Kur olimpieši Daugaviņš un Gudļevskis glabā savus laulības gredzenus. Neparasti stāsti.

Gudļevskim pie vainas svaru cilāšana

Latvijas hokeja izlases vārtsargs Kristers Gudļevskis, kurš pirms deviņiem gadiem apprecējās ar dueta Dvīnes dalībnieci Anastasiju žurnālam Privātā Dzīve atzina: «Personīgi man tagad laulības gredzena nav, jo,

cilājot trenažieru zālē svarus, es to pamatīgi salocīju. Vairs nevaru dabūt pirkstā.

Tas nav pazaudēts, nedaudz salocīts, stāv mājās.» Viņš atzīst, ka arī tad, kad gredzens vēl nebija bojāts, spēļu laikā laukumā bija bez gredzena. Un iemesls ir gana vienkāršs – tverot ripu, iespējams dabūt tādu triecienu pa cimdu, ka gredzens pirkstu var pat salauzt.

«Cik zinu, lielākā daļa vārtsargu, ejot laukumā, gredzenu novelk. Nekad neesmu mēģinājis riskēt,» saka Kristers. Viņš smaidot atminas, ka agrāk kādu laiku pirkstā  licis gumijas gredzenu, bet atkal bija citas problēmas – pēc dušas ap to nenožuva ūdens un sāka iekaist āda.

Šīs Gudļevskim ir jau trešās olimpiskās spēles. «Šogad vairāk nekā citus gadus novērtēju iespēju būt daļai no lielā sporta pasākuma. Man liekas, ka ar vecumu spēju šādas spēles patiešām izbaudīt,» atzīst Kristers.

Daugaviņam tas vienmēr atrodas tuvāk sirdij

Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš, kurš pirms 13 gadiem par sievu apņēma mīļoto Santu, atklāj, ka gredzens viņa pirkstā tika manīts tikai pirmo pusgadu pēc kāzām.

«Centos gredzenu nēsāt pirkstā, bet tas man bija patiešām ļoti neērti. Hokejā ir tā, ka pirms spēlēm gredzenu labāk noņemt, un tas savukārt rada varbūtību – var to pazaudēt,» saka Kaspars.

Viņš ir atradis veidu, kā laulības gredzens viņam vienmēr ir līdzi.

Proti, tas iekārts ķēdītē, kas aplikta ap kaklu. «Nēsāju to sev tuvu pie sirds. Ķēde ap manu kaklu paliek, arī ejot hokeja laukumā,» uzsver Daugaviņš.

Šīs viņam ir jau ceturtās olimpiskās spēles. «Šogad tās ir vēl īpašākas, jo man uzticēts karognesēja gods. Ļoti labi saprotu, ka man kā sportistam šīs ir noslēdzošās olimpiskās spēles. Sports Latvijā ir viens no retajiem, kas pēdējos gados priecē tautu, tādēļ mums ir liela atbildība labi nostartēt,» apņēmības pilns saka Kaspars. Pirmo reizi just līdzi Latvijas sportistiem uz olimpiskajām spēlēm dosies arī kāds no Daugaviņa ģimenes, proti, sieva Santa. «Ķīnā ģimenes nebija līdzi nevienam, jo tie bija kovida laiki, un spēles notika bez skatītājiem. Sočos ģimene bija līdzi tikai mazai daļai mūsu sportistu, jo tolaik terorisma draudu dēļ bija grūti dabūt vīzas, savukārt Vankūverā viss bija ļoti dārgs,» atminas Daugaviņš.