Fotogrāfe Naira Kosjana iemūžina īstās varones – mātes, kuras audzina īpašos bērnus

Ideja radās no pašas pieredzētā

Fotogrāfe Naira Kosjana, kura darba dēļ ikdienā ceļo pa pasauli, pašlaik atrodas jau Losandželosā, kur pavadīs turpmākos trīs mēnešus. «Manas saknes ir Armēnijā, bet tad tētis 1986. gadā atbrauca uz Latviju mācīties, es piedzimu, un mēs šeit palikām.

Pirmās manas fotogrāfijas tapa, kad vēl mācījos skolā. Pēc dabas esmu introverta, un es ar pasauli komunicēju caur fotogrāfijām,» stāsta Naira, kura jau 15 gadus ir profesionāla fotogrāfe. Viņas radīto darbu klāsts ir plašs – fotografējusi ne tikai iespaidus ārzemēs, bet, piemēram, žurnālam KLUBS bildējusi slavenības un ar modi saistītus pasākumus.

«Mans lielākais aicinājums ir atklāt cilvēka daudzslāņaino dabu, pieskarties arī sociālajām tēmām. Priecājos, ka pēc gadiem ilga darba beidzot varu īstenot savus senos sapņus,» par izstādi, pie kuras strādājusi ilgāku laiku, teic Kosjana.

Ideja veidot izstādi, kurā attēloti 10 emocionāli smagi stāsti par to, ko nozīmē sadzīvot ar invaliditāti, radās pašas pieredzes dēļ. «Bērnībā daudz laika pavadīju ar tanti un viņas diviem bērniem ar īpašajām vajadzībām. Diemžēl šo divu cilvēku vairs nav šajā saulē. Redzēju, cik patiesībā grūti, ja ģimenē ir bērns ar īpašām vajadzībām, zinu, cik spēka prasa viņu audzināšana,» saka Naira.

Fotogrāfe šīs mātes sauc par varonēm. «Mūsdienu laikmetā internetā par varoņiem diemžēl tiek padarīti cilvēki, kas publicē stulbības. Tas man liekas tukši. Par īstajiem varoņiem uzskatu tos, kas pārvar smagas problēmas, paliekot ēnā, nevis iziet starmešu gaismā,» uzsver Kosjana.

Atklāj skaudrus likteņstāstus

Izstādē viņa cenšas parādīt ne tikai skaisto un aizkustinošo mātes un bērna mīlestību, bet arī skaļi runāt par nejēdzībām, ar kurām jāsaskaras cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm. «Šiem bērniem ik pēc diviem gadiem jāapstiprina invaliditātes statuss. Ja cilvēkam no dzimšanas ir Dauna sindroms, nebūs tā, ka divu gadu laikā tas brīnumainā veidā pazudīs. Katrs papīrs un ārsta apmeklējums prasa naudu, un tas vēl vairāk sarežģī šo ģimeņu dzīvi,» teic Naira.

Viņa atzīst, ka, veidojot fotosesijas un intervējot savus varoņus, nav varējusi valdīt asaras. «Anna, kurai ir Dauna sindroms, ir ļoti labestīga, smaidīga un dzīvespriecīga, bet viņai diemžēl jau otro reizi jācīnās ar vēzi. Grūtībām cauri viņas iet divatā, jo tētis neizturēja un aizgāja no ģimenes,» vienu no skaudrajiem likteņiem atklāj Naira.

Reiz, kad šī bērna mamma vērsās pēc palīdzības, viņa saņēmusi šerpu atbildi: «Ko gribat no mums? Pati izlēmāt piedzemdēt tādu bērnu, tā ir jūsu izvēle.» «Protams, to, vai bērnam ir Dauna sindroms vai nav, ar skrīningu var pateikt jau grūtniecības laikā, tomēr šāda attieksme ir ļoti ciniska,» saka Naira.

Pati grūtākā fotosesija viņai bijusi, bildējot 24 gadus veco Anastasiju, kurai ir reta slimība – Volfa-Hiršhorna sindroms. «Nastjai palīdzību pirms dažiem gadiem atteica labdarības iestāde, un tas notika viena iemesla dēļ – viņa nav Latvijas pilsone. Nastja šeit dzīvo jau 20 gadus, bet nokārtot pilsonību nevar, tāpēc, ka slimības dēļ nespēj runāt. Tas ir ciniski,» ar asarām acīs teic Kosjana. Viņa piebilst – arī Nastjas tēvs no ģimenes aizgājis un visas rūpes gulstas uz mammas pleciem.