Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
No žurnāla Annas Psiholoģija arhīva.
Piedzīvojis Mordovijas lēģeri un gadiem ilgu noklusēšanu, viņš nenes sevī ne rūgtumu, ne vilšanos. Taču vēl aprīnojamāk liekas tas, ka viņš neizturas pret sevi kā pret varoni – lai gan patiesībā tieši tāds ir. Viens no nedaudzajiem latviešiem, kas padomju laikā nevis prostestējis, paklusām stāstot anekdotes par Brežņevu, bet septiņus savas dzīves gadus pavadījis lēģerī. Tāpēc, tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, man gribējās parunāties tieši ar viņu.
– Braucu pie jums, skatījos uz rudens miglu un domāju, cik tomēr skaisti. Ainavas kā radītas dzejai. Bet jūs laikam dzeju vairs nerakstrāt?
– Nē, nerakstu gan vairs. Vecums galu galā ņem savu tiesu. Es negribu rakstīt ko tādu, ko cilvēki nemaz nelasīs.
– Kā to tā var zināt?
– To es redzu pēc saviem kolēģiem, no kuriem daļa jau ir aiz mākoņiem. Viņi rakstīja līdz pēdējam, un tad bija sarūgtināti, ka nelasa. Bet arī es to nelasīju. Bija neinteresanti. Jo dzejnieks jau neraksta tikai ar roku, bet ar visu organismu. Lai sinhroni strādā galva un roka. Lai roka met uz papīra rindas, bet galva uzreiz arī kontrolē. Iedvesmai ar kontroli jāiet roku rokā.
Man tagad roka vairs sevišķi neklausa, pietiek tik, cik dokumantus parakstīt un kādu īsu vēstulīti uzrakstīt.
Kājas arī vairs nav tik stipras, tālu nevaru staigāt. Tas nav nekas patīkams, bet, ziniet, es par to pārāk neuztraucos. Tas viss piederas pie lietas.
Nevar gaidīt, ka manā vecumā nekas nekad nesāpēs. Tā tam jābūt. Un es to tā pieņemu. Tāpat kā es galu galā pieņēmu arī lēģera laiku, un arī pēclēģera dzīvi, kas nemaz nebija daudz vieglāka. Tad mani tā spaidīja un ņurdzīja, ka es savu pirmo grāmatu varēju izdot tikai pēc desmit gadiem. Viņi ļoti gribēja no manis dabūt kādu leģitimitātes apliecinājumu, kādu dzejoli par Ļeņinu. Es teicu, ka uz to man nav lustes. Es taču galu galā ne par velti tur sēdēju septiņus gadus. Man pārmeta, ka esot šausmīgi spītīgs. Bet es teicu – nekas, nekas, man nekur nav jāsteidzas.
– Un jums izrādījās taisnība.
– Jā, jo beigās es dabūju grāmatu, kura bija izlīpēta līdz sīkumam. Vispirms to bija paretinājusi cenzūra, tad es laika gaitā vēl pats atradu, ko patīrīt, un beigās tā sanāca kompozicionāli ļoti laba. Viss bija savās vietās.
– No dzejas mūžības viedokļa desmit gadi, protams, nav nekas. Bet no cilvēka dzīves tas ir daudz.
– Jā, skolas programmā manis nebija, toties es tiku atbrīvots no liekām kaislībām. Un man joprojām iznāk grāmatas – tikai nu jau tulkojumi. Tā ka dzeja dzīvo arī tagad, kad pats esmu pārvērties slaistā.
– Es domāju, teiksiet – pats savā piemineklī. Neņemiet ļaunā, jokoju.
– Nē, nē, par pieminekli – tas uz mani vairs neattiecas. Ja gribēs, lai liek. Bet jau bez manis.
– Jūs teicāt to skaisto vārdu – pieņemšana. Bet kā var pieņemt, ka tev būtībā salauž dzīvi?
– Turklāt zināmā mērā ne par ko. Ziniet, es taču padomju laikā nebiju nekāds antikomunists. Jā, izturējos ar vieglu cinismu pret sistēmu, biju pret to skeptiski noskaņots, it īpaši, kad atgriezos no studijām Maskavā.
Tikai pēc lēģera sapratu, ka patiesībā tā sistēma agonē, un tikai laika jautājums, kad tas sabrukums notiks.
Tāpēc, kad sākās Gorbačova laiks, sākumā es biju diezgan labticīgs, atbalstīju viņu cīņā pret veco gvardi. Taču tad, kad viņš grasījās parakstīt jaunu Savienības līgumu, es gan aizgāju un aizsūtīju uz Kremli telegrammu. Turklāt uzrakstīju absolūti lēģeriskā stilā, izmantojot blatnoj žargon. Es uzrakstīju: Ja v grobu vidal etot dogovor!
– Un tādu pieņēma?
– Kā var nepieņemt telegrammu, ja rakstīts: Maskava, Kremlis! Vai, kad es tagad skatos uz dzīvi – kādi tik numuri nav bijuši… Bet es nevarētu teikt, ka būtu briesmīgi ienīdis tos, kuri mani iesēdināja. Jā, es zināju viņu vārdus. To jau viegli var saprast, lasot lietu – tajā uzskaitīt visi, kas bijuši tajā vai citā kompānijā, un pēkšņi skaties – bet kāds tomēr trūkst. Ahā, skaidrs, kāpēc trūkst un kas viņš ir. Kad atgriezos, daži no viņiem vēl gribēja ar mani runāt, varbūt izkratīt sirdi. Uz to es gan neizgāju. Pieklājīgi atrunājos, un gāju proms.
– Esat domājis, kas cilvēkam liek tā rīkoties – iziet uz nodevību? Nebija jau vairs gluži tie laiki, ka citādi uzreiz nošaušana.
– Nevajag šaut, cilvēku var nopirkt. To es labi zinu. Tas cilvēks, kas mani nodeva, pēc tam dabūja zinātnisku komandējumu uz ASV. Viņš jau agrāk man bija stāstījis par iespēju tikt šādā braucienā, bet aizbrauca tad, kad biju iesēdināts. Safabricēja lietu par pretpadomju literatūras izplatīšanu, piesējās arī dzejoļiem, vai tiem nav pretpadomju raksturs.
Bet man tiešām nav naida pret cilvēkiem, kas ar mani tā izrīkojās. Man drīzāk viņu žēl. Vāji cilvēciņi, kurus varēja nopirkt.
Starp citu, man toreiz vēl iedeva atsevišķu pantu. Zināt, kādu? Par neziņošanu. Jo kad man kāds stāstīja bīstamas lietas, es apzināti nemaz neklausījos, līdz ar to arī nevarēju stāstīt tālāk vai nodot kādu. Par to man piesēja pantu par neziņošanu. Es no sirds uzskatu, ka tas ir mans ordenis, nevis pants!
Viņi gan laikam to nebija sapratuši, jo pāris gadus pēc atgriešanās no lāģera bija tāds kautrīgs mēģinājums pierunāt kļūt par ziņotāju. Teica – varbūt tu mums vari kaut ko… Nē, zēni, – es saku, es nevaru. Jūs paši man tādu pantu iedevāt, ko tad jūs gribat, ka no neziņotāja kļūstu par ziņotāju? Tas tak neiet krastā. Puiši gan centās ļoti, bija pat konjaku paņēmuši līdzi – cerībā, ka tā kļūšu mīkstāks. Bet iznāca otrādi, es kļuvu niknāks. Ar vienu konjaku nepietika, lika galdā otru. Kad beigās visi sadzērāmies, kārtīgi salamājāmies un šķīrāmies. Tad gan lika mierā.
Lai gan kopumā jāatzīst, ka man tā dzīvošana pēc lēģera bija daudz grūtāka, nekā lēģerī.
– Kā tā?
– Tagad ir modē runāt nepilsoņiem, viņu problēmām. Tādā gadījumā es pat nezinu, kas es biju. Es biju ne – cilvēks. Radio mājā uz galdiem zem stikla bija papīrs, uz kura norāde: Skujenieku neielaist. Reiz mēs ar rakstniekiem braucām uz Kurzemes jūrmalu uz Dzejas dienām. Aizbraucām līdz Jūrkalnei, šoferis apturēja un paziņoja, ka jākāpj ārā un jātiek atpakaļ pašam. Tādu detaļu bija daudz. Noklusēšana, nepublicēšana. Bet arī tas ir pārdzīvots. Visu var pārdzīvot.
– Bet jūs tik un tā rakstījāt.
– Jā. Kāds bija sarēķinājis, ka es pa lēģera laiku esmu uzrakstījis ap tūkstoti dzejoļu.
– Ciniski skanēs, bet tad jau tas bija kā savdabīgs radošais nams, tikai ļoti skarbs.
– Labi, ka pēc Staļina nāves politiskos vairs nelika kopā ar kriminālajiem. Bija neliela grupa, kā mēs teicām, krimiķīšu, kuri bija sev uztaisījuši politisku pantu, lai izvairītos no augstākā soda mēra kā recidīvisti. Uztetovējuši, piemēram, uz pieres: Padomju Savienības vergs. Patiesībā zaglis un slepkava. Bet viņu bija maz, un viņi mums netraucēja. Kādreiz ko sīku nozaga varbūt. Interesanti, ka mūsu ietekmē viņi sāka lasīt grāmatas, interesēties par ko vairāk. Jo speciālistu jau tur netrūka, no visdažādākajām nozarēm. Jā, es tur uzrakstīju daudz. Tikai ilgi gaidīju līdz izdošanai.
– Bet lēģeris jau droši vien iemāca arī pacietību.
– Jā. Sākumā jau bija iekšējie protesti – kas notiek, kāpēc tieši ar mani, ko es te daru… Bet tas pārgāja. Sāku domāt par dzīvi drusku filozofiskākās kategorijās. Pirmajā apmulsumā gandrīz pieļāvu kļūdu – mani gribēja iesaistīt kādā inteliģetākā darbā administrācijā, un es aiz naivuma varēju arī piekrist.
Labi, ka zēni man uzreiz ieskaidroja, ko tas nozīmē. Ka nekādā veidā nedrīkst sadarboties ar varu, jo tam būs sava cena.
Tāda sadarbība vienmēr prasa nodevas. Tā mēs izdzīvojām. Kas sportoja, kas dziedāja, kas zīmēja.
– Vēl papildus darbam?
– Darbs bija nopietns – liels mēbeļu kombināts, kas strādāja trīs maiņās, arī naktī. Tad pēc darba iedzer stiprāku kafiju vai tēju, un rodas spēks kaut ko vēl padarīt arī sev. Kafiju varēja sūtīt no mājām, tēja gan oficiāli bija aizliegta, bet zonā tā bija. Tēju varēja pirkt par skaidru naudu, kura arī bija aizliegta, bet arī bija. Tā es izdzīvoju. Katrā ziņā Intai pa mājām bija daudz grūtāk, nekā man. Bet es domāju, par šo tēmu mēs esam izrunājuši, jums noteikti ir vēl jautājumi.
– Ir gan. Par dzeju gribēju jautāt. Skaidrs, ka padomju laikā dzejai bija virsuzdevums, un to lasīja arī cilvēki, kas būtībā nav dzejas lasītāji. Jo vismaz tur bija brīvība. Bet tad, kad dzeja kļuva vienkārši par dzeju, lasītāju skaits pamatīgi samazinājās.
– Un tas ir dabīgi. Normālā situācijā dzeja ir luksuss. Dzeja ir vajadzīga noteiktam skaitam cilvēku, kas ir uz to ir disponēti. Pirmām kārtām, tās ir dāmas. Kungi par dzeju interesējas mazāk, katrā ziņā ne aktīvajos gados.
Es pat teiktu, ka cilvēki vispār par dzeju interesējas vai nu tad, kad viņi ir jauni vai arī ir jau krietni gados. Tikai iemesli ir pilnīgi pretēji.
Jaunie iegūst no dzejas jaunu emocionālo pieredzi, viņiem to vajag. Tad sākas dzīve, cilvēki kļūst lietišķi noskaņoti un savas emocijas noliek kaut kur tālākā plauktiņā. Bet uz vecumu cilvēkiem atkal dzeju vajag, jo viņi ar to pārbaudās. Kā viņi ir dzīvojuši, kā sapratuši dzīvi… Nereti tie ir tie paši dzejoļi, ko cilvēks lasīja jaunībā, bet tagad izlasa jau ar citu skatījumu.
Labu dzeju no sliktas var atpazīt pēc tā, ka tā cilvēku uzlādē. Slikta vai viduvēja noplūst garām. Varbūt pat tīri patīkami un silti, bet garām. Bet laba uzlādē. Un vajadzība pēc tās ir. Tomēr, ja cilvēks savu likteni neieliek iekšā, tāda dzeja pat var gūt kādus panākumus, bet ilgi tā nedzīvos.
– Tātad gluži bez sāpēm dzeju uzrakstīt nevar?
– Nē. Bet arī bez prieka ne. Bez emocionāla saviļņojuma. Bet no kurienes tas nāk, to neviens nevar pateikt. Tas nenāk no tā, ka es ieraugu kaut ko skaistu vai neparastu. Tas reizēm nāk no tā, ka es nevaru atrast zīmuli zem galda. Tieši tas nezin kāpēc iekustina. Kalni vai Niagāras ūdenskritums – kā cilvēkam man to interesanti redzēt, bet kā dzejnieku tas man neiedvesmo. To nekad nevar pateikt, no kurienes dzeja nāk.
Daži saka – Dievs diktē, es tikai pierakstu. Nu, redziet, man ar Dievu ir tādas diezgan sarežģītas attiecības. Mani absolūti neinteresē viss klerikālisms – baznīca, mācītāji.
Es uzskatu, ka tas ir ne jau Dieva, bet cilvēka radīts. Turklāt Dievs, manuprāt, nav persona. Tas ir tas kosmiskais spēks, kurā mēs visi esam iekļauti un kam pakļaujamies.
Skaidrs, ka visa pasaules kārtība ir stiprāka par mums – mēs tai pakļaujamies. Var jau to personificēt, bet man nav vajadzības to darīt.
Otra lieta – es netaisos kaut ko Dievam lūgt. Man nav ticības, ka tā var ņemt un kaut ko sarunāt ar Dievu, viņam palūdzot. Veselību vai kaut ko materiālu. Tā tas nenotiek.
– Bet ar ko tad jūs runājat dvēselei grūtos brīžos?
Es tieku pats galā. Pats ar sevi. Tur nav ko taisīt bazāru.
– Aizvainojumu uz likteni neesat jutis?
– Uz likteni nē. Es pat varu teikt, ka lielos vilcienos es ar dzīvi esmu apmierināts. Kopumā no dzīves esmu saņēmis vairāk, nekā esmu pazaudējis. Lai gan tas nav bijis viegli, jo faktiski līdz tam laikam, kad apprecējos un kad pēc atgriešanās no lāģera tika uzcelta šī māja, man nekad nav bijis ne savas ģimenes, ne savas mājas.
– Jūs taču zaudējāt mammu pavisam maziņš, un arī tēvu drīz pēc tam. Par laimi, jūs paņēma vecevcāki.
Jā, redzot, kā tēvs ar mums ar brāli netiek galā, mūs paņēma pie sevis vecāmamma, viņi dzīvoja Kurmenes pusē, pašā leišmalē. Un pēc tam es augu pie mātesmāsas Rīgā. Bērnība bija ļoti smaga un trūcīga. Bet tas bija materiālais trūkums. Par mīlestības trūkumu es nesūdzētos. Bet dzīve tomēr dod kaut ko pretī tam, ko atņem.
Kā pretspiediens tam, ko biju zaudējis, man bija literatūra, kurā es strādāju daudz un intensīvi. Tas kompensēja sadzīviskas neveiksmes.
Faktiski jau jebkurš darbs, kuram cilvēks atdodas, ne tikai literārs – tas kompensē daudz ko. It sevišķi, ja tu pēc tam vari redzēt, ka tam ir vērtība. Ka nav dzīvots un strādāts par velti.
– Es tā klausos un sadzirdu, ka jums ļoti būtiski apzināties, vai dzīvei bijusi vērtība…
– Es jums pateikšu tā. Par mani bija diezgan liela izšķiršanās – vai mani laist pasaulē vai sūtīt jūrskolā.
– Pat tā?
– Jā. Jo mana māte bija slima ar tuberkulozi, un dzemdēt mani bija risks. Man bija vecāks brālis, un esot novērots, ka pēc pirmā bērna tuberkulozes slimniecēm veselība pat uzlabojas, bet otrs bērns… Viņa tomēr nolēma riskēt. Un tas izrādījās liktenīgi. Viņai kļuva sliktāk, un viņa mira, kad es vēl biju zīdainis. Un šī apziņa, ka mana piedzimšana bijusi mātes dzīvības cenas vērta, manī kaut kur drusku sēž iekšā. Tāpēc mēs ar Intu esam norunājuši, ka mūsu urnas ieraks pie manas mātes un mātes māsas, manas audžumammas, kapa Raiņa kapos. Būsim ar viņiem kopā. Lai gan pārējie visi man guļ tur, leišmalē, kur dzīvojām, arī mans brālis.
– Jums vārdu iedeva par godu rakstniekam Knutam Hamsunam?
– Jā, tā ir. Tas bija modē tolaik. Lai gan es neesmu pārāk liels Hamsuna cienītājs. Reiz bijām Norvēģijā, ciemojāmies viņa mājās, kur tobrīd saimniekoja vedekla, tagad jau laikam mazbērni. Taisnību sakot, ciemojāmies pagalmā, iekšā gan neaicināja, jo viņi neaicina ciemiņus mājā. Mūs tur vadāja mazmeitas vīrs, vietējais mācītājs. Un aizveda mazliet tālāk – tur, mežiņā iekšā, tāds būcenis. Izrādās, ka tā bijusi Hamsuna darbistaba. Kad viņš redzējis, ka mājās ierodas sveši cilvēki, tā bēdzis no mājām projām.
Tur mani apsēdināja pie galda, nofotografēja, prasa, kā jūties, par ko domā. Es saku – par ko gan citu varu domāt kā par Nobeli!
(Knuta Skejenieka vārds ir bijis Nobela prēmijai piedāvāto sarakstos – red. )
Bildi vietējā avīzē nodrukāja, to manu piezīmi gan nenodrukāja. Nu bija jau arī bezkaunība no manas puses. Bet es pats sevišķi ar to vārdu apmierināts neesmu… Katrā ziņā, kad dzima bērni, es Intai teicu – man tāds noteikums, lai neliek bērniem suņu un skandināvu vārdus. Tāpēc mums ir Jānis un Māra. No mazdēliem jaunākais ir Emīls – par godu manam tēvam, vecākais Hugo – par godu vedeklas tēvam. Ar mazbērniem esmu apmierināts, lai gan maz viņus redzu. Bet tas nav slikti, jo viņi ir tā noslogoti, ka muļķībām neatliek laika. Viņi ir vienmēr skrejoši, un uz viņiem skatos mazliet no attāluma, bet ir apmierinājums, ka šitie puikas nepazudīs.
– Esat teicis, ka viena no lielākajām dzīves veiksmēm ir tā, ka par sievu izvēlējāties Intu. Viņa jūs sagaidīja atpakaļ no lēģera, sāka celt māju, viņa balstīja visus tos gadus, kad bijāt īsti neatzīts.
– Es neesmu tāds ļoti praktisks cilvēks. Man ir vajadzīgs, uz kā balstīties. Un tādā ziņā Inta ir apbrīnojama. Arī tas, kā viņa man nekad nav pārmetusi to daļu, kur dzīvē esmu grēkojis. Jā, tas man dzīvē ir bijis, bet no tā dzimusi skaista mīlestības dzeja. Ja tās iemīlēšanās nebūtu, varbūt mana dzeja būtu arī beigusies ar lēģerī uzrakstīto.
– Jūs esat viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas par tādām lietām savā dzīvē runā ar… teiksim tā, pašcieņu. Ne noliedzot bijušo, nedz vainojot kādu.
– Liriska dzejnieka liktenis nav iedomājam bez mūzas, tur nav, ko izlikties. Un man ir attaisnojums – dzeja, kas no tā radās. Bet jā, es neļauju tam tuvoties par daudz, ne līst tajā iekšā. Nepieminu vārdus, neko. Visas vēstules un fotogrāfijas es aizsūtīju atpakaļ adresātam, pat nepaturēju arhīvam. Tas lai paliek man iekšā. Bet acīmredzot šī man dzīvē bija pietrūcis.
– Nepaspējāt iztrakoties?
– Nē, ne gluži. Līdz lēģerim, studiju gados Maskavas literatūras institūtā, man bija viena mīlestība, bet es dabūju šķirties, jo viņa gribēja, lai es palieku Maskavā. Es gribēju atgriezties Latvijā. Ar Intu mēs jau bijām iepazinušies, kad viņa kopā ar citiem savas augstskolas studentiem reiz bija atbraukusi uz Maskavu. Un tad bija manas dzimšanas dienas svinēšana, liela kompānija bija salasījusies, arī Inta atbraukusi.
Un tad tā sieviete teica – zini, tev vajadzēs sievu. Jo arī viņa laikam juta, ka man vajadzēs dzīvē atbalstu. Un viņa teica – preci Intu.
Bija noskatījusies un ar savu sievietes intuīciju visu nolasījusi. Viņas abas pēc tam pat sadraudzējās, un, kad Inta brauca pie manis garajā ceļā uz Mordovijas lēģeri, pie viņas Maskavā pārnakšņoja.
Jā, Inta nekad neko pārmetusi. Un par to viņai paldies. Bet saprotiet, toties kāda dzeja radās! Tos dzejoļus vēl tagad komponē un dzied! Tā ka tā nebija tāda izlaidīga liderība. Tas man atvēra kaut kādu pilnīgi jaunu avotu iekšā. Bet tas ir tas, ko es savā mūžā nebiju dabūjis, tādu emocionālo saviļņojumu! Un man to vajadzēja. Citādi man nebūtu sajūtas, ka esmu pilnībā savu dzīvi nodzīvojis. Savā ziņā dzejnieks ir gluži kā dieviņš, kad dara labu, ko darīdams.
– Tas gan labs alibi!
– Bet tiešām – tas, ka cilvēki joprojām lasa tieši šo posmu, lirisko, tas mani attaisno. Bet visam ir savs gals. Arī to es sapratu. Viņas, manas mūzas, dzīve arī pēc tam nokārtojās, viņa apprecējās, un es pat nebiju greizsirdīgs. No manis tādu aizgādniecību nevarētu prasīt. Par laimi, esmu pats pratis novērtēt, ko es varu un ko nevaru otram cilvēkam iedot. Ar kādu prāta daļu laikam uzreiz sapratu, ka tas nav mūžīgi. Ir jau man kolēģi, kas šķīrās un precējās no jauna, un tā pa četri pieci lāgi, tā man liekas pārāk liela greznība. Intai uzdeva jautājumu, un viņa teica, ka par mīlestību mazāk var runāt, bet galvenais ir pienākuma apziņa. Un ar to viņa mani arī noturējusi.
– Un tagad uz to visu var skatīties ar tādu vieglu smeldzi…
– Jā. Tā pilnīgi pareizi, izrādās, dzīvi nodzīvot nevar. Ar gadiem cilvēks samierinās ar dzīvi. Jo, ja nevar samierināties, tur neko nevar darīt, viņš ir nelaimīgs.
Es tomēr vislaimīgākais esmu bijis tad, ja man ir nācies uzrakstīt kaut ko tādu, kas varbūt pat paliks arī pēc manis. Daudz tādus nevar.
Man ir tāds mazs dzejolītis: Maza mana tēvu zeme, divu roku platumā, mīļa mana tēvu zeme, divu roku siltumā, Dziļa mana tēvu zeme Visa mūža garumā. Man šo dzejoli atnesa mans mazdēls no bērnudārza. Tad varbūt tā jau kļuvusi par objektīvu vērtību. Kāds lielāks gandarījums cilvēkam var būt?
– Bet visi neraksta dzeju.
– Dzejnieks ir sava veida amatnieks. Šodien lietām nav vērtības, bet agrāk cilvēka padarītais darbs bija viņa portrets, viņa individualitāte. Diemžēl tas iet mazumā, un paliek tikai mākslas sfērās. Bet kādreiz bija arī praktiskajā jomā – lieta, kas kalpo vēl divus mūžus pēc tevis. Tur ir visa identitāte iekšā. Ar to cilvēks grib apliecināties. Un ļoti labi. Tas cilvēkam ir vajadzīgs – saparst, kas es esmu. Tas ir mūžīgais jautājums, ko cilvēks sev uzdod. Es to uzdodu arī tagad, kad nerakstu. Nu, ko es vēl Jums varētu pastāstīt?
– Mēs jau drīz beigsim. Re, Intas kundze arī jau dod mājienus, ka laiks pusdienām. Sakiet, vai šī ir tā Latvija, par ko bijāt lēģerī?
– Latvija vienmēr ir Latvija. Arī tad, kad tā bija Latvijas PSR, tā vienalga bija Latvija. Jo tā ir dzimtā zeme. Un esmu gandarīts par neatkarību, ka esam valsts. Tas, kā tai valstij iet, šķībi, greizi, nepareizi, tas jau ir cits jautājums. Bet es esmu dabūjis sev galveno – ka man pie mājas ir pašam savs karogs. Es nelielos ar to, ka esmu latvietis, un nejūtos pārāks, bet katram cilvēkam ir vajadzīga sava identitāte, un šī ir manējā. Tur nekas nevar grozīties. Un man ir vieglāk dzīvot, ja to zinu. Tas, ka Latvija ir atpalikusi, salīdzinot ar citām zemēm, to es redzu un dzirdu.
Mēs zinām, kāds ir mūsu parlaments, bet kas tad to savēlēja? Tā ka lamāt valdību un uzskatīt, ka tu pie tā neesi līdzvainīgs, tas nav prāta darbs. Jo tu arī par to esi atbildīgs.
Kad vēlē, domāt vajag. Septiņas reizes nomērīt. Vēl vairāk – man liekas, ja tu kādu partiju atbalsti, tajā vajag arī iestāties. Tad cilvēkam ir pilnas tiesības prasīt no sava ievēlētā deputāta kā partijas biedram. Jo mūsu nelaime ir tā, ka partijas ir maziņas. Tām būtu jābūt daudz lielākām, tad to būtu mazāk.
Pirms kara Latvija bija centrs, tā diktēja modes gan Lietuvai, gan Igaunijai. Bija gan tā, ka latvieši sāka uzvesties pārāk kundziski, juzdamies pārāki, un tam pat bija pamats, bet tagad ir pretēji. Tagad mācamies no igauņiem. Viņi ātrāk ieviesuši daudzās lietās kārtību. Mūsu nelaime, ka mums ir cilvēki ar tik patoloģisku varas gribēšanu… Vara ir narkotika. Cilvēks tiek pie varas un aizmirst par savu atbildību.
Igauņiem arī sākotnēji bija inteliģentāka publika, kas nāca pie varas pēc Atmodas. Neaizmirstiet, ka viņiem ir izcilā Tērbatas universitāte. Un neaizmirstiet, ka pie viņiem daudzi bija ar diplomiem un grādiem, kas strādāja par sargiem un kurinātājiem, gaidīja savu laiku. Man Igaunijā bija pazīstami izcili speciālisti, kas padomju laikā kurināja krāsnis. Mums kurināja Uldis Bērziņš un Klāvs Elsbergs un rakstīja – bet viņi ir rakstnieki, viņi nav politiķi. Tur bija vairāk akadēmiskas publikas. Mums vispār īsti nav akadēmiskas publikas, ko visa sabiedrība respektētu. Atceros kādu ainu no kafejnīcas Tartu. Kafejnīcā ienāca profesors Aris, slavenais valodnieks, pasaules klases zinātnieks, un kafijas tantiņas, kas sita klaču pa stūriem, pēkšņi ar bijību apklusa. Pats fakts, kā ciena akadēmiski izglītotus cilvēkus – tas daudz ko izsaka.
– Mums vairāk cienīja puķu tirgotājus.
– Jā. Tur tā starpība. Un mēs parāk maz ko darām, lai izlīdzinātu sašķeltību sabiedrībā. Mums ir partijas, kas tikai skrūvē nacionālo spriedzi, lai gan vajadzētu darīt otrādi. Neesam vēl tik tālu tikuši, lai saprastu, ka galvenais ir nevis tautība, bet cilvēks. Protams, pastāv latvietības problēma, un tā ir nopietna. Bet ir otra, kas nav identa, ta ir Latvijas problēma.
Patreiz vairāk runājam vairāk par latvietību, bet par valsti aizmirstam. Un ar to valsti vājinām. Un skumji, ka mums tik milzīgi daudz cilvēku brauc projām.
Šos cilvēkus neinteresē Latvija. Bet tas ir skolas un audzināšanas jautājums. Pirmām kārtām, tas ir ģimenes jautājums.
Bet tā nu dzīvojam. Man galvenais – sava zeme zem kājām. Savi āboli dārzā, savs gurķis un tomāts. Savas puķes zied.
– Par ko jūs tagad vairāk domājat? Gremdējaties atmiņās? Pārcilājat prātā lielos dzīves jautājumus? Par to, vai tomāti šogad labi? Par to, kā iztikt?
– Pa druskai par visu. Pārtikuši neesam, bet iztikuši esam. Arī tulkojumi ienes kādu naudiņu. Bet pats galvenais, un tā ir viena no manas dzīves veiksmēm, ka mums ar sievu nekad nav bijuši nekādi strīdi vai konflikti finansiālos jautājumos. Mēs par daudz ko strīdamies, es arī uz vecumu sāku palikt kašķīgāks, bet tas drausmīgais alkatības tārps, kas saēd cilvēka mūžu un cilvēku attiecības, mums nav. Man vajag tik, lai es varu iztikt un brīvi rīkoties. Un vairāk man nevajag. Ļoti ceru, ka nekļūstu par lieko cilvēku un vēl kādam esmu vajadzīgs. Un ka varu atstāt pēc sevis drusku vairāk kā bijis mirklī, kad ienācu šeit. Mēs nesen bijušajā vectēva zemē mēs iestādījām četrus ozolus. Uz pašas Latvijas robežas. Pielikām klāt plāksnīti Skujenieku ozoli Latvijai.
Tā ir vieta, kur dzīvoja mans vecaistēvs un vecomāte, kuri pagastā joprojām nav aizmirsti. Viņus atceras. Jo mana vecāmāte bija vecmāte, bērnu ķērāja. Un vecaistēvs bija dzirnavnieks, pie kā brauca maizi samalt. Tāpēc mūs arī neizveda uz Sibīriju, lai gan bijām sarakstā. Jo tie cilvēki pagastam bija neaizstājami.
Toreiz man, mazam muļķim, likās, ka iet secen tas lielais ceļojums uz austrumiem, bet kā smejies, par to man tas tika iedots vēlāk.
– Jums joprojām ir apbrīnojama humora izjūta. Un latvietim netipiska pašironija.
– Man nepatīk žēloties. Ziniet, es arī neeju uz represēto salidojumiem, man tās žēlabas negribas klausīties. Man labāk patīk par sevi pasmieties. Es esmu no tīras latviešu ģimenes, bet laikam tik netipiska dzīve kā man izveidojusi arī netipisku raksturu. Es uz visu skatos ar zināmu distanci un ironiju izturos i pret pasauli, i pret sevi arī.
