Rīga -7°C 
Žurnālā DEKO 2025. gadā Lejnieks krāšņi izteicās par to, kā padomju okupācijas gadi ar tā laika dzīvesvietas normām burtiski sagrāva latviešu prasmi dzīvot skaisti.
«Vairākums iedzīvotāju joprojām dzīvo padomju gados būvētās ēkās, turpretim Rīgas centrā daudzi vēsturiskie nami stāv tukši. Neadekvātā nodokļu politika un greizā reforma, kas tika īstenota 90. gados, ir radījusi šo situāciju. Mājas, kas nav renovētas, arvien atrodas tajā pašā bēdīgajā tehniskajā stāvoklī kā padomju gados. Šodien cilvēkiem ir pieejami paraugi, kā iekārtot mājokli, valstu robežas ir vaļā un ir iespējams labus piemērus skatīt arī citviet, cilvēki novērtē profesionāļu palīdzību – tas ir liels solis uz priekšu. Tomēr joprojām saglabājas tendence teju katru otro sezonu savās mājās ko uzlabot, piemēram, nopērkot jaunu mēbeli. Tā interjerā veidojas rasols. Līdz tam vēl jānonāk, ka cilvēks izvēlas konkrētu stilu un mājokli iekārto uz daudziem gadiem. Manuprāt, interjers jāmaina vien trīs reizes mūžā atbilstoši savam vecumposmam – jaunībā, vidusposmā un vecumā,» pauda arhitekts.
1951. gadā dzimušais Jānis Lejnieks nu devies mūžībā. Par viņa aiziešanu sēro daudzi Jāņa pārstāvētās jomas kolēģi.
«Arhitektūras un kultūras mantojuma nozares ir zaudējušas vienu no savām spožākajām personībām – arhitektūras doktoru, publicistu un pilsētplānošanas ekspertu Jāni Lejnieku. Mēs kolēģi Jāni Lejnieku pazinām kā īpaši erudītu nozares speciālistu un vienmēr patīkamu sarunas biedru. Jānis bija ne tikai izcils profesionālis, bet arī dzīva Latvijas arhitektūras vēstures enciklopēdija, viņa saistošie stāsti par arhitektūru spēja ieinteresēt ikvienu,» sociālajā tīklā Facebook raksta Jāņa kolēģi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē.
«Jāņa Lejnieka skatījums uz arhitektūru vienmēr sniedzās tālāk par atsevišķu ēku aprisēm. Viņu interesēja pilsētbūvniecība kā vienots, dzīvs organisms. Jāņa spēja saskatīt kopsakarības starp vēsturisko apbūvi un mūsdienu pilsētvides attīstības dinamiku padarīja viņu par neaizstājamu balsi diskusijās par Rīgas un citu Latvijas pilsētu nākotni.»
Par Lejnieka aiziešanu sēro arī Arhitektūras muzejā. «Lejnieks kļuva par muzeja pirmo direktoru. Arī tad, kad pēc aptuveni 10 gadiem amatā viņš šo posteni atstāja, saite ar savu garabērnu palika nesaraujama kā daudzu izstāžu kuratoram, padomdevējam, jaunu krājuma materiālu gādātājam. Nu mūsu pienākums būs vētīt viņa paša mūža devumu, kamēr Jānis ir ceļā, lai pievienotos Aizsaules klasiķu pulkam,» vēsta muzeja pārstāvji.
