Ilze Vazdika: «Uldis ļāvās kaislībām, tāpēc arī ātrāk sadega…»

Māsa Ilze žurnālam Ievas Stāsti atklāj, ka bērnības gados ar brāli bieži plēsušies un kašķējušies, taču pēc brāļa aiziešanas Vazdiku ģimenē ieperinājies tukšums. «Mūsu bērnības laiks bija pirmie pēckara gadi. Dzīvojām pretim Medicīnas vēstures muzejam Antonijas ielas mājas otrajā stāvā. Kādreiz lepnais astoņu istabu dzīvoklis bija sadalīts vairākām ģimenēm. Papiņš šo komunālo kolhozu sauca par trakomāju, bet mēs kā bērni to dzīvi neuztvērām traģiski,» bērnību atminas Vazdika.

«No vēlākiem pusaudžu gadiem atceros, ka reiz, kad biju riebīgi pret Uldi izturējusies, viņš kliedza:

«Ja tu nebūtu sieviete, es tevi nosistu!…» Es kliedzu pretim: «Un tad tu sēdētu cietumā!»

Mums gāja augsti, bet zināju, ka Uldis manis dēļ ies kaut ugunī. Reiz uz ielas man piesējās huligāni. Par laimi, tobrīd Uldis nāca no trolejbusa, un es pilnā kaklā kliedzu: «Uldi-i-i!!!» Kā viņš nesās! Bandīti palaida mani vaļā, ieskrēja kādā sētā. Uldis vienu no viņiem noķēra un pamatīgi sadeva. Brāļa un māsas tuvība mums bija cieša,» stāsta aktrise.

«Kas tagad, domājot par brāli, man pirmais nāk prātā?» pārjautā Ilze. «Lai arī brālis un māsa, kā cilvēki pēc temperamentiem bijām dažādi, bet labestība pret cilvēkiem un dzimtenes mīlestība – tā mums ir abiem, tāpat kā ģimenes mīlestība, cieņa pret vecākiem. Es esmu bijusi apdomīgāka un prātīgāka, bet Uldis ļāvās kaislībām, tāpēc arī ātrāk sadega. Tās viņu plosīja gan mīlestībā, gan nedarbos un vājībās.

Ja cilvēks dzīvi pieņem tik atklāti un spontāni, kā tas bija Uldim, tad nemaz nevar nesadegt.

Ja viņš mīlēja, tad līdz galam, ja iedzēra, tad arī līdz galam. Uldim viss bija līdz galam. It kā skaista dzīve – tajā taču viss ir jāpiedzīvo, jo ko citādi vecumā atcerēsies! Uldis teica: «Dzīvos, lai kaut kas nenotiek, un nekas tev arī nenotiks!» Viņam notika… Bet vai tas vienmēr bija forši?…»