Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Baiba un Korrado
Mana mamma Baiba piedzima Rīgā 1935. gadā. 1944. gada oktobrī kopā ar saviem vecākiem un brāli viņa aizbēga uz Gotlandi. Mammai tobrīd bija deviņi gadi, jau bija sākusi iet skolā, tāpēc viņa skaidri atcerējās dzīvi Latvijā. Mammas ģimene apmetās Gēteborgā, tur viņa auga, gāja skolā, studēja, integrējās sabiedrībā un savā ziņā kļuva par zviedru meiteni. Tiesa, ģimenē viņi vienmēr sarunājās latviešu valodā, un apkārtnē bija arī neliela latviešu komūna, kas ļāva uzturēt latviešu valodu un tradīcijas dzīvas.
Mana mamma studēja medicīnu un jau strādāja slimnīcā, kad vienā Zviedrijai tipiskā lietainā vasaras dienā, kurā viņai sākās divu nedēļu atvaļinājums, iegāja ceļojumu aģentūrā un teica: «Es gribu doties uz dienvidiem. Man vienalga, kur!» Tā Baiba nonāca Itālijā, Adrijas jūras krastā. Viesnīcā, kur viņa apmetās, tikko bija ieradies arī Korrado – jauneklis no Sicīlijas, kurš tobrīd dzīvoja Milānā. Viņi satikās, dzirkstele uzšķīlās, un aizsākās skaists vasaras romāns.
Kādā valodā viņi iepazīstoties sarunājās? Tas man vienmēr ir bijis noslēpums. Mana mamma lieliski pārvaldīja angļu valodu, bet tētis runāja, kā saka, broken English jeb ļoti knapā angļu mēlē. Tas bija liels pārpratums, kas turpinājās 58 gadus (mans tētis nomira tikai pirms gada).
Tā viņi dzīvoja, viens otru nemitīgi pārprotot.
Bet varbūt tieši tas ir veids, kā tik ilgi nodzīvot pārī?
Atvaļinājumam beidzoties, Baiba nebija pārliecināta, vai vēlas turpināt šo romānu, tāpēc Korrado neatstāja pat savu mājas adresi. Bet puisis bija uzstājīgs, pa ceļam uz Milānu viņš bija apstājies katrā atpūtas vietā, kas bija pie šosejas, un – Baibas kolēģiem par lielu uzjautrinājumu – no katras nosūtījis pastkartes uz viņas darbavietu slimnīcā.
Divus gadus vēlāk viņi satikās vēl dažas reizes, līdz mamma pārcēlās uz Milānu pie tēta. Tur piedzimu es – jau kā itāļu meitene.
Maģiskā zeme Latvija
Bija vairāki iemesli, kāpēc bērnībā neiemācījos latviešu valodu. Viens – tie bija sešdesmitie gadi, un tolaik uzskatīja, ka bērna attīstībai bilingvālisms nav vēlams. Otrs – mans tētis nesaprastu, ko mēs ar mammu runātu. Turklāt tobrīd Itālijā tikpat kā nebija latviešu. Arī telefonsakari bija ļoti dārgi, tāpēc ar vecvecākiem no mammas puses mēs sazvanījāmies ārkārtīgi reti. Toties vasarās mēs regulāri devāmies uz Zviedriju, tāpēc latviešu valodu bērnībā biju dzirdējusi, un tā noteikti bija saglabājusies kaut kur dziļi manā zemapziņā. Diemžēl mani Zviedrijas vecvecāki diezgan agri nomira, tāpēc viņus tā īsti neiepazinu.
Norai Ikstenai ir īsais stāsts par vīrieti, kurš dzīvo Kanādā, un viņam nav neviena, ar ko runāt savā dzimtajā valodā, tāpēc tā kļūst par valodu tikai viņam vienam. Ar manu mammu notika līdzīgi. Atceros, visi viņas kontakti bija ar Zviedriju – vecvecāki, draugi, viņai bija pat maza Milānā dzīvojošu zviedru draudzeņu grupa, tāpēc līdz gadiem četriem pieciem domāju, ka mamma nāk no Zviedrijas. Atceros šo sarunu. Teicu: «Mamm, tu esi zviedriete.» Un viņa atbildēja: «Nē, es esmu latviete.» Tas tik bija pārsteigums!
Tolaik Latvija itāļiem neeksistēja, mums arī nebija kontaktu ar radiniekiem Latvijā.
Balstoties uz mammas stāstiem, man par Latviju izveidojās tēls – tā ir mītiska, leģendām apvīta vieta, kur notiek tikai labas lietas.
Mamma aizbrauca no dzimtenes, būdama bērns, un, lai gan tas notika kara laikā, viņa atcerējās tikai jauko un to man stāstīja. Mammas vecāki, bēgdami no Latvijas, apzinājās, ka visdrīzāk nekad vairs neatgriezīsies. Viņi bija paņēmuši līdzi dažas fotogrāfijas, un šīs bildītes joprojām ir saglabājušās – priecīgi bērni Latvijas vasarā. Vēl mammai piederēja piecdesmitajos gados Kopenhāgenā izdoti dainu sējumi, kurus viņas tētis, mans vectēvs, vecākiem uzdāvināja kāzās. Lūk, šīs fotogrāfijas un grāmatas tolaik man nesaprotamā valodā bija mana Latvija – brīnišķīga, maģiska zeme.
Jau bērnībā apzinājos, ka mana mamma ir neparasta šā vārda vislabākajā nozīmē. Viņa runāja ekselentā angļu valodā un gandrīz perfekti iemācījās itāļu valodu, pieļaujot vien sīkas kļūdiņas, kas viņu padarīja tikai vēl šarmantāku. Viņa arī izskatījās atšķirīgi, bija skaidrs, ka viņa nav itāliete. Mani draugi teica – o, tava mamma ir tik īpaša! Man arī patika būt mazliet atšķirīgai; atceros, ka man bērnībā pat bija žēl, ka pēc mana vārda cilvēki nevar pateikt, ka es neesmu simtprocentīga itāliete.
Šī mana latvietes daļa man pašai bija mistērija – kā noslēpums manī, kuram netieku klāt un vēlos uzminēt. Iespējams, ja es būtu piedzīvojusi, ka mani spiež runāt latviski un brīvdienās, kad gribas gulēt, ved uz latviešu skoliņu, es justos citādi, bet tagad tā bija daļa manis, kuru es jutu, bet nepazinu. Vienmēr esmu apzinājusies, ka esmu mazliet atšķirīga, un nojautu – aha, tas droši vien man ir no mammas. Piemēram, itāļi tiešām ir neglābjami kavētāji, bet es vienmēr esmu laikā. Tāpat – pat ja es radu iespaidu, ka esmu atvērta un draudzīga, patiesībā esmu diezgan introverta, kas nav tipiski itāļiem. Man arī nav velēšanās apskaut un nobučot visus, kas man nāk pretī. Es izvēlos, ko bučoju. Man ir mazliet distancēts, ironisks skatījums uz lietām un notikumiem, kas arī bija raksturīgi mammai. Man vienmēr bija labas attiecības ar mammu, esmu pārņēmusi daudz ko no viņas uzvedības, izturēšanās, un tagad, atbraucot uz Latviju, skatos un redzu, ka Latvijā cilvēki tā dara. Bet man tas ir no mammas.
Literatūra un brīvība
Esmu studējusi itāļu filoloģiju un literatūru, esmu dziļi iesakņojusies šajā valodā. Īsi pirms studiju beigām uz laiku aizbraucu uz Berlīni, kur nodzīvoju pāris gadus. Mans toreizējais draugs ar savas universitātes profesora ieteikumu tulkoja grāmatu vienai no labākajām Itālijas izdevniecībām. Es vienkārši piezvanīju dāmai, ar kuru šim puisim bija kontakts, un teicu: «Es arī gribētu tulkot!» Tagad man šķiet – cik naivi! Bet, redz, tas nostrādāja. Viņai patika mans entuziasms, un mani uzaicināja uz izdevniecību aprunāties. Bet tā vietā, lai jautātu, cik labi es pārvaldu vācu valodu, no kuras grasījos tulkot, man prasīja, cik laba ir mana itāļu valoda – vai varu tajā labi rakstīt. Apmulsu, jo šis jautājums mani pārsteidza. Tomēr man iedeva izmēģinājuma tulkojumu, un tā tas sākās. Neapjaustā līmenī es arī agrāk zināju, ka tulkošana varētu būt man piemērota, jo vēlējos strādāt saistībā ar literatūru, un jāatzīst – man patīk arī brīvība, ko piedāvā šis darbs.
Izmantojot šo brīvību, pirms divdesmit gadiem pat kādu laiku padzīvoju Ķīnā, tulkojot grāmatas no vācu uz itāļu valodu. Tas sākās kā vienkāršs ceļojums, jo mani fascinēja ķīniešu antīka māksla, poēzija, filozofija. Es biju pametusi redaktores darbu izdevniecībā un jau strādāju pati sev – tulkojot. Tajā laikā arī biju noslēgusi ļoti ilgas attiecības un biju viena.
Izdomāju – došos uz Ķīnu un divus mēnešus neko nedarīšu!
Man tur tik ļoti patika, ka nolēmu: ja atradīšu, kur apmesties, palikšu ilgāk. Un es atradu. Tā bez īpaša plāna pārcelties uz Ķīnu pavadīju tur sešus gadus. Kamēr tur dzīvoju, Ķīna ļoti mainījās, un beigās es vairs nevēlējos tur būt. Tā nekad nav bijusi demokrātiska valsts, tomēr bija daudz brīvāka, interesantāka. Tāpēc atgriezos Eiropā un pārcēlos uz Vāciju, jo biju satikusi savu dzīvesbiedru, kurš ir Vācijā dzīvojošs slovēnis.
Atklāt daļu sevis
Bet par latviešu valodu! Mani vienmēr interesējusi Latvija un tās valoda. Pusaudzes gados mēdzu mammai ar mazu pārmetumu jautāt: kāpēc tu ar mani nerunāji latviski?! Jau pirmajā Vācijas periodā, kad savos agrīnajos divdesmit dzīvoju Berlīnē, iepazinos ar latviešu puisi, ar kuru norunājām apmainīties zināšanām – viņš man mācīja runāt latviski, bet es viņam – vāciski. Bet –būsim godīgi – tas nestrādāja. Es pati meklēju grāmatas, ik pa laikam pieķēros latviešu valodai, tad atkal metu mieru, jo man nekas nesanāca.
1992. gadā es pirmo reizi atbraucu uz Latviju. Tolaik biju uz dažiem mēnešiem apmetusies Maskavā mācīties krievu valodu un uz Rīgu atbraucu ar vilcienu no turienes. Īstenībā man bija kauns, jo ierados Latvijā, savas mammas zemē, runādama krieviski, nevis latviski. Maskavā pat biju atradusi kundzi no Latvijas, apmeklēju dažas nodarbības pie viņas, bet tas neaizveda nekur tālāk.
Tā pa īstam latviešu valodu es apguvu Ventspils Rakstnieku mājā, kur man piedāvāja mācīties īpašā programmā. Man bija pamats, tāpēc es nesāku pilnīgi no nulles, bet tolaik nezināju, vai maz tulkošu no latviešu valodas. Bet pamazām, pamazām, un mana pirmā latviešu grāmata bija Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino.
Tagad es aizvien vairāk gribētu koncentrēties uz latviešu valodas tulkojumiem un tulkot no vācu valodas tikai tad, ja tas ir kaut kas man ļoti interesants. Tulkošana no latviešu valodas man sniedz milzīgu gandarījumu, jo Latvijas literatūra un kultūra ir tik maz zināma Itālijā un vispār Eiropā. Tulkojot jau es itāļiem atnesu ne tikai latviešu grāmatu, bet kultūru, visu šīs zemes pasauli. Es redzu, kā pamazām aug lasītāju interese. Viena grāmata palīdz nākamajai. Cilvēki izlasa, jautā pēc kaut kā vēl. Esmu iztulkojusi divus Regīnas Ezeras darbus – Aka un Cilvēkam vajag suni, bet gribu šai rakstniecei pievērsties vairāk. Domāju – ja Ezera būtu rakstījusi lielākā valodā, viņa būtu plaši zināma visā pasaulē. Esmu iztulkojusi arī Noras Ikstenas Mātes pienu un Jura Zvirgzdiņa Mufu (kas, starp citu, tika nominēts nozīmīgai bērnu literatūras balvai). Plānos ir arī Ērika Ādamsona stāsti, Anšlava Eglīša romāns Homo Novus, Ingas Gailes Stikli, Luīzes Pastores Laimes bērni, Vizmas Belševicas triloģija Bille. Ceru uz Itāliju aizvest arī Andra Kalnozola Kalendāru. No latviešu uz itāļu valodu ir tik maz tulkots, ka man ir privilēģija izvēlēties.
Vēl es strādāju pie ļoti personīgas dainu izlases. Studējot itāļu filoloģiju, rakstīju tēzi par itāļu tekstiem no 14. gadsimta, kas tika nodoti no mutes mutē. Tāpēc man arī ir izteikta interese par dainām. Tās mani fascinē un šķiet ļoti skaistas, man vienmēr ir bijusi vēlme tās tulkot, bet vienlaikus arī sajūta, ka tas ir neiespējami. Jo es taču neesmu baltu filoloģe, kas var tajā specializēties un pamatīgi izpētīt, lai tulkojums būtu pēc iespējas tuvāks autentiskajam. Un dainu ir tik daudz – kuras izvēlēties?
Tā es vienmēr domāju – cik žēl, ka es to nevaru izdarīt, cik gan ļoti žēl…
Bet tad dažas dainas iztulkoju vienkārši savam priekam un nolasīju kādas latviešu grāmatas prezentācijā. Man gribējās tās parādīt, ļaut itāļiem sajust dainu garšu. Pēc prezentācijas man nāca klāt un teica: cik interesanti, neticami teksti – kur vēl tos var lasīt? Nekur diemžēl. Toreiz nolēmu – neesmu izvēlējusies būt akadēmiķe, bet esmu tulkotāja un dažas dainas tomēr varu iztulkot. Bez lielām ambīcijām, vienkārši ar sirsnīgu vēlēšanos piedāvāt iespēju satikt šos neticami skaistos tekstus. Protams, daļa to nozīmes zudīs. Bet tas ir līdzīgi kā ar haikām vai klasisko ķīniešu poēziju. To visu ir neiespējami tulkot, jo tā ir cita pasaule, bet tomēr tulko, jo tā ir daļa no literatūras, un ir tikai normāli, ka literatūra pārtop un mainās. Tajā taču ir kaut kas fascinējošs, ka folklora, dainas, ko sacerējuši senie latvieši, var būt interesantas mūsdienu itālim, vai ne? Tas nozīmē tikai to, ka šiem tekstiem piemīt spēks. Kādēļ lai mēs mūsdienās lasītu Homēru? Jo valodai un tekstam piemīt stiprums, kas spēj aizsniegt citas kultūras un tradīcijas cilvēkus. Un tulkotāja darbs ļauj uzbūvēt tiltu un satikties cilvēkiem no dažādām valstīm un gadsimtiem, lai šie teksti var runāt ar cilvēkiem šodien.
Uz Latviju es tagad braucu katru gadu un cenšos te palikt, cik ilgi varu. Latvija beidzot man kļuvusi reāla, tā vairs nav mistiska vieta, par kuru domāju, kad biju maza.
Apgūt mammas valodu man bija kas daudz vairāk nekā iemācīties vienkārši jaunu valodu. Šī vēlēšanās bija manī dziļi sakņojusies un, tagad realizēta, ir mainījusi mani. Tagad esmu kontaktā ar šo savas ģimenes vēstures daļu. Es esmu mainījusies kā cilvēks. Tā ir viena no būtiskākajām pieredzēm manā mūžā. Ļoti personīga un emocionāla.
