«Latvijas neatkarība nozīmē kaut ko fantastiski neiespējamu, kas ir noticis, kas pat drošākajos sapņos nevarēja rādīties. Pat tad, kad tas notika, nelikās, ka tas būs uz ilgu laiku. Es zināju, ko nozīmē tas režīms, tas dzelzsbetona bluķis, kas likās nepārvarams. Tāpēc tas patiesi bija brīnums.
1990. gada 4. maiju atceros ļoti labi. Mēs gājām uz 11. novembra krastmalu, tur bija pilns ar tautu. Redzu [Rīgas] pils torni, visur karogu jūra, pa kreisi Daugava. Mēs visi bijām gluži kā milzīgā likteņa laivā, kuri to visu izjuta tajā dienā. Visneaizmirstamākais ir, kad finālā nodziedāja «Dievs, svētī Latviju». Tas bija tas mirklis, kad likās, ka [Dievs] ir uzlicis savas rokas pāri Latvijai tajā brīdī,» ar aizkustinājumu atminas Jānis Streičs.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨


















































































