Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs agri sākāt strādāt.
– Jā, no otrā kursa ķirurģijas nodaļā – visas prakses, studiju gadus pavadīju ķirurģijā. Mans stāžs medicīnā ir piecdesmit gadu. Sāku kā sanitāre. Ne tādēļ, lai iztiktu (bija stipendija, vecāki atbalstīja), bet – lai iegūtu zināšanas. Ikdienā skatījos, kā dakteri strādā.
Protams, bija slodze to savienot ar lekcijām, nāca miegs.
Atceros, aizgāju uz teātri – kā nodzisa gaisma, tā aizmigu. (Smejas.) Asistēt operācijās sāku trešajā kursā, veikt endoskopijas – sestajā. Stradiņos bija ļoti laba abdominālās (vēdera) ķirurģijas nodaļa. Dakteris Strods, dakteris Mednis un dakteris Brūns ir mani pirmie skolotāji. Stradiņa ķirurģijas klīniku atceros ar siltumu sirdī.
– Jaunai meitenei ķirurģijas nodaļa nav tipiska izvēle.
– Brālis tur bija sācis strādāt. Mums ir četru gadu starpība, viņš bija vienu kursu vecāks, pirms tam mācījies Politehniskajā institūtā, tad sadomāja, ka jāiet uz medicīnu. Devos paskatīties, un mani pierunāja nākt strādāt.
Studiju gados turējos pie ķirurģijas. Un man ļoti patika. Izstrādāju studentu zinātniskos darbus sadarbībā ar profesora Volkolakova ķirurģijas klīniku, ar profesoru Juri Leju, Patofizioloģijas katedras vadītāju. Šajā katedrā pastrādāju arī par laboranti, pasniedzējas amatā. Kad pēc piektā kursa sadalīja pa specialitātēm (toreiz to sauca par subordinatūru), tiku ķirurģijas grupā.
Lielo konkursu izturēju bez problēmām – man bija liels veikto operāciju skaits un zinātniskie darbi.
Bet pirmais pusgads bija jāpavada 1. slimnīcā, un mani kaut kā neuzrunāja atmosfēra, tā bija pilnīgi citāda nekā Stradiņos. Tad es sāku pa kluso mukt pie daktera Armīna Krauzes uz endoskopijām. Viņam bija mazītiņš kabinets, tur bija mana miera ostiņa. Sākumā skatījos, tad sāku darboties praktiski.
Piektajā un sestajā kursā izstrādāju zinātnisko darbu par kuņģa vēzi un endoskopiju, un tas Vissavienības konkursā tika atzinīgi novērtēts. Dakteris Krauze ņēma mani līdzi uz laparoskopijām Onkoloģijas centrā. Man patika un padevās.
– Kādas prasmes endoskopistam svarīgākās?
– Jābūt labām rokām. Tagad pēc jaunākajām vadlīnijām gastrointestinālās endoskopijas speciālisti nāk no gastroenteroloģijas. Es un vēl daži esam no ķirurģijas, domāju, ka man tas ir palīdzējis specialitātē.
Labam endoskopistam tehniski labi jāpārvalda aparatūra.
Bet ne tikai! Jābūt arī intuīcijai, jutībai saprast un interpretēt. Un vēl ļoti svarīga ir pacietība. Sarežģītās izmeklēšanas nav minūšu darbs. Jā, pacietība man piemīt.
– To visu var iemācīties?
– Daudz var uztrenēt, taču ir arī tā, ka izmeklējumu izdara tīri labi, apraksta labi, bet roka ir smaga. Droši vien ir lietas, kas katram piemīt no dabas. Pacienti to ļoti labi jūt.
– Pēc augstskolas nonācāt Stradiņu Gastroenteroloģijas nodaļā.
– Mani aizsūtīja uz pārrunām ar profesoru Skuju, kurš mani nozīmēja darbā Endoskopiju nodaļā. Jāatzīst, sākumā nebiju priecīga. Kad bija brīvs brīdis un iespēja, muku pāri ceļam uz ķirurģijas klīniku asistēt operācijās.
– Izklausās pēc īstas mīlestības, kas nepāriet.
– Man ļoti patika, padevās, kolēģi ļāva asistēt operācijās. Veicu endoskopijas Ķirurģijas nodaļas pacientiem. Toreiz nebija protonu sūkņu inhibitoru un bija daudz operāciju sakarā ar asiņojošām čūlām un stenozēm. Kad biju operāciju zālē, skatījos, kā čūla izskatās izoperēta kuņģī, un salīdzināju to ar atradi endoskopijas laikā.
Man šķiet, Latvijā nevienam citam nav bijusi tāda iespēja kā man – salīdzināt, ko redzu kā endoskopiste savā lodziņā, ar preparēto materiālu.
Tā bija laba skola, varēju atrast, analizēt savas kļūdas.
Man teica, ka būšu operatīvā endoskopiste, varēšu veikt sarežģītās manipulācijas. Tā es samierinājos. Un tad mani aizsūtīja trimdā uz diviem gadiem.
– Kur bija jūsu darba trimda?
– Klīniskā ordinatūra Maskavas Pirmajā medicīnas institūtā pie profesora Lukomska. Maskava asarām netic – tā es šo laiku varētu raksturot.
– Pēc diviem gadiem atgriezāties, un…?
– Atgriezos Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas centrā. Nostrādāju pusotra gada, un tad mani paaicināja veidot Endoskopiju nodaļu Gaiļezera slimnīcā. Kādu mēnesi liku plusus un mīnusus. Stradiņi man bija tuvi, jo biju tur sākusi strādāt kā studente, taču vienlaikus sapratu, ka manas izaugsmes iespējas te ir ierobežotas.
Mani mēģināja atrunāt gan ar labu, gan sliktu.
Vienā reizē galvenais ārsts pasauca un teica: «Ko tu, tāda olbaltumvielu piciņa, te iedomājies?! Ja paliksi, komunālajā dzīvoklī izkārtošu istabiņu…»
Sākumā Gaiļezera slimnīcā komandas nebija, bija divi kolēģi, kas piestrādāja, māsiņa Ludmila Volčeka, kura vēl šodien strādā. Kad cēla Gaiļezera slimnīcu, tiem laikiem tā bija moderna, Endoskopiju nodaļa nebija plānota. Pamazām veidojās kolektīvs.
Ar aparatūru sākumā bija grūti, visu sadalīja no ministrijas. Aparatūra vienmēr bijis liels kreņķis, jo lūst, jāmaina. Pēdējos gados gan ir ļoti labs tehniskais aprīkojums.
– Jums piemīt organizatores ķēriens?
– Laikam to sev nepierakstītu. Es sevi sauktu par ļoti labu profesionāli. Man patīk novest darbus līdz galam – ja esi pieķēries, tad nav atkāpšanās ceļa.
Savulaik mani ļoti atbalstīja profesors Vilis Purmalis.
Kad sākām žultsceļu endoskopijas, ne tikai kā diagnostikas procedūras, bet arī terapeitiskas – ar papillotomijām, konkrementu izņemšanu –, profesors Purmalis vienmēr teica: «Dari, mēs esam aiz muguras, palīdzēsim!» Tas deva drošību un spēku. Nebija nonievāšanas, un tas ir ļoti svarīgi jaunam kolēģim. Šad tad aizgāju arī pie ķirurgiem uz operācijām – man jau miera nebija.
– Jūsu stiprā puse ir sarežģītās manipulācijas. Dodat sev arī mazliet atelpas?
– Ne tik ļoti, cik vajadzētu. Es neprotu sēdēt malā. Cenšos uzticēties jaunajiem, zinu, ko katrs var, zinu, ka pasauks, ja būs problēma. Jaunie ir zinoši, viņiem veiksies, tas dod enerģiju.
Mans lauciņš ir retrogrādās holangiopankreatogrāfijas, kas nozīmē, ka tiek apvienota endoskopija un rentgens, lai ārstētu žultsceļu un aizkuņģa dziedzera patoloģijas.
Tagad retrogrādo holangiopankreatogrāfiju vairs neizmanto diagnostikā, tikai terapeitiskos nolūkos – ar papillosfinkterotomiju, proti, caur endoskopu ar speciāliem endoskopiskiem instrumentiem veic nelielu iegriezumu un ar palīginstrumentiem izņem žultsakmeņus no žultsvadiem, un, ja ir žultsvada sašaurinājums, ievieto stentu. Tās ir sarežģītas, prasa lielu pacietību.
Liekam barības vada stentus – pagarinām dzīvildzi un dzīves kvalitāti pacientiem ar ļaundabīgiem veidojumiem.
Onkoloģijas centrā ir spēcīga ķirurgu komanda, kas operē sarežģītus pacientus, un, ja ir fistulas anastomozes jeb savienojumu zonā, palīdzam viņiem ar savu metodi, barības vadā endoskopiski ievietojot stentus. Piemēram, pēc kuņģa operācijas šuvju vietā izveidojas atverīte, un, lai palīdzētu tai ātrāk sarētoties, ar endoskopa palīdzību ievada speciālus stentus, kurus pēc tam izņem.
Esam neatliekamās medicīnas klīnika – dzīvojot katru otro nakti slimnīcā, uzkrāta liela pieredze. Labi rezultāti jau var būt tikai tad, ja manipulāciju veic regulāri un bieži.
– Kuras profesionālās virsotnes gribētos izcelt?
– Tas ir nepārtraukts kāpiens arvien jaunās virsotnēs. Pašlaik esam tikuši jaunajās telpās. Tā ir liela un moderna nodaļa. Tuvākā nākotnē ir plānota vēl plašākas un modernākas nodaļas izveide. Pēc gadiem būs prieks atnākt ciemos uz tādu nodaļu.
Visu laiku attīstās aparatūra, metodes mainās, tam visam jāturas līdzi. Katra ieviestā metode, pirmo reizi veiktais izmeklējums, novitāte ir milzu gandarījums.
Katrs izglābts pacients ir sasniegta virsotne.
Atceros gados jaunu pacienti, kurai bija jādzemdē bērniņš, bet pacientes žultsvados bija iesprūdis žultsakmens. Operācijas risks bija lielāks nekā tad, ja mēs ar savu metodi varētu atbrīvot viņu no žultsakmeņa. Kad mums tas izdevās, gandarījums, ka esi izglābis divus, bija neaprakstāms.
Atceros arī to, kā nedēļas laikā nodaļā no šķiedru optikas pārgājām uz videoaparatūru: videogastroskopu, videokolonoskopu, videoduodenoskopu un videobronhoskopu. Tas bija milzu lēciens. Šādi tehnoloģiski izrāvieni dod pacēlumu.
– Cik endoskopiju dienā tagad veicat?
– Divdesmit piecas līdz trīsdesmit, vienu brīdi bija četrdesmit, četrdesmit piecas. Jo vairāk invazīvo un sarežģīto, jo vairāk jāierobežo rutīnas endoskopijas.
– Pacienti pie endoskopista bieži vien nāk nobijušies, nav tā patīkamākā izmeklēšana. Cik svarīga ir saruna?
– Es neesmu daudzrunīga, pļāpīga, bet ar pacientu runāju. Gribu izzināt, kāpēc atnācis. Procedūras laikā sarunājos. Klīnikā ARS, kur pieņemu reizi nedēļā un jūtos novērtēta kolektīvā, kāda kolēģe uz pacienta teikto, ka vajag narkozi, ka citādi nevar, bija atbildējusi – daktere Lapiņa pati kā narkozīte! (Smejas.) Daudzi pacienti nāk atkārtoti, uzticas.
– Endoskopistiem ir stāsti par to, ko tik viņi izvilkuši no vēdera dzīlēm. Jums arī tādi ir?
– Ir gan. Savulaik krājām izvilktās pogas un kauliņus. Reiz divi jaunieši bija saderējuši uz simt latiem, ka norīs dzīvsudraba termometru. Izņemu ārā un jokojot saku: «Tev tie simts lati jānes man, jo dzīvsudrabs nenonāca vēderā.»
Pie mums nokļūst cietumnieki, kas rij naglas, jo tā grib tikt ārā no cietuma.
Atved naktī, skatos – nagla barības vadā, varu smuki aizķert aiz galviņas un izvilkt. Otrā dienā atkal norijis, tikai nagla otrādi, saku: nu gan jāiet uz operāciju. Bija viens, kas rija lielās ēdamkarotes, bija ierādījis to arī kameras biedram.
Gadās, ka cilvēki kaut ko norij nejauši, piemēram, reiz paciente norija zobu birstīti.
Tīrot zobus, ievilkusi elpu, un zobu birstīte aizslīdējusi. Vasarā mums regulāri ir šašliku problēma, rudenī – ķiploku. Veselām daivām rij, nesakož, ķiploku daiviņas iesprūst barības vada augšdaļā, tajā vietā, kur barības vada slēdzējmuskulis, kur tos ļoti grūti dabūt ārā.
– Pati arī esat bijusi pacientes ādā savu kolēģu rokās?
– Jā, vairākas reizes, no kreņķiem un stresiem esmu iedzīvojusies čūlā. Bet ļoti labi zinu, kāda ir izmeklēšana, tāpēc neļauju ne sev pūst kaklā, ne lietot miega zāles. Nekas briesmīgs tas nav, bet jātaisa ar vieglu roku.
Uzskatu, ka jaunajiem speciālistiem jāiemācās labi uztaisīt izmeklēšanu arī bez sedācijas. Nevar būt tā, ka māki tikt galā tikai tad, kad pacients aizmidzis.
– Ko gribat iemācīt jaunajiem ārstiem?
– Saprotu, ka mūsdienās svarīga ir materiālā puse, daudzi skrien pa vairākām darbavietām, bet es saku: nesadrumstalojieties tik ļoti! Tu vari būt labs vienā jomā, nevis foršs visur. Dari darbu godīgi un no sirds. Lūdzu, nehalturē! Man patīk, ka skaisti strādā. Es savējiem saku: ar endoskopu jāstrādā kā ar vijoles lociņu. Maigi, rokai jābūt līganai.
Nevar aparātu stumdīt, nekorekti apieties, tad dusmojos, kļūstu cemmīga, uzburkšķu. Kāds apvainojas.
Man nepatīk konveijera medicīna. Tagad uzskata: ja netaisa narkozē, tad slikti skatās vai izvērtē. Nepiekrītu. Ja labi strādā, nesteidzas, visu var izvērtēt. Jo narkozē bieži vien steidzas, jāizskata desmit, divdesmit pacientu… Labāks endoskopists nav tas, kurš izmeklē ātri, bet gan tas, kurš strādā rezultatīvi: kā redz, ko atrod, kā izvērtē, kā interpretē. To no savējiem sagaidu.
Un vēl – varbūt esmu cita paaudze, bet cilvēks, manuprāt, ir pirmajā vietā.
Jā, droši vien jaunajiem medicīna būs un paliks bizness, bet man tāda pieeja nepatīk. Man nav pieņemama situācija, ja pacients vaicā par savu stāvokli vai izmeklējumu, bet ārstam nav laika un viņš saka: samaksājiet, tad pastāstīšu. Nezinu, vai esmu vecmodīga, bet to es nesaprotu.
– Ko novērtējat kolēģos?
– Ļoti cienu kolēģus, kas vaicā padomu. Pacienti nedrīkst ciest. Es to Vācijā noskatījos, ka profesors palūgs palīgā citu profesoru vai ierindas ārstu. Nav vienmēr jālūdz augstākstāvošam kolēģim, var arī pavaicāt jaunajam kolēģim, lai ir cits skatījums.
– Un ko novērtējat pacientos?
– Viņi ir tik dažādi! Novērtēju pacientus, kas rūpējas par sevi un neielaiž slimības. Nepatīk sūdzmaņi, jo daudz ko var atrisināt saruna ar ārstu. Svarīga pacienta un ārsta sadarbība, uzticēšanās, tad parasti rezultāts ir labāks.
Ārsts pacientam vēlas dot maksimālo, savas zināšanas un prasmes, bet ārsts nav Dievs.
Kad esam veseli, mēs daudz ko nenovērtējam, arī laiku, kas mums dots. Taču reizēm tās dažas nedēļas, ko ārsts var uzdāvināt onkoloģiskam pacientam, ir daudz – lai sakārtotu un izdarītu kādas nepabeigtas lietas.
– Kā mainījušās diagnozes?
– Ir daudz mazāk čūlu, bet pieaug ļaundabīgo veidojumu skaits. Daudz barības vadā, kuņģī, arī resnās zarnas audzēji. Diemžēl.
– Domājat – to ietekmē stress, dzīvesveids?
– Reizēm domāju, ka pārtikā pārāk daudz lietojam ķīmiju – dārzeņos, graudos tās ir pārpārēm. Es zaļumus audzēju pati – gurķīšus, tomātus, lapu kāpostus. Ēdu svaigus, gatavoju zaļos kokteiļus, nekonservēju. Atnesu uz darbu, padalos ar kolēģiem. Daudz saldēju dažādas ogas, lai ziemā būtu, no kā taisīt smūtijus. Man tie ļoti garšo.
– Ārsta darbdiena gan nav tā veselīgākā, lai ievērotu perfektu ēdienkarti.
– Grēkoju ar ēdienkarti darbā, nevar jau nemaz tā atzīties. (Smejas.) Es ēdu lēnām, nevaru ar vienu krūzi rokā, ar maizīti otrā kaut kur steigā skriet. Ēst gatavošanā gan esmu slinka, tas vienkārši nav mans, patērē daudz laika. Man vienmēr šķiet, ka ir interesantākas lietas, ko darīt. Bet novērtēju kvalitatīvu ēdienu.
– Un kas ir tās interesantākās lietas, ko darīt?
– Ai, to ir tik daudz! Interesējos par ārstnieciskajām tējām. Man ir visādi mišungi, zinu, ko pie kādām kaitēm lietot. Savācu pati, tīrā vietā. Nāku no Vidzemes, Cesvaines, zinu tur pļavas, braucu, lasu.
Vasarā patīk darboties dārzā – man nav paraugdārza, bet ir daudz puķu. Tās man ļoti mīļas.
Neprotu nenest darbu mājās, domas par neizdarītiem darbiem un pacientiem negribot ieskrien galvā, tad iebāžu rokas zemē, un uz brīdi viss aizmirstas. Blakus ir Tumšupīte, no rīta vasarās – ūdenī iekšā!
Patīk pirts, ik pa trim mēnešiem aizbraucu Latgalē pie īstas pirtnieces, ziemā ar visu iegremdēšanos āliņģī.
Ļoti patīk klasiskā mūzika. Kad braucu uz darbu, tā auto vienmēr skan fonā.
Esmu beigusi ārstniecisko cigunu, ir sertifikāts. Divus gadus mācījos Bowen osteopātiju, noliku teoriju un praksi, ļoti patika – tāda maiga fasciju sakārtošana. Esmu apguvusi Baha ziedu terapiju.
Esmu arī studenšu korporācijas Imeria filistre. Nesanāk pārāk bieži apmeklēt pasākumus un lekcijas, bet priecājos, ka esmu šajā saimē.
Ļoti patīk dzīvnieki – suņi, kaķi. Tā kā blandos apkārt, tad man tagad ir ruda kaķenīte Marīte. Pirms tam bija vilku sunīte Era, kas nu jau ir citos medību laukos.
Darbam un kreņķiem pretī jāliek atpūta, sevi jāiepriecina. Ne vienmēr man tas sanāk, bet cenšos. Vienu brīdi, kad man bija pārdzīvojumi, izdomāju apmeklēt kursus, kuros mācījos par stilu, vizuālo tēlu, krāsām, apģērbu, frizūru. Tādas sievišķīgas lietas, kas liek justies labāk.
– Un vēl ir pasaules apceļošana!
– Šajā ziņā esmu mazliet dulla – pusi pasaules esmu apbraukusi.
– Kādi cilvēki ir jūsējie?
– Esmu intuīcijas cilvēks, vados pēc sajūtām. Manējie cilvēki var pateikt kaut ko skarbāku, bet ir patiesi, nevis glaimo, aiz muguras kož. Nepatīk sarkasms. Sarkastisks humors aizskar.
– Ja būtu iespēja ieskatīties nākotnē vai atgriezties pagātnē…
– Nākotnē… gribētu ieraudzīt, ka iesāktais darbs turpinās, lai nepārvēršas par konveijeru, lai te koncentrējas sarežģītas lietas, kas dod gandarījumu kolēģiem un pacientiem cerību. Lai ir cilvēciskā sapratne kolektīvā.
Bet ko nu tai nākotnē daudz skatīties?! Laiks un tehnoloģijas tik ļoti skrien uz priekšu, grūti uzminēt, kā endoskopija attīstīsies. Varbūt aparātiņš pats pa zarnām līdīs uz priekšu. (Smejas.)
Slimības nekur nepazudīs, nāks jaunas patoloģijas.
Par pagātni – atpakaļ jau neko nevar atgūt. Lai kā būtu bijis, no pagātnes jāņem tikai labais. Jādzīvo tagadnē, nedrīkst neko atlikt uz rītdienu, neko. Laiks tik ātri skrien, domāju, vai paspēšu visu, ko vēlos.
Esmu izdomājusi, ka varēšu pie jūras padzīvot. Ir iegādāta mājiņa, ko remontēju. Lielā strādāšana jau kaut kad būs jābeidz.
Man nevajag neko šiku – lai romantiska vietiņa, kur patverties dabā.
Tur nav daudz zemes, bet to jau daudz nevajag. Ir zināms vecums, kad gribēšana ir, bet varēšana vairs nav tik liela, – manā dārzā aug nātres kopā ar puķēm. Smuki izskatās. (Smejas.) Nātres es sakaltēju ziemai. Nātru ziedi un sēklas ir vērtīgi, karotīte nātru sēklu ļoti tonizē.
Pirmpublikācija «Doctus» 2022. gada oktobra numurā, papildināts 2023. gadā.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
