Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -7°C 
Uļjana Semjonova, kuru mīļi dēvēja par Uļu, bija viena no zelta meitenēm. Tā dēvēja sieviešu basketbola komandas TTT spēlētājas – daudzkārtējās čempiones. Tieši Uļa savulaik bija slavenās komandas panākumu atslēga. Viņa divas reizes izcīnīja olimpisko zeltu – 1976. gadā Monreālā un 1980. gadā Maskavā, trīs reizes bijusi pasaules čempione. Uļu zināja un mīlēja daudzi, bet viņas dzīvē ir bijuši ne tikai aplausi un apbrīna. Tajā bija arī sāpes un vientulības brīži… Uļas stāsts uz šīs zemes ir beidzies. Viņai vairs nesāp. Taču viņas slavas spožums neizbalos. Tas paliks ierakstīts ar zelta burtiem Lavijas un pasaules sporta vēsturē uz visiem laikiem.
Piedzima Lietuvā
Mūsu leģendārā basketboliste uzauga pie pašas Lietuvas robežas – Daugavpils rajona Medumos – kuplā sešu bērnu ģimenē. Uļa bija piektais bērns saviem vecākiem. Radiožurnāliste Inita Kresa-Katkovska (arī spēlējusi TTT, tad viņas uzvārds gan bija Rītiņa), kas piedalījusies grāmatas par Uļu Kad es biju laimīga tapšanā, žurnālam IEVA savulaik stāstīja: «Daudzi nemaz nezina, ka Uļa ir dzimusi Lietuvā. Taču lietuvieši gan, kad viņa jau bija slavena basketboliste, šo faktu vienmēr uzsvēra – Uļa ir mūsējā! Piemēram, reiz, atgriežoties no PSRS tautu spartakiādes Viļņā, TTT autobusu, šķiet, ātruma pārkāpuma dēļ apturēja Lietuvas ceļu policisti. Viņi ierauga Uļu un saka: ā, skaidrs, mūsējā brauc. Apmēram tā – tad mēs jums piedodam, brauciet vien tālāk.
Uļas vecāku mājām tuvākā slimnīca atradās četru kilometru attālumā – Lietuvā, Zarasos, bet līdz Daugavpilij bija jābrauc 25 kilometri. Tāpēc Uļas tētis iejūdza zirgu, lika mammu ratos un veda uz tuvāko vietu, tā arī Uļa nāca pasaulē Lietuvā.»
Uļa, atminoties bērnību, stāstīja, ka uz skolu gājusi kājām piecus kilometrus, taču viņa tik un tā bieži palikusi pēc stundām, lai trenētos augstlēkšanā, spēlējusi arī rokasbumbu, ziemā slēpojusi. «Sportot man gribējies vienmēr, es jau skolā azartiska biju.
Citi teica: ai, es labāk neskriešu, nespēlēšu. Es gan visur piedalījos.»
Jau pieminētajā grāmatā Uļa atklāj, ka bieži palīdzējusi citiem nest uz skolu somas, jo spēka viņai neesot trūcis un bijis patīkami izpalīdzēt. Viņa arī atceras, kā reiz Daugavpilī rīkotas rokasbumbas sacensības, taču tēvs nav gribējis laist, jo bijis jāstāda kartupeļi, labi, ka brālis Semjons apsolījis strādāt par diviem, un Uļa tikusi uz spēlēm.
Sākumā muka mežā
Kad Uļjanai bija trīspadsmit gadu, viņa pārcēlās uz Rīgu un sāka trenēties basketbolā. Viena no viņas pirmajām trenerēm – kādreiz pazīstamā TTT basketboliste Dzidra Karamiševa – atcerējās, ka tolaik Latvijā meklējuši gara auguma meitenes. Par Uļu esot pastāstījis viņas māsas vīrs, kas dzīvojis Rīgā.
«Taču Uļa neparko negribēja braukt prom no mājām – mammīte un pārējie viņai bija ārkārtīgi tuvi.
Delegācijas pie viņas brauca vairākas reizes, taču Uļa muka prom uz mežu. Tikai kad aizbrauca TTT treneris Raimonds Karnītis, treneris Ansis Raubēns un sporta darbinieks Maigonis Geistards, Uļa piekrita.»
Uļa savukārt savās atmiņās atklāj: bijusi ļoti pieradusi pie lauku dzīves un mammas, ka doma par dzīvošanu kaut kur citur šķitusi nereāla. Izšķirties palīdzējis brālis, kas teicis – Rīgā viņa varēšot iet pie… manikīres. Vēl kāds esot solījis vest uz cirku un teātriem. Arī pašu nezināmā pasaule un basketbols vilinājis arvien vairāk. Taču visu ceļu uz Rīgu pēc šķiršanās no ģimenes gan viņa esot raudājusi.
Dzidra Karamiševa stāstīja, ka pirmā tikšanās ar Uļu notikusi Rīgā uz ielas. «Pirmais iespaids bija ļoti aizkustinošs – Uļa šķita ļoti kautrīga meitene.
Viņa jutās neērti garā auguma dēļ, sāka iet gandrīz pa braucamo daļu, lai tikai izskatītos īsāka.
Tad Uļai teicu: «Uļečka, tā nevajag – no gara auguma nav jākautrējas, ar to jālepojas!»»
Dzidras Karamiševas kā TTT otrās treneres uzdevums bijis ne tikai individuāli strādāt ar Uļu, bet arī rūpēties par viņas apģērbu. «Tajā laikā viņas augumam atbilstošas drēbes dabūt bija liela problēma, mans audžutēvs strādāja šūšanas ateljē, pašuvām Uļai siltu ziemas mēteli, jo viņējais bija plāns. Abas maldījāmies pa kaut kādām dzelzceļa sliedēm, meklēdamas liestes meistaru, kas pagatavotu apavus. Tomēr tolaik mums daudz palīdzēja arī Ministru padome – gan naudas ziņā, gan citādi.»
Uļjana sāka mācīties Rīgas 7. internātskolā, kur pabeidza 8. klasi, tad pārgāja uz Rīgas 14. vidusskolu. Dzīvoja internātā. Reizēm gadījās, kad Uļa atnāca no treniņa, citi bērni jau gulēja, tāpēc viņai vajadzēja mācīties dušas telpā vai kur citur. Mācībās Uļa bija ļoti apzinīga.
Mācījās, sportoja un… ļoti skuma pēc mājām. «Sākumā bija sarežģīti, Uļa nevarēja pierast pie Rīgas, dikti gribēja mājās. Īpaši, kad kaut kas neizdevās, tā uzreiz: gribu mājās! Uļa neraudāja, taču redzēju, ka viņa bēdājas. Bija jāmeklē īstie vārdi, lai mierinātu. Teicu: «Uļečka, Uļečka, pacieties, redzēsi, ja tu kārtīgi trenēsies, būsi liela čempione.» Tagad, kad satiekamies, pasmejamies – tas arī piepildījies!»
Kaut grauzīsim grīdu
Par čempioni Uļa veidojās ātri. Viņa atnāca uz Rīgu, neko nezinādama par basketbolu, taču jau pēc pusotra gada Uļa bija apguvusi spēli tik tālu, ka piecpadsmit gadu vecumā debitēja TTT komandas sastāvā. Dzidra Karamiševa atzina: Uļa mācījās un orientējās spēlē ļoti ātri – gan aizsardzībā, gan pārvietošanas kustībās, gan metienu tehnikā.
Viņai piekrita arī Inita Kresa-Katkovska, kas Uļas kolēģe TTT vienībā bija piecus gadus septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā, arī vēlāk uzturēja ciešu kontaktu ar Uļu. «Nav tā, ka Uļas panākumu pamatā ir tikai garais augums, viņai piemīt arī milzīgas darbaspējas un pienākuma izjūta. Tas izpaudās gan uz laukuma, gan ārpus tā.» Arī Uļa atzina – sports viņai iemācījis milzīgu izturību un norūdījis raksturu. Tas ļāvis gan sasniegt virsotnes, gan vēlākos gados arī pārciest sarežģītas operācijas, nesaļimt un dzīvot tālāk.
Uļa atcerējās 1976. gada Monreālas olimpiādi – kad viņa ieraudzījusi zelta godalgu, ko bija izcīnījis kāds PSRS izlases riteņbraucējs, viņai tā sakārojies pēc medaļas, ka
pārējām teikusi: «Vienalga, asins pa degunu, bet mums arī jādabū olimpiskais zelts. Kaut grauzīsim grīdu!
Sports iedod tā-ā-ādu uh – tikai uz priekšu. Uz mērķi. Arī tagad man daudzi saka: «Tev taču, Uļa, bijušas tik smagas operācijas, kur tu rodi tik daudz enerģijas? Saku – no sporta.»»
Neaizmirstama bijusi arī atgriešanās no Monreālas olimpiādes. «Maskavā jau nekādas sagaidīšanas nebija – iedeva katrai pa puķītei, un viss. Bet Rīgā! Vispirms pilots
mikrofonā visai lidmašīnai paziņoja: «Ar mums kopā lido olimpiskā čempione Uļjana Semjonova, atļausim viņai izkāpt pirmajai.»
Visa lidmašīna aplaudēja. Vai, tas bija kaut kas! Tajā mirklī tu aizmirsti, cik grūti bijuši treniņi pirms olimpiādes, cik smagas spēles.
Kad izkāpu no lidmašīnas, viss traps bija noklāts rozēm. Visas simts mājās atvedu. Orķestris spēlēja, meitenes tautastērpos sagaidīja. Sports rada tādu laimes izjūtu, tādas emocijas! Grūti citur atrast ko līdzvērtīgu.»
Vaicāta, kura spēle Uļai pašai palikusi prātā visvairāk, viņa minēja PSRS Tautu spartakiādi Viļņā 1979. gadā. Tas bijis liels izaicinājums – Krievijas izlasē tikušas sapulcētas labākās spēlētājas no visas Krievijas. Šajā spartakiādē bija uzaicinātas piedalīties arī amerikānietes – ASV tolaik sieviešu basketbolā ieguldīja lielas naudas summas, jo nopietni gatavojās Maskavas olimpiādei. «Bet Latvijas komandā tikai es un pārējās TTT meitenes. Vienīgi uzrakstus sporta tērpu aizmugurē no TTT nomainījām uz LATVIJA. Taču mēs ņemam un visas uzvaram, arī amerikānietes, izcīnām zeltu. Tas bija tāds kaifs, pilnīgi nezinu. Tāda laime, it kā mēs olimpisko zeltu būtu dabūjušas.»
Gandrīz klints malā
Uļa TTT sastāvā aizvadīja gandrīz divdesmit sezonu. 1986. gadā viņa noslēdza līgumu ar Spānijas klubu Tintoreto, taču, spēlēdama Spānijā, guva nopietnu kājas traumu un atgriezās Latvijā. Aizkustinošs ir Uļas stāsts par Latvijas dakteriem – lai gan piedāvāta palīdzība glaunā Spānijas klīnikā, mūsu leģendārā basketboliste zinājusi, ka uzticēsies vienīgi Latvijas speciālistiem. Pēc tam Uļa ilgstoši ārstējusies un vairākkārt operēta Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Sākumā par viņas uzticības personu kļuvis dakteris Artūrs Blaus, kura gan vairs nav mūsu vidū, vēlāk – dakteris Pēteris Studers.
Bija laiks, kad Uļa gandrīz nestaigāja, sports un lielā pašatdeve bija ļoti iedragājuši kāju un gūžu veselību.
Pēc endoprotezēšanas operācijām viņa, nedodama sev atlaides, kustējās, staigāja, dzīvoja ar prieku – par spīti visam. Pēdējos gados gan Uļas veselības problēmas samilza. Reiz to dēļ viņa jau bija uz trauslās dzīvības un nāves robežas. Toreiz Uļai, rūdītai sportistei, izdevās atgūties. Taču sekas katrai šādai reizei bija ļoti sāpīgas.
Ilgus gadus Uļjana Semjonova vadīja Olimpiešu sociālo fondu. «Tas viņai dzīvē bija nozīmīgs pagrieziens, Uļa rada jaunu piepildījumu, jo pēc aiziešanas no lielā sporta viņa bija tādā kā klints malā. Tā gadās daudzām slavenībām – sportam tu vairs neesi vajadzīgs, bet citu iespēju nav. Viņa fondā ieguldījusi milzīgu darbu. Kā pati saka – es par saviem bērniņiem (tā Uļa sauc veterānus) stāvu un krītu,» atminējās Inita Kresa-Katkovska.
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis saka, ka Uļa sirsnīgi. «Laikam jau tāpēc, ka pati gājusi cauri daudzām grūtībām.» Viņš atceras, kad pirms vairākiem gadiem Latvijas zemnieki piedāvājuši bijušajiem sportistiem kartupeļus, citiem licies: kas tad tur – kartupeļi? Tāds nieks vien. Taču Uļa uzstājusi, ka šāda palīdzība noteikti jāizmanto.
«Viņa zināja, ka daudzu bijušo sportistu sociālie apstākļi nav no spožākajiem.
Un cilvēki patiešām bija ļoti pateicīgi par kartupeļiem. Šis piemērs parāda, cik labi Uļa izprot veterānu vajadzības. Viņa arī aicina uz sadarbību dažādus ražotājus – tieši viņas neatlaidības dēļ sporta veterāni Lieldienās saņem olas, vēlāk nestandarta gurķus un tomātus, ik pa laikam piena produktus.»
Sadusmojās pat uz Karnīti
Uļā mīta arī šerpums. «Bet tā vairāk ir reakcija uz vaidēšanu, čīkstēšanu, sevis žēlošanu, kas Uļai pašai nav raksturīgi un kas viņai nepatīk. Šajā ziņā viņa var būt diezgan kategoriska,» saka Vrubļevskis.
«Arī spēlējot Uļa nebaidījās pateikt kādu skarbāku vārdu, lai arī tieši aiz komandas Daugavas sporta namā sēdēja valdības vīri un citas vajadzīgas personas. Viņa varēja sadusmoties arī uz Karnīti (TTT komandas galvenais treneris Raimonds Karnītis). Uļai vienmēr bija sava nostāja. Atceros, arī man dažkārt tika – kad gadījās iedot neprecīzu piespēli un Uļa to nenoķēra, viņa salika rokas sānos un teica: mainiet viņu nost!» teica Inita Kresa-Katkovska. Dzidra Karamiševa piekrita, ka
dažkārt spēles laikā Uļa ātri apvainojusies par komandas biedreņu kļūdām,
taču tas ātri esot pārgājis.
Aldons Vrubļevskis zināja, ka Uļa necieš nevīžību, nolaidību, nekompetenci. Viņai gribējās, lai viss ir perfekti. «Taču viņa ir ļoti labdabīga – Uļai vispār patīk palīdzēt. Arī saviem Gaujas dārza kaimiņiem, radiem, kolēģiem, dzīvokļa kaimiņiem. Manuprāt, viņa nevienam nevar pateikt nē. Reizēm tas varbūt ir pat slikti, jo būtu taču jāpadomā arī par sevi, it īpaši, zinot viņas veselības problēmas. Tomēr Uļa sevi nekad neizvirza priekšplānā. Viņai vienmēr galvenās ir citu intereses un vajadzības,» savulaik stāstīja viņš.
Dzidra Karamiševa atcerējās: «Kādu dienu atskan telefona zvans. Uļa: «Vai jūs tagad esat mājās? Es vedu jums zupiņu.» Laikam kāds bija pateicis, ka esmu nedaudz apslimusi.
Pēc brīža ierodas Uļa ar veselu katlu pašas vārītas frikadeļu zupas, kura man tā garšo!»
Liels Uļas prieks un acuraugs bija viņas māsasmeitas meitiņa Kalērija, kura Uļu dēvē par babušku un par kuru Uļa ļoti rūpējās. «Kam tad citam es palīdzēšu?» teica izcilā sportiste. Arī mamma dzīvoja pie meitas, kad viņai kļuva sliktāk ar veselību. Uļai patika arī saimniekot virtuvē – viņai, kā jau lauku meitenei, tuvs esot mājas ēdiens. Viņa priecājas par tām retajām reizēm, kad devās uz savām dzimtajām mājām Medumos, kur pēcāk dzīvoja brālis. «Viņš tad vienmēr izkurina pirtiņu. Uz kapiem aizbraucam, kur guļ tētis, mamma, brāļi, māsa.»
«Meitiņ, iemācies runāt latviski!»
Uļa pēc tautības bija krieviete un vienmēr bijusi Latvijas patriote. «Pēc iegūtas godalgas ikreiz nopriecājos – atkal vedu uz Latviju zeltu!» Kad Uļa 13 gadu vecumā devās prom no Latgales,
mamma viņai lūgusi: «Meitiņ, iemācies runāt latviski!»
Un šo novēlējumu Uļa ir izpildījusi. Uļas atmiņu grāmatā Kad es biju laimīga var lasīt, kā viņa ar prieku atceras laiku, kad iepazinusi latviešu tradīcijas – kā meitenes labojušas viņas nepareizo izrunu, kā kopā ar puišiem svinējušas Līgosvētkus.
Inita Kresa-Katkovska stāstīja, ka barikāžu laikā Uļa ne vien LOK ēkā smērējusi maizītes barikāžu dalībniekiem, bet arī Latvijas Radio uzrunājusi savus tautiešus Latgalē, aicinādama atbalstīt Latvijas neatkarību. Basketbola ziedu laikos
Uļai piedāvāja pārcelties uz Ļeņingradu – solīja dzīvokli, brālim studiju iespējas –, taču viņa nelokāmi palika Latvijā.
Uļjana Semjonova ir uzņemta trijās basketbola slavas zālēs pasaulē – divas no tām atrodas ASV, viena Eiropā, Madridē. Prestižākā no tām ir ASV – Springfīldā, basketbola dzimtenē. «Toreiz Springfīldā uzņemšanas ceremonijā Uļa pateicības runu teica latviski ar tulka palīdzību, pēc tam pārgāja uz angļu valodu un lēni, uzsvērti izrunāja vārdus: «Es mīlu šo spēli.» Tajā mirklī visa publika izplūda ovācijās. Man no saviļņojuma sāka trīcēt rokas, tas turpinājās vairāk kā minūti, kamēr aplausi rimās… Uļa klātesošo acīs bija leģenda,» stāsta Inita, kas toreiz bija devusies viņai līdzi uz Ameriku.
Lielajā jubilejā Uļai visi vēl tikai vienu – labu veselību. «Lai Dieviņš viņai to dod tik daudz kā vēl nekad,» saka Uļas trenere Dzidra Karamiševa.
