Rīga -8°C 
2011. gada 27. janvāra rīts pienāca ar skumju vēsti – mūžībā aizsaukts mūziķis, kinofilmu aktieris un dzejnieks Mārtiņš Freimanis, aiz sevis atstājot iemīļotas dziesmas, dzejoļus un kino lomas. Mārtiņš sevi nesaudzēja, līdz viņa dzīvi piebeidza toksisks hepatīts, taukainā hepatoze un vispārēji novājināts organisms. Viņš bija tikai 33 gadus vecs.
Freimanis, kuram šogad februārī apritētu 49, aizgāja savas māsas Ilzes svētkos, tāpēc viņai šajā datumā ir divējādas izjūtas. Pirms pieciem gadiem Ilze žurnālam Privātā Dzīve stāstīja: «Tā ir arī mana vārdadiena, un gandrīz katru gadu no rīta aizbraucu pie brāļa un omītes uz kapiem, nolieku ziedus un braucu atpakaļ uz Liepāju un noskaņojos, lai saņemtu apsveikumus savos svētkos. Vairākus gadus dzīvoju Anglijā, tad nesanāca," vi’ņa teica.
Mārtiņa pēdējās dienas
Atminoties 15 gadus senos notikumus janvāra nogalē, Ilze stāsta: «Mārtiņam nebija labi ar veselību, bet viņu nevarēja pierunāt doties pie ārsta, lai veiktu izmeklējumus. Taču bija brīdis, kad viņu aizvedu uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu. Tobrīd strādāju par stjuarti un brīvajos brīžos apciemoju viņu slimnīcā, kur Mārtiņš pavadīja divas nedēļas. Kad biju pie Mārtiņa, vedu ratiņkrēslā viņu svaigā gaisā, jo viņš vairs nevarēja paiet… 27. janvāra rītā, savā vārdadienā, agri cēlos, lai dotos uz darbu. Piezvanīja Lauris (Mārtiņa draugs dziedātājs Lauris Reiniks) un raudāja.
Viņš man vaicāja: «Kā? Tu nezini?» Izrādās, ārsts bija zvanījis manai mammai un paziņojis, ka divos naktī Mārtiņš aizgājis mūžībā.
Mamma bija tik apjukusi, ka nezināja, kā lai to man pasaka… Viņa bija piezvanījusi Laurim pirmajam. Iepriekšējā dienā, kad apciemoju brāli, viņa veselības stāvoklis bija strauji pasliktinājies. Pirms tam nosapņoju, ka viņš bija izķepurojies, un nedomāju, ka notiks ļaunākais. Lai gan mēs ar mammu bijām runājušas ar profesoru, kurš mums tā arī pateica – brālim atlicis noteikts dienu skaits. Tā arī bija, organisms bija tik ļoti saindējies, ka nespēja vairs cīnīties. Tas bija smags laiks, turklāt tika rīkotas trīs atvadu ceremonijas – Rīgas krematorijā, Liepājas biedrības namā, pēc tam Aizputē kapos.…»
Joprojām glabā brāļa cepures
«Ap šo laiku parasti skan daudz vairāk Mārtiņa dziedātās un rakstītās dziesmas. Tagad, klausoties viņa mūziku, mani pārņem mīlestība un siltums, vairs neuztveru visu tik saasināti, kā tas bija tūliņ pēc viņa aiziešanas,» teic Ilze.
«Joprojām mums mājās ir viņa bildes, grāmatas un cepures, ko viņš tik labprāt valkāja. Aizvien ir sajūta, ka viņš no debesīm mūs vēro un palīdz dažādās situācijās. Varbūt tāpēc man ir vieglāk, jo pieņemu, ka viņš visu redz, lai gan fiziski nav klāt manos dzīves notikumos.»
