paies, kamēr iemācīšos.
– Vēl neesat sācis?
– Nu… Jāsāk, citādi netikšu galā, bet grūti sevi piespiest. (Smaida.) Mans kalendārs jau tā pilns, ir tikai nelieli logi, kuros varēšu gatavoties… Pēc Bukarestes šoruden vēl jādzied Varšavā, Vīnē, Montekarlo operā, ziemā – Bari, pavasarī Berlīnē…
– Kad debitējāt Koventgārdenā ar Klīstošo holandieti, briti par jums rakstīja – viņš ir vīrietis ar Bairona augstprātīgo harismu. Man jau šķiet, ka tāds vispār ir jūsu tēls uz skatuves – sirsnīgs, bet vienlaikus – nepieejams.
– Mēs, latvieši, jau tādi esam – viegli nepieejamie. Bet nekad par to speciāli nedomāju, vienkārši sevī asimilēju mūziku un tekstu.
– Pasaulē jūs uzskata par vāgneristu. Esat viens no retajiem, kas Vāgneru dzied dziļi un sirsnīgi, nevis vienkārši ļoti skaļi. Tas ir apzināts trumpis vai drīzāk liktenis?
– Drīzāk sagadīšanās. Pirmos desmit gadus dziedāju tikai zemās balss partijas – garlaicīgās tēvu un ķēniņu lomas. Basbaritona partijas ir daudz krāsainākas, cilvēcīgākas. Tās sākās ar Dēmonu Vīnē. Man piedāvāja šo lomu, un es piekritu tikai izaicinājuma pēc, jo klusībā prātoju, kā lai pārvaru augstās notis, nekad tik augstu nebiju vēl dziedājis. Izrādījās, ka mana balss tām ļaujas. Tomēr īsts baritons joprojām neesmu kļuvis, basbaritons ir starpstadija. Čikāgas operā saņēmu pirmo uzaicinājumu dziedāt Vāgneru – Klingsora lomu Parsifālā, intensitātes ziņā vienu no grūtākajām partijām.
Šāda līmeņa dziedātāji, kas dzied Vāgneru, esam pasaulē kādi pieci seši, un tie tad arī rotējam pa pasaules teātriem. Divi mani lielākie konkurenti jau kļuvuši vecāki, un nepietiekamas tehnikas dēļ viņu balss par daudz sākusi šūpoties. Vāgneru nevar dziedāt agrāk par divdesmit piecu gadu vecumu. Balss krāsas un brieduma dēļ. Ja kāds to dara pārāk agri, tad pēc gadiem četriem viņš vairs nevar padziedāt.
– Tagad savā līgā esat pasaules elitē un dziedājis visos prestižākajos pasaules opernamos… Tomēr sakāt, ka vislabāk jūtaties mazajos opernamos.
– Man patīk intimitāte – kad redzu sejas, kad jūtu, kā skaņa plūst un atgriežas. Čikāgas operas zāle ir tāda kā tunelis, dziedu aklam tumsas laukumam, neredzu nevienu cilvēku, un tikai brīdī, kad sagriežas skatuves gaisma, var manīt, ka zālē tiešām ir publika… Bet Cīrihes opernamā saskatos ar cilvēkiem ložās, redzu savu iespaidu, sejas izteiksmes. Skatītājs tad kļūst mans sarunu partneris.
– Un kā ir Rīgā?
– Grūtāk. Te gandrīz katrs otrais koncerts tiek ierakstīts un, mums daudz neprasot, pārraidīts ēterā. Kaut vai vakardienas jubilejas koncerts. Nu, kuram es pēc tam stāstīšu, ka dienu iepriekš vēl Brēmenē dziedāju lielu Vāgnera koncertprogrammu, ka pieņemšana pēc tās ievilkās, ka pēc trīs stundu miega ar pirmo reisu ielidoju Rīgā, lai varētu vēl pirms koncerta vismaz reizi izmēģināt. Un ka šādos ekstremālos apstākļos nevaru garantēt, ka kaut kas nenotiek ar manas balss skanējumu – kaut vai noguruma dēļ.
– Gribu atgādināt skandalozo Samsons un Dalila iestudējumu Ķelnes operā. Režisors uzveda baisi provokatīvu ainu – karavīri uz skatuves izvaro trīsdesmit kailas statistes. Jūsu atveidotajam Virspriesterim un Dalilai duets bija jādzied mīlas aktā, gultā, jāteniskā pozā. Koris un trīs angažēti solisti atteicās izrādē piedalīties. Jūs palikāt. Patīk provokācijas?
– Kad tu dzīvo mērenā klasisku iestudējumu vidē, tad šādi ekstremālāki uzvedumi uzsit asinis. Ieraugu galējības, kurp kā aktieris spētu doties, piemēram, seksuāli skandalozā virzienā. Citādi es nebūtu aktieris. Trupai pieslēdzos četras dienas pirms pirmizrādes. Atkal tāds velniņš – redz, kāds to nespēja, bet es pierādīšu, ka varu. Jā, režija provokatīvi tendēta zem jostasvietas, taču izvarošanas aina nebija izrauta no konteksta un mūzikas. Tātad? Visas izrādes, protams, pārdotas, un publika stāvā sajūsmā.
– Vai kāds vēl var pārsteigt un nokausēt vairāk par slaveno Deividu Oldenu, kas operas faniem pazīstams kā fenomenāls ekscentriķis? Viņa iestudētajā Hendeļa Rinaldo Minhenes operā jums savu āriju vajadzēja dziedāt lielā metāla caurulē, kas turklāt griezās. Bija jānoturas līdzsvarā, lai nenokristu uz deguna.
– Strādāt ar Oldenu nozīmē – vai nu atdodies viss līdz robežai, kad vairs nevar izturēt, vai arī vienkārši ej mājās. Ļoti nesaudzīgs pret asistentiem, to gan žēl noskatīties. Taču nezinu nevienu citu režisoru, kurš būtu tik labi muzikāli sagatavojies kā viņš. Visas ārijas zina no galvas un var nodziedāt priekšā solistam. Un krekls pēc mēģinājumiem – slapjš, morāli esi pilnīgi iztukšots.
– Minējāt, ka pēc pirmizrādes jūs allaž pārņem nevajadzīguma un vientulības sajūta. Kāpēc tā?
– Nedēļām ilgi esi gājis uz šo brīdi, mācījies dienām, dienām… Emocionāli, fiziski, garīgi. Un pēkšņi – bijusi pirmizrāde – svešā valstī, ar lieliem panākumiem… Bet tu esi nodziedājis un nu paliec viens. Ej uz viesnīcu, un viss. Iztukšotības sajūta. Nākamajā dienā – tukšas acis, drūmums. Bet šim tukšumam jābūt. Tas palīdz sevi atkal uztankot. Tad reizēm vienkārši ieslēdzu kādu no neciešamajām vācu ziepenēm, ko vācieši uzņēmuši Anglijā. Skaista daba, vienmēr saule, izjāj ar zirgiem, paredzams saturs… Laba optiska atslēgšanās.
– Kad jūsu Rīgas kolēģiem apjautājos, kas Siliņš par putnu, viņi teica – sausiņš, visīstākais ordnunga tips, ļoti organizēts, bez vaļībām… Viņam būtu vajadzējis piedzimt Vācijā.
– (Smejas.) Ja es nebūtu organizēts, nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko esmu izdarījis. Un esmu sasniedzis, ko gribējis. Rīgas kolēģi mani piedzīvo tikai darbā, tāpēc domā: sausiņš. Augstākās līgas solisti ir ļoti noslēgti. Pēc pilnīgas atdeves mēģinājumā vai izrādē neko citu negribas kā prom, gribas mieru. Šis darbs ir ļoti koncentrēts uz sevi, čupošanās solistu starpā ir pavisam reta. Ja viņam saki: aizejam kopā paēst vai iedzert, tad astoņdesmit procentos saņemsi atbildi: nē. Dziedātājam viens no lielākajiem naidniekiem ir runāšana. Ja mēģinājumā esi daudz nodarbinājis balsi, pēc tam runāt ir diezgan bīstami.
Pēc rīta mēģinājuma tev jābūt labā formā vakaram, savukārt pēc vakara nedrīksti pārāk ilgi ielaisties sarunās, jo nākamajā rītā atkal jābūt uz strīpas.
Tas iespaido dzīves ritmu. Ja to ignorē, ja nepārzina, tad ātri nolūst. Klausītāji kādreiz domā: kā tas dziedātājs tik ātri saslima – vakar vēl dziedāja, šodien vairs nevar. Dziedot trīs, četras, piecas stundas mēģinājumā, balss aparāts ir apmēram tādā stāvoklī kā jēla brūce, kā nobrāzums. Šis jēlums ir neaizsargāts, pēc mēģinājuma veikalā blakus pastāvēs iesnainis, un arī tev pieķersies iesnas.
Ordnungs nav raksturs, bet gan darba metode – es taču sevi pazīstu. Ja neizveidošu čaulu, mans sniegums būs sliktāks. Piemēram, Saša Antoņenko pirms izrādēm var stāstīt anekdotes, man vajag mieru un koncentrēšanos. Pāris reižu pirms iziešanas uz skatuves esmu triecis muļķības, pēc tam ne pārāk labi nodziedājis. Vakar arī – pēc koncerta liela pieņemšana, pilns ar svešiem cilvēkiem… Kaut kaut ko bišķi uzēdu, bet nodomāju: nu jā, naktī esmu gulējis trīs stundas, rīt vēl viens koncerts, no rīta šī intervija, labāk iešu mājās. Ja būtu interesantas sarunas, varbūt uzkavētos, bet nebija, tad nu ko es tur dīki stāvēšu. Bet tas nenozīmē, ka esmu sausiņš. Tajā brīdī es tā vienkārši jutos. Ak, man būtu vajadzējis piedzimt Vācijā? Ziniet, mana vecmāmiņa ir baltvāciete.
– Lūk, ordnungs jums tiešām ir asinīs.
– To man drīzāk iemācīja mamma, kas nāk no Baškīrijas latviešiem. Nevajag aizmirst, ka pusi sava mūža – divdesmit četrus gadus – esmu nodzīvojis Vācijā. To, kas manī bija latvisks, diezgan ātri ielika viņējos rāmjos – gan likumu formā, gan ar komentāriem, aizrādījumiem. Nebija citu variantu kā pielāgoties. Viens no pirmajiem aizrādījumiem, sākot dzīvot Vācijā – ka mašīnu vienmēr parkoju ar aizmuguri pret ēkas sienu. Man teica: ziniet, no atgāzēm var rasties apkvēpums. Nu ja. Otrs – vācieši ir lieli pedanti atkritumu šķirošanā. Kaimiņš palūr, vai tiešām esi sašķirojis. Un viņi ir tik indīgi, ka labāk izdarīt visu, kā vajag.
– Jūs būtu labs operas intendants, arī to bilda operas kolēģi. Pazīstat drēbi, un jums ir vīzija par labu opernamu. Ko pats par to domājat?
– Teorētiski spētu, jā, bet šķiet, būtu pārāk prasīgs. Esmu redzējis, cik efektīvi mazās komandās var panākt labu rezultātu… Maza komanda, augstas prasības un laba alga. Tāds būtu mans princips. Rīgas opernams nav liels – trīs četri jauniestudējumi gadā, ja Cīrihes operā bija piecpadsmit un viens direktors, nevis padome.
Kāpēc vajag padomi viena direktora vietā? Tas nozīmē birokrātiski ilgāk ķīvēties par viena lēmuma pieņemšanu.
Pašlaik Rīgas opera ar vienu direktoru uz Eiropas fona izskatās ļoti spilgti. Opera Latvijā ir centrāls punkts – kultūras koncentrēšanās magnēts. Aizbrauciet uz Lietuvas operu, esmu tur divas reizes Holandieti dziedājis. Tas ir padomisks, provinciāls iestādījums. Rīgas opera ir rietumnieciska, varbūt mazliet ārišķīga, bet ar pavisam citu elpu. Operas intendanti Eiropā mēdz rotēt starp teātriem. Jā, es to varētu, bet vai vēlētos? Noteikti ne. Kamēr vien spēju dziedāt.
– Jums pašam patīk, kā dziedat?
– Esmu kritisks. Nespēju klausīties savus ierakstus, nekas mani neapmierina. Siguldas koncerta dziesmu diskā no padsmit Šūberta dziesmām kaut kādā mērā esmu apmierināts tikai ar trijām. It kā priecājos, ka tāds disks izdots kā vēsturiska liecība, bet labprātāk ierakstus neveiktu. Pedants neesmu, drīzāk maksimālists. Pārāk lieli mani ideāli. (Pasmaida.)
– Naudas jums pietiek?
– Jā, un tā ir ļoti nomierinoša, komfortabla sajūta. Tikt pie ļoti daudz naudas nav mans mērķis. Biju aizrāvies ar latviešu glezniecību, katru gadu centos nopirkt pa gleznai. Nu esmu norimis, nav jau kur likt, kur tad – aiz gultas krāmēšu, vai…
– Kāda jūsu kolēģe sacīja arī tā: Siliņš ļoti patīk sievietēm un sievietes – viņam. Jūsos esot kas tāds, kas sievieti vienkārši pazudina. Uz skatuves allaž esat labā sportiskā formā, uz ielas – ar mugursomu plecos… Tā par jums stāsta.
– (Sirsnīgi smejas.) Mugursomu nenēsāju gadus četrus, tas ir pagājis etaps. Esmu taču prece. Šodienas tirgus pieprasa, ka operdziedātājs nedrīkst uz skatuves kāpt ar alusvēderu, noļumis… Citādi Rietumu teātros viņu vienkārši neangažēs. Paskatieties pēdējo desmit gadu operas zvaigznes – izskatīgi cilvēki, labā formā. Es par to piedomāju. Nedaru neko speciālu, reizēm aizeju uz fitnesa klubu, esmu to spiests darīt muguras veselībai. Ja mugura nav stipra, arī labi padziedāt nevar. Un pats jūtos labāk, ja neesmu apvēlies.
Tpu, tpu, tpu – divdesmit gadus turos vienā un tajā pašā svarā. Bet galvenais ir paškontrole ēdot – domāt līdzi un neēst daudz. Tad nekas nav kaitīgi.
Izsalkuma brīdī vispirms paņemu augli. Pēdējos gados izbaudu Vidusjūras virtuvi. Kastīlijā, kur tagad arī ir manas mājas, zupas neēdīšu, Latvijā prasās kreftīgāku ēdienu. Līdz ar spāņiem ēdu ļoti maz cūkgaļu, krējuma mērces, lielākoties – salātus ar balzamiko un olīveļļu, daudz zivju. Kartupeļi man garšo tikai Latvijā, nu, dažreiz arī Francijā. Vācijā kartupeļi negaršīgi. Un jāēd trīs stundas pirms dziedāšanas, lai brīva elpa. Ar pilnu vēderu ilgi elpu noturēt neiespējami.
– Atzināt, ka operdziedātāja darbs ir vientuļnieka dzīve. Bet jums, šķiet, patīk.
– Ja jau tādu tik ilgi esmu dzīvojis… Turklāt jau trīspadsmit gadus esmu brīvmākslinieks. Ja būtu dzīve jāsāk no jauna, arī tad diez vai darītu savādāk. Vienmēr vados pēc intuīcijas, un tā mani nav pievīlusi. Jā, vientulības garoza ir sūra, bet tāpēc nejūtos nelaimīgs. Sešas nedēļas gadā man brīvas, ir trīs mājvietas… Iespēja redzēt pasauli. Apnikuma vai grūtuma apstāklis sākas tad, ja sešu nedēļu darbā aizbraucu, teiksim, uz Ķīnu. Divās trīs nedēļās iepazīstu vidi, bet, ja klāt nav mīļotā cilvēka, esmu pilnīgā diskomfortā. Sarunas ar svešiniekiem ir virspusējas, ieslēdzu tikai BBC ziņas, skaipa sakari slikti, viss pārējais ir ķīniešu valodā. Eksotiku esmu akceptējis, bet nav, ar ko tajā dalīties. Man nepatīk vienam ceļot. Vienatnē daudz mazāk apskatu.
– Vai karjeras dēļ jums ir nācies upurēt jūtas, mīlestību?
– Ja kas tāds arī bijis, tas nācis likumsakarīgi. Visi lielie uzdevumi un darbi jau neuzkrīt uz galvas pēkšņi kā sniegs. Mans darba plānojums un braucieni zināmi vismaz trīs gadus uz priekšu. Tāpat bija arī pirms desmit gadiem.
– Inese Galante reiz teica: operdziedātāja mīļotajam cilvēkam vai nu jāceļo līdzi, vai arī jāmācās gaidīt. Ja to nespēj, tad attiecības izirst, sabrūk.
– Manuprāt, iespējams tikai pirmais variants – tavam partnerim jābrauc līdzi turp, kur tobrīd esi tu. Jo mācīties gaidīt… Ja jāgaida Ziemassvētkos vienreiz, otrreiz… Cauri gadiem otram tomēr grūti saprast, kā vārdā šāda gaidīšana un tikšanās pēc grafika. Iepriekšējā laulība izjuka arī daļēji tāpēc, ka mana dzīvesbiedre vairs nebija gatava braukt līdzi. Jā, nav viegli svešā vidē atrast savus cilvēkus, un mūsu dvīņi toreiz vēl bija mazi…
– Jūsu pirkstā atkal parādījies laulības gredzens. Ar spānieti Karmenu, mūzikas menedžeri, esat kopā jau ilgāku laiku. Viņa ir arī jūsu aģente. Vīrietim ir būtiski apprecēties?
– Domāju, tas ir svarīgi sievietei. Vīrietim, kurš reiz jau bijis precējies, – mazsvarīgi. Apprecējāmies datumā, kurā apritēja mūsu iepazīšanās septiņi gadi. Tāpēc arī kāzu diena iekrita darbdienā, viesi brīnījās. Kāzas svinējām Kastīlijā, tās nebija lielas un notika pirms nedēļas. (Gardi smejas, vērodams manu pārsteigumu.) Sieva uz Rīgu līdzi neatbrauca. Pēc pāris dienām došos uz Rumāniju, tad nu izdomājām labāk satikties Bukarestē.
– Zinu, ka šī ir jūsu trešā laulība. Beidzot esat nobriedis pastāvīgām jūtām, vai arī beidzot ir satikts īstais cilvēks? Šķiet, Karmena jūsu dzīves ordnungā ienesusi tīkami svaigu brāzmu. Būdama mūzikas menedžere, vislabāk saprot jūsu darbu.
– Laikam gan. Mēs satikāmies kolēģes dzimšanas dienas pārtijā Zābrikenē Vācijā. Tovakar vienkārši sākām runāties. Mūsu diskusija turpinājās vairākas stundas, un es atskārtu, ka sen neesmu ar kādu juties tik nepiespiesti, brīvi un interesanti sarunājies. Tā tas attīstījās. Septiņi gadi kopā ar sievieti ir pietiekošs laiks, lai pa īstam saprastu – ir īstais cilvēks vai nav. Varbūt tiešām beidzot esmu tādā briedumā, lai saprastu, kas man ir patiesi svarīgs. Šī ir patiesa mīlestība. Kad precas jaunībā, cilvēks vēl nav izveidojies, un līnija, pa kuru viņš dzīvē dosies, vēl nav pilnīgi noteikta. Abi var aizplūst pilnīgi pretējos virzienos.
– Arī jūsu dzīvē tā bijis. Par jūsu pirmo laulību sacīja: tik skaists pāris un tik romantiska mīlestība.
– Tā tiešām bija. Bet reizēm dzīve ievirzās tā, ka daudzas lietas viens otram sāk darīt aiz spītības. Un jaunībā vēl nav pieredzes, ka tas ne pie kā laba nenoved. Manuprāt, attiecībās ir ļoti svarīgi spēt ātri atrisināt konfliktu un spēt ātri piedot. Neievilkt. Spēt atzīt, ka biju vainīgs, pateicu kaut ko pārāk skarbu…
– Jūs to saprotat tikai tagad, piecdesmit divu gadu vecumā?
– To apzinātāk analizēju un pārdomāju tieši pēdējos piecos sešos gados. Bet esmu cilvēks, kas nevar ilgi nest līdzi neatrisinātu strīdu. Mēģinu risināt. Tāpat kā nevaru izturēt parādus, tie jāatdod iespējami ātri, tad jūtos brīvs. Mana iepriekšējā draudzene bija vāciete, kopā bijām astoņus gadus… Kad biju emocionāli uzlādēts un dusmīgs, kaut ko aizgrābti stāstīju, viņa vienmēr mēģināja mani iegrožot. Viņai tas likās par daudz, vajagot stāstīt lietišķāk, ne tik uzvilkti. Tad kļuvu vēl dusmīgāks. Liec taču mani mierā, teicu, ļauj izdusmoties, kā man vajag…
– Karmena jūsu emocijas akceptē?
– Jā, viņai tās nešķiet pārmērīgas. Spāņiem ir dabiski būt emocionāliem. Bet viņiem daudz nozīmē mīmika un sejas izteiksme. Mutes kaktiņi uz leju latvietim ir pabieža grimase. Karmenas radi manu gluži mierīgo sejas izteiksmi ļoti bieži iztulko kā pesimistisku un drūmu. Jautā, vai kaut kas slikts noticis.
Biju spiests mācīties spāņu valodu, jo Karmenas ģimene citās valodās nerunā. Kā jau liela nācija, spāņi valodu ziņā ir ļoti neapdāvināta tauta. Toties ļoti muzikāla. Visi Karmenas brāļi un māsas prot spēlēt kādu instrumentu, māsas bērni mācās mūziku.
Pieņemu, ka mana mamma klusībā par vedeklu būtu vēlējusies latviešu meiteni, bet vai nu mēs daudz prasām mammām, kad kādu iemīlam…
Jūtām taču nepavēlēsi. Bet vispār mana mamma uz to jau ir trenēta – ka manām sievietēm latviski sarunāties būs grūtības. Karmena gan mācās krievu valodu, tas noder viņas darbā, tā ka var mazliet saprasties arī ar vīramāti.
Abi ar Karmenu mēdzam analizēt mentalitāšu atšķirības. Pēdējās četrdesmit minūtes spāņu pusdienās, kad visi jau paēduši, ir tikai nesteidzīgas sarunas. Tās es joprojām varu izturēt tikai katru ceturto reizi. Saviem spāņu radiem labvēlīgā formā pārmetu, ka viņi milzum daudz laika pavada sarunājoties, bet galvenās lietas acīs nepasaka. Pateikt nopietno, kritisko, skarbo – uz to viņi nav gatavi. Tikai caur puķēm. Karmena ir citāda, sava loma ir tam, ka jau deviņpadsmit gadu vecumā viņa aizbrauca studēt uz Vāciju. Piemēram, par manu ģērbšanos viņa ir radikāla – ja uzvelku kaut ko, kas viņai nepatīk, seko strikts –nē, šito nemūžam. Paklausu, novelku. Līdzīgi rīkojos arī pret viņu, saku: šito, ko tu tur esi nopirkusi, vari vilkt tikai, kad manis nav klāt. Kādas trīs reizes tā pasaku, un tad jau viņa atceras. (Smejas.)
– Jūs daudz smejaties, bet kas jūs spēj no sirds saraudināt?
– Zināt, kad pirmoreiz skatījos filmu Krāmers pret Krāmeri, biju galīgi čupā. Šis pāra attiecību stāsts un Dastina Hofmana fantastiskā spēle mani pilnīgi satrieca. Un vēl… Vāgnera Valkīras atvadu dziedājumā, kādas četras minūtes pirms operas beigām, ir čella solo, ar tieši to melodiju, ko Votāns dziedājis Brunhildei, savai meitai… Čells jau tā ir ļoti tuvs baritona balsij, un, kad skan šī mūzika, man katrreiz ir jākož mēlē vai pirkstos, lai nesāktu raudāt.
– Vai pats dzīvē esat sevi īstenojis kā tēvs? Jums nebija iespējas audzināt savus trīs bērnus…
– Ļoti grūts jautājums. Neviens no īsteniem operdziedoņiem nevarētu likt roku uz sirds un teikt: es biju labs tēvs. Lai audzinātu bērnus, nepieciešams laiks, man tā nekad nebija. Arī emocionāli saviem bērniem esmu trūcis. Laulība ar vecākā dēla Klāva māti izira, kad viņam bija tikai pusgads. Ar dvīņiem Zani un Kārli, manas otrās laulības bērniem, man bija kontakts pašā pirmsākumā, tolaik biju pēdējā kursa students. Biju klāt ar visu savu varēšanu un emocijām par simt procentiem, diemžēl tēva lomu nepratu apvienot ar intensīvu dziedātāja karjeru. Man nebija izvēles: ļoti intensīvs darba grafiks, dziedāju pāri par deviņdesmit izrādēm…
– Vai tagad jums izdevies ar saviem bērniem to pārrunāt?
– Ar lielo puiku, viņam patlaban jau trīsdesmit viens gads, diemžēl ne. Viņš to nav vēlējies. Varbūt pēc gadiem… Dvīņi bija uz manām kāzām Kastīlijā. Tobrīd jutos laimīgs.
– Kad pēdējo reizi bijāt dzimtajā Līgatnē un apciemojāt simtgadīgo namu, kurā uzaugāt?
– Pirms gada, pusotra. Izņemot vasaru, kad esmu atvaļinājumā, Latvijā esmu tikai darba situācijās. Tad gribas pabūt mājās pie jūras. Arī mamma Līgatnē vairs nedzīvo, viņa tagad uzpasē mūsu piejūras māju… Tā ir liela, plaša teritorija, paņem daudz enerģijas…
– Kastīlijas reģionā top Spānijas labākie vīni. Arī jūs tur esat nopircis vīna lauciņu.
– Jā, viens neliels vīna lauks tagad ir mans. Tur bija daudz vecu vīnogulāju, lai nākotnē kļūtu par laba vīna īpašnieku, bija jāatjauno. Sievasbrālis strādā respektablā, tradīcijām bagātā Emilio Moro vīna pagrabā, un Karmenas ģimenei jau daudzus gadus pieder vīna lauks, kura ceturtā daļa ir arī mūsu. Bet – tikai pašu vajadzībām. Latvieša ausij tas, protams, izklausās dīvaini – astoņsimt līdz tūkstoš litru gadā tikai pašiem. Bet ja pie galda pusdienās sēž četrpadsmit cilvēku un pusdienas ievelkas pusotru stundu, vakariņas – divas… Tad jau trīs pudeles nemaz nav daudz.
– Egil, tāds tiešām ir jūsu plāns – vīna darīšana?
– Jā, bet tikai personīgām vajadzībām. (Smejas.) Mani neinteresē vīna bizness, ar to lai nodarbojas tie, kas nemāk dziedāt. Bet kas to zina… Blakus pilsētelē top Spānijas dārgākais vīns Pingus, un tā īpašnieks nav spānis. Varbūt tiešām nemaz nav jābūt dzimušam spānim, lai radītu izcilu vīnu. Kaut kad. Varbūt.
