Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Vēl nupat, svinot Latvijas svētkus, televīzijas ekrānā atkal atgriezās viņa – viena no visu laiku spožākajām latviešu aktrisēm. Šoreiz tā bija Ezera sonāte, kur parādījās Lilitas jaunības uguns un temperaments. Bet viņa prata būt arī citāda – maiga, dziļa, neizdibināma. Gan uz ekrāna, gan skatuves, gan dzīvē. Šodien, 19. novembrī, Lilita svinētu savu 78. dzimšanas dienu, taču pirms diviem gadiem Lilitas Ozoliņas ceļš uz šīs zemes noslēdzās. Pieminot leģendāro aktrisi, piedāvājam izlasīt pirms 10 gadiem tapušu sarunu. Lilitas stāstu.
«Būšu ārste, ķirurģe!»
«Tas, ka kļuvu par aktrisi, ir absolūta nejaušība. Biju izsapņojusi un stingri apņēmusies kļūt par ārsti, ķirurģi. Paralēli vidusskolai beidzu medmāsu skolu tā dēvēto ražošanas apmācību, un turpinātu piepildīt sapni, ja vien…
Dzīvoju Čiekurkalnā, netālu no Kinostudijas. Mana draudzene gribēja stāties jauno kinoaktieru studijā, kurā par pasniedzēju strādāja režisors Aloizs Brenčs un citi skolotāji, un es aizgāju viņai līdzi uz iestājeksāmenu. Domāju – ai, pamēģināšu es arī. Nekas īpašs nebija jādara – parunājos ar pasniedzējiem un noskaitīju dzejolīti. Kā dzīvē bieži gadās, aizgāju līdzi un mani uzņēma!
Nodarbības notika vēlu vakarā. Gadu apmeklēju studiju, tieši tai laikā beidzu vidusskolu un bija jāizvēlas, ko darīšu turpmāk. Tad notika likteņa pavērsiens – Aloizs Brenčs aizgāja no dokumentālā kino un sāka veidot mākslas filmas. Viņš mani kā savu skolnieci uzaicināja uz provēm filmai Kad lietus un vēji sitas logā, un mani apstiprināja lomai. Pēc filmēšanās šajā lentē joprojām biju pārliecināta, ka rudenī stāšos Medicīnas institūtā, bet Brenčs man ieteica mācīties uz Aktieru fakultāti pie sava bijušā kursabiedra Pētera Pētersona. Mācījos un vēl arvien katru gadu domāju – nē, tas nav man… Redzot manas mokas, Brenčs sacīja: nomierinies, uz Medicīnas institūtu varēsi doties arī pēc trim, četriem gadiem, bet apgūt aktiera profesiju tieši tagad ir ļoti būtiski. Var jau būt, ka viņš redzēja, saprata ko vairāk.
Par ārsti es tā arī nekļuvu…
Esmu pateicīga mammai, kas vienmēr ļāvusi man pašai izlemt, pārbaudīt, vai tas ir vajadzīgs, vai tas man patīk. Viņa atbalstīja manu izvēli kļūt par aktrisi. Šodien man šķiet, ka es nojaušu, kāpēc…
Septiņu gadu vecumā mana mamma palika tikai ar tēvu, un uzauga audžuģimenē. Kad mamma bija tīņa gados, vācu kinostudija DEFA Latvijā uzņēma filmu. Lai vairāk nopelnītu, mamma vasarā strādāja uzņemšanas grupā. Viņa bija skaista sieviete – ļoti! –, un režisori un režisoru asistenti uzstājīgi aicināja viņu doties uz Vāciju mācīties par aktrisi. Studijām bija nepieciešami līdzekļi… Tā kā mamma auga audžuģimenē, ģimenei liekas naudas nebija, sapni par aktrises karjeru nebija iespējams realizēt. Mammai bija jādomā par reālu darbu, ar kuru nākotnē viņa sevi varētu nodrošināt. Bet tas ir mans minējums, jo man neizdevās mammai pajautāt. Varbūt neizsapņotā sapņa dēļ viņa neiebilda pret manu aktrises karjeru…
Vairākus gadus pēc manas vecmāmiņas nāves vectēvs apprecējās vēlreiz. Vectēva sieva Emīlija mums bija tiešām īsta omīte, vārda tiešā nozīmē vecmāmiņa. Omīte iemācīja man šūt – mīļš paldies viņai par to. Kā gan citādi? Galu galā mana mamma kopā ar savu audžumāti izveidoja šūšanas darbnīcu, veikaliņu.»
Par savu tēvu nekaunos!
«Mans tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, lidotājs. Ikvienam bez vārdiem saprotams, ko tas nozīmē. Kad es jau biju aktrise, mani ar filmu Ceļazīmes uzaicināja viesos Somijas latvieši, bet izbraukt no PSRS nebija viegli. Man bija jāraksta paplašināta biogrāfija, kaut kas jāskaidro… Prasot tēvam konkrētus gadskaitļus, viņš nopūtās: esmu sabojājis tavu biogrāfiju… Tas bija pēdējais punkts uz i manai pacietībai. Nākamajā dienā nolēmu nekādus paskaidrojumus vairs nesniegt, aizgāju un paziņoju: es par savu tēvu nekaunos! Un es nekur nebraukšu, man jūsu brauciens nav vajadzīgs. Izrādījās, ka to apmaksāja pieminētie latvieši, kas dzīvo Somijā. Tā kā viņi aicināja tieši mani, viņi bija spiesta mani laist…
Vēlreiz – es lepojos ar savu tēvu. Starp citu, viņš kļuva par celtnieku, cēla pirmo Dzintaru koncertzāli. Arī tagad varu teikt – es lepojos ar savu tēvu. Esmu pateicīga viņam par ticību mūsu Latvijai – lai cik skaļi tas skanētu.
Esmu pateicīga mātei par to, ka viņa man iemācīja izturību, pacietību.
Esmu pateicīga par pašlepnumu, par apziņu, ka es varu visu. Par to, ka robežas es nosaku pati, nevis kāds man tās norāda.
Mamma man arī iemācīja sievišķību. Un es domāju, ka viss šis kopums ir vajadzīgs arī manai aktrises profesijai.»
Nevis Pikaso, bet Pētersons
«Runājot par aktrises karjeru… Apzinos, ka Ilgais ceļš kāpās bija pirmais seriāls, kas mūs, visu uzņemšanas grupu, padarīja zināmus bijušajā Padomju Savienībā. Skatītāji seriālā vilka paralēles ar savu dzīves gājumu, personāžos atpazina sevi, tāpēc šis seriāls kļuva tik populārs. Mazliet sāpīgi, ka mani asociē tikai ar šo seriālu, jo esmu spēlējusi daudzas citas lielas un skaistas lomas. Piemēram, man lielu prieku sagādā darbs Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā Pikaso sievietes. Mēs, četras burvīgas sievietes – Akvelīna Līvmane, Ieva Segliņa, Sarmīte Rubule un es –, izrādē neanalizējam Pikaso daiļradi, bet gan runājam par sievietēm, kas bijušas viņa dzīvē. Neatstāstīšu sižeta līniju, taču šīs četras sievietes lielā mērā savu nozīmīgumu ieguva tāpēc, ka bija blakus Pikaso. Cilvēka nozīmīgums ir tas, ar ko cilvēku var ievainot, pat nogalināt. Bet ar nozīmīgumu cilvēku var arī pacelt.
Es spēlēju Olgu Hohlovu, krievu balerīnu, kura itin visā vaino Pikaso. Jā, Olga bija mīloša, uzņēmīga, pašaizliedzīga, pat talantīga sieviete, bet nesasniedza to mākslas izpratnes, radošuma līmeni, kādā bija Pikaso.
Mani Pikaso bija Pēteris Pētersons, Jānis Zariņš, Romāns Kozaks, Alla Sigalova… Ja manā dzīvē nebūtu šo cilvēku, īpaši mana Skolotāja, – jā tieši ar lielo burtu – Pētera Pētersona –, es nebūtu tā, kas esmu. Kā mana kursa vadītājs – meistarības stundas, gan uzskatus par mākslu gan to, kas notiek uz skatuves caur savi personību un dzīves uztveri viņš iedeva pamatu, uz kura varēja droši nostāties. Jānis Zariņš… Man vēl tagad ierakstīts kladītē, kas īsti ir tēls, ko veidojam, – uzrakstītā loma + aktieris = tēls. Mēdzu teikt, ka savu darba universitāti varu sadalīt vairākos periodos. Tai pamatu ielika pedagogi. Tad Arkādijs Kacs iestudējumā Barbari, kurā spēlēju Vesjolkinu. Viņš deva savu sapratni par to, kā strādāt pie lomas. Tad Kārlis Auškāps – Tagores Tumšā mitekļa valdniece. Man būtiska bija tikšanās ar Romānu Kozaku un kustību režisori Allu Sigalovu izrādē Nāves deja. Viss pieminētais ir pamats manam darbam.
Loma? Cīnīties par lomu? Nē, to gan ne.
Man ļoti nepatīk vārds «cīnīties». Kāpēc jācīnās? Kāpēc?! Teātrī sevišķi nav jācīnās, bet godprātīgi, profesionāli, radoši un talantīgi jādara savs darbs. Ir jāstrādā, lai ieņemtu savu vietu, un vēl vairāk jāstrādā, lai to noturētu, bet cīnīties – nē, tas nav man. Ja teātrī režisors tevi lomā neredz, tu vari cīnīties, cik gribi, – nebūs! Filmā tu ej uz provēm un tevi neapstiprina lomai. Ko tu vari izcīnīt? Un dzīvē… Nevari izcīnīt, lai tevi mīlētu…
Eduards Pāvuls – ļoti gribēju strādāt kopā ar viņu. Uz teātra skatuves tam nebija lemts notikt. Pirmoreiz satikāmies Ceplī, kur dublēju Regīnu Razumu un plecu pie pleca ar Pāvulu stāvēju pie skaņu pults. Viņam piemita fascinējošs, brīnumains pievilkšanas spēks. Tieši tāpēc, kad izdzirdēju par filmu Zītaru dzimta – tā bija Pāvula ideja – varu atzīties: rīkojos pārdroši, neatbilstoši vispārpieņemtiem principiem. Lūdzu, lai Brenčs ļauj man filmēties kopā ar Eidi. Iespējams, cita aktrise Zītaru dzimtai būtu atbilstošāka, bet šo lomu dabūju es. Ne ar vienu necīnījos, nevienu neiznīcināju, bet to, ko ieguvu, strādājot kopā ar Pāvulu, vārdos ir grūti aprakstīt. Viņa īstenuma un patiesuma pakāpei neviens nevarēja pretoties. Viņš tevi paņēma savā lokā kā burvis. Esmu laimīga, ka manā emocionālajā atmiņā ir šāda pieredze. Brīnums, ko Dievs uzdāvina.»
Noteikt robežas
«Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ļoti būtiska īpašība ir pašcieņa. Tas nav mans atklājums, to reiz izlasīju un aizņēmos. Esmu no paaudzes, kurai nav īpašumu, nav bagātību, ko atstāt savam bērnam. Pašcieņa, pašapziņa ir tas, ko varu atstāt savai meitai Liliānai. Saglabāt savu kodolu, jo pašcieņas uzturētājs, glabātājs, saudzētājs – tas esi tu pats. Apbrīnoju cilvēkus, kas šīs īpašības saglabā, jo īpaši šodien. Kā teicis Albērs Kamī, sliktu reputāciju ir vieglāk paciest nekā labu, jo labo ir smagi vilkt, tur visu laiku ir jābūt augstumos un jebkura kļūme tiek uzskatīta par noziegumu. Sliktā – vājums – tiek uztverts labvēlīgi.
Vai man tas izdevies? Zinu, ka par mani runā kā par aktrisi, no kuras jābaidās, kas var būt asa, šerpa. Tā vienkārši ir vieglāk dzīvot. Ievainot var tikai to, kas pats to atļauj. Šerpums – tā ir līnija, ko novelku sev priekšā, lai neviens nevarētu mani sāpināt.
Varbūt tāpēc es cilvēkus varu pielaist sev klāt nevis tik tālu, cik viņš grib, bet tikai tik tālu, cik gribu es.
Neesmu cilvēks, kuru var izprovocēt uz bezgalīgu, pilnīgu atklātību. Ja nu vienīgi uz skatuves… Šī atklātība parādīsies tikai uz skatuves. Dzīvē? Nekad! Atklāt sevi varu atļauties tikai darbā. Ievainojamība… Tā nav tikai teorija, jaunībā to esmu izjutusi līdz kaulam. Sista esmu pietiekami. Jaunībā sāpīgi uztvēru katru sliktu vārdu, pārdzīvoju, ja kādam kaut kas nebija paticis. Visu ņēmu pie sirds, uztvēru tieši. Ar laiku iemācījos uzaudzēt sev biezāku ādu. Tagad paļaujos tikai uz sevi un ticu tikai sev. Nevienam nav jāzina, cik ievainojama, cik trausla esmu patiesībā un ko daru savās četrās sienās. Ar laiku sapratu, ka cilvēki ir dažādi, arī argumenti, kāpēc viņi tevi kritizē vai izturas šā vai tā, var būt ļoti atšķirīgi. Lai es par to uztrauktos un tērētu savu enerģiju?! Ja es reaģētu uz visu to, ko šobrīd cilvēki runā, pārdzīvotu, es sevi iztukšotu. Beidzot varu teikt, ka mani patiešām nesatrauc, netraumē, ja kādam nepatīk, kā es runāju, ģērbjos, izsaku savu viedokli. Es to nevarētu teikt, ja šeit būtu Pētersons, Zariņš, Kozaks, Sigalova… Bet pats svarīgākais, ko domā mana ģimene.»
Izmanto to, kas tev ir
«Man daudzkārt teikts, ka esmu skaista, apburoša. Piekrītu, esmu šarmanta, interesanta, bet skaista manā uztverē ir tikai aktrise Regīna Razuma. Mirdzums acīs? Tas nāk no tā, ka manī joprojām ir kāre ne tikai dzīvot, piedzīvot, baudīt, bet arī izrevidēt savu pieredzi. Man ir svarīgs šis mirklis, ne tas, kas būs nākotnē. Līdzīgi domāja mana mammīte. Lai cik viņai bija grūti, viņa teica: «Paldies, dabas māt, – vēl viena diena pienākusi!»; lai cik grūti, viņai vienmēr bija prieks dzīvot. Laikam es to esmu mantojusi no viņas. Kaut nenoliegšu,
tā mirdzēšana prasa milzum daudz spēka.
Tagad deguns raugās mazliet uz leju, bet jaunībā tas skatījās uz augšu. Nu, kas tas par degunu! Nekur tas nederēja. Tad es visādi centos to pavilkt uz leju, bet nekas nesanāca. Mamma man iemācīja sievišķību, prasmi izmantot to, kas man ir. Gluži nejauši par manu simbolu vai vizītkarti kļuva melnā berete. Tas sākās padomju laikā, kad mani kā priviliģētu cilvēku paaicināja uz noliktavu, kur bija atvestas importa beretes – mīkstas un skaistas. Nopirku dzeltenu, sarkanu, baltu un, protams, arī melnu. Uzliku bereti un sapratu, ka tā ir brīnišķīga. Ja pēc parūkas mati ne tā iegūluši, uzliec bereti un izskaties labi. Jaunībā nēsāju arī krāsainas cepures, bet pamazām manu garderobi veidoja balti un melni, silti pelēki un kafijas ar pienu toņi. Pirms daudziem gadiem filmas operators Māris Urdzītis man teica – lai izceltu seju, nedrīkstu vilkt neko puķainu un raibu. Un arī poniju uz pieres nedrīkstu nēsāt. Visu mūžu esmu to ņēmusi vērā un ievērojusi.»
Divi sargeņģeļi
«Lai cik paradoksāli tas skanētu, es esmu laimīga. Jo ne vienmēr laime ir smaids, gaišums, kaut kas zvīguļojošs. Laime ir daudz dziļāka, reizēm pat sāpīga. Varu teikt, ka esmu bijusi un esmu laimīga. Varbūt es gribētu mazliet citādu jaunību – vairāk tikšanos, prieka, dulluma… Tiklīdz beidzu skolu, sāku strādāt teātrī un katru gadu filmējos vismaz vienā vai divās filmās. Šī pieredze bija brīnišķīga, bet tās dēļ esmu daudz darījusi pāri saviem tuvajiem cilvēkiem – ģimenei, vecākiem. Man jau ir daudz gadu, tāpēc varu teikt paldies par visu, kas ar mani dzīvē noticis. Paldies maniem diviem sargeņģeļiem, liktenim, Dievam, arī mammai, tētim un manai meitai.
Manas dzīves lielākā laime ir mana meita Liliāna jeb Ana, kā viņu mīļi dēvēju. Visādi bijis… Anas audzināšanā ļoti palīdzēja mana mammīte, brālis. Un cik aukļu Anai bijis! Bija kāda aukle, kas, man nezinot, darbu apvienošanas kārtībā bija arī kapu kopēja. Kā es aizgāju uz darbu, viņa ņēma manu bērnu un brauca uz kapiem. Meita ložņāja pa krūmiem, viņu neprātīgi sakoda odi, un radās pumpas.
Grūtības mani norūdīja. Manuprāt, varu stipri daudz izturēt.
Man ir rūdījums, izturība un gribasspēks, ko ieguvu situācijās, kad vajadzēja pašai tikt ar visu galā, jo nebija neviena, kas to paveiktu manā vietā. Neviens nejautāja, vai man pietiks laika, vai esmu piekususi. Daudzi domā, ka dzīvē svarīgākais ir karjera, kino, teātris. Man vissvarīgākais dzīvē ir bērns. Mana meita, ar kuru es ļoti lepojos. Viņa ļoti rūpējas par mani, gandrīz katru dienu sazvanāmies. Meita pārbauda, vai viņas vecenītei viss kārtībā…
Vienmēr saku paldies saviem diviem sargeņģeļiem. Kā es zinu, ka man tie ir divi? Kopš bērnības zinu: cik galvā ir gredzentiņi, ko veido mati, tik cilvēkam sargeņģeļu. Man tie ir divi – viens uz viena pleca, otrs uz otra. Es tam ticu un ar šo pārliecību dzīvoju. Kad man ir nepatikšanas, grūts brīdis, atliek tikai palūgt palīdzību un es to saņemu. Bet ar vienu nosacījumu – ticēt. Mani sargeņģeļi ir ļoti strādīgi, ļoti! Es cenšos ne tikai lūgt, bet arī pateikties. Sargeņģeļi man vienmēr dod spēku tikt laukā no bedres. Un nevienam manas grūtības nav jāredz, tikai viņiem. Es ticu un paļaujos tikai uz sevi.»
«Man nav daudz draugu. Esmu palikusi uzticīga savai skolas laiku draudzenei, ar kuru esmu kopā kopš 1. klases. Viņai uzticu ļoti daudz ko tādu, ko citiem nevaru izstāstīt. Draudzība ir jākopj, jāsargā un jāveltī tam laiks. Ne visi cilvēki var izturēt šo draudzības pārbaudi. Man svarīgi, lai manai ģimenei, draugiem nav kauns par to, ko daru teātrī, filmās.»
Vīrieši manā mūžā…
«Zinu, ka cilvēkus vienmēr interesējuši vīrieši, kas man bijuši blakus. To jau visi zina, ka vīri man bijuši vairāki, un visi ir dzīvi. Es esmu ļoti neatkarīga.
Bija periods, kad es pati vēlējos būt vāja trausla sieviete.
Vienu brīdi centos mājās tāda būt – neko nezinu, neko nevaru, lai par mani rūpējas. Zināt, kas notika? Pa tām divām vai trim nedēļām, kamēr spēlēju maigās sievietes lomu, mājās sakrājās milzum daudz neizdarītu, iekavētu darbu. Un tie visi, protams, pēc tam bija jāizdara man… Atmetu šai spēlei ar roku un kļuvu tāda, kāda esmu.
Ar visiem manas dzīves vīriešiem man izdevies saglabāt labas attiecības. T o var panākt ar sievietes gudrību. Jāatceras, ka otrs cilvēks nav tavs privātīpašums, ka viņš tev neko nav parādā. Katrs laimes brīdis, katras sāpes, ko viņi man devuši, veidoja manu dzīvi.»
