Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -9°C 
Atvadu dievkalpojumā Rīgas domā pulcējās vairāki simti ļaužu – tuvinieki, valsts augstākās amatpersonas, prominences, inteliģence, Freibergu ģimenes draugi un paziņas. Teikt ardievas eksprezidentes vīram Imantam Freibergam bija ieradušies teju visi atjaunotās Latvijas Valsts prezidenti.
Imants Freibergs ir pirmais no prezidentu dzīvesbiedriem, kurš devies mūžībā. Pērn Freibergi nosvinēja kāzu 65. jubileju. Liktenis viņiem bija dāvājis piepildītu un skaistu kopdzīvi, lai gan uzlicis arī savu sāpju pārbaudījumu.
Par Imanta Freiberga aiziešanu 1. janvāra vakarā paziņoja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
«Mans mīļais Imants šorīt aizgāja baltā Dieva mierā mūžībā. Dziļās sērās aizlūdzu, lai viņa dvēselei viegls ceļš,» vēstīja Vīķe-Freiberga.
Veselība Imantu pēdējos gados pievīla arvien biežāk. Jau pirms diviem gadiem, kad Freibergs svinēja savu memuāru atvēršanu, viņa dēls neslēpa – tēvam klājas smagi. Imants bija pavisam savārdzis. «Likās, ka pat vairs nepiecels galvu no spilvena, viņam bija grūti runāt…» toreiz atklāja Kārlis Roberts Freibergs un priecājās, ka braukāšana pie ārstiem tomēr devusi rezultātu.
Atvadas no Imanta Freiberga
Taču katram atvēlēts savs laiks, un pagājušā gada nogalē eksprezidentes dzīvesbiedra veselības stāvoklis jau bija ļoti bēdīgs.
Imantam Freibergam bija gara un piepildīta dzīve – 91 gads. Viņš visu mūžu bija Vairas stiprais plecs, viņas drošības sala un uzticamākais draugs. Lai gan daudziem Imants Freibergs paliks atmiņā kā Latvijas prezidentes vīrs, viņš bija augsta līmeņa datorzinātņu speciālists, lielisks pasniedzējs. Imants bija arī Dainu skapja digitalizācijas idejas autors un iniciators, un par to viņam pašam bija vislielākais prieks un lepnums.
Daudzus savus sapņus un ambīcijas viņš gan atstāja otrajā plānā, lai ļautu Vīķei-Freibergai iet savu lielo ceļu kā Latvijas Valsts prezidentei, un atbalstītu viņu ik uz soļa. No pirmās dienas līdz pēdējai. «Imants visu mūžu man ir gan palīdzējis darbos, gan arī bijis milzīgs atbalsts,» 2024. gadā, veltot vīram savu jaunāko grāmatu par latvju dainām, žurnālam Privātā Dzīve sacīja eksprezidente.
«Darīju, kas ir jādara, un nekad daudz par to nedomāju,» tā savu misiju – būt prezidentes vīram – redzēja Imants. «Es nebiju pārsteigts, ka viņu ievēlēja par prezidenti,» atceroties dienu, kad mainījās viņa un sievas dzīve, intervijā žurnālam IEVA atminējās Imants. Viņš neslēpa, cik ļoti lepojās ar sievu. Īpaši reizēs, kad viņai izdevusies laba runa un auditorija cēlusies kājās. Un tādu brīžu bijis daudz. Vaicāts, kādas īpašības nepieciešamas prezidentes vīram, Freibergs bija atklāts: «Spēja kopā darboties. Jo prezidentūra ir nopietns darbs, un tur ir jāstrādā ne tikai vīram vai sievai, bet apkārt ir vesels birojs, Prezidenta kanceleja. Sarežģītākais bija pagūt visu izdarīt, jo nepietika laika, vienmēr biju nodarbināts gan es, gan mūsu dēls Kārlis.»
Paužot līdzjūtību Freibergu ģimenei, arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs atzīmēja: «Imanta Freiberga zinātniskais un sabiedriskais veikums visa mūža garumā kalpojis Latvijai un nesis tās vārdu pasaulē.»
Saprata viens otru bez vārdiem
«No sākuma sarīvējāmies kā divi akmeņi viens pret otru,» par kopdzīves sākumu ar Vairu stāstīja Imants. «Smejamies, ka bijām kā oļi. Saliek kopā kantainus, un tikai ar laiku tie kļūst apaļi,» atzinās Vaira. «Taču vienmēr bijām kopā, viens otram. Un ar gadiem jau noticis tā, ka nesarunājoties saprotam viens otru. Viens kaut ko pasaka, un otrs uzreiz – vai, tieši par to domāju,» sacīja eksprezidentes mīļais vīrs.
Viņi satikās 1957. gada rudenī Kanādā kādā latviešu studentu ballītē. Abi studēja Toronto Universitātē, Vaira – psiholoģiju, bet Imants – inženierzinātnes.
«Man Imantā patika arī tas, ka, sākot ar mani saieties, viņš nebija uzbāzīgs,» atcerējās Vaira. Viņa teica – Imants viņu pamazām pieradinājis, gluži kā Mazais princis Lapsiņu. Ar delikātu uzmanību un rūpēm, bet visam pāri – patiesu labsirdību. «Viņam iekšā nav ļaunuma. Viņš uz to nav spējīgs. Es neko tādu īsti ļaunu no viņa neesmu dzirdējusi visa mūža garumā. Tas, ka viens cilvēks var būt tik brīvs no ļaunuma, mani jaunībā ļoti iespaidoja,» sacīja Vīķe-Freiberga.
1960. gada vasarā, kad Vairai bija 22 gadi, abi apprecējās. Sākumā viņa nemaz negribēja ņemt vīra uzvārdu, jo savējais ļoti paticis. Vienojušies par kompromisu, un Vaira kļuva par Vīķi-Freibergu. Pēc trim gadiem piedzima abu dēls Kārlis Roberts, pēc tam – meita Indra Karolīna. Freibergiem bija arī trešais bērns – 1966. gadā dzimušais Ivars Jānis. Taču liktenis bija skarbs – puisītis nāca pasaulē priekšlaicīgi un aizgāja vien pāris dienu pēc dzemdībām. Tas bija liels pārdzīvojums, kuru Imants pēcāk aprakstījis arī savos memuāros.
«Visumā nevaru par dzīvi sūdzēties»
Savu memuāru Dari, kas jādara rakstīšanai Imants Freibergs veltīja astoņus gadus, un pirms diviem gadiem tie beidzot bija tapuši. Toreiz, esot finiša taisnē ar rakstīšanu, Imants atzina – šī nodarbe mūža nogalē piepildījusi viņa ikdienu. «Ja cilvēkam visu laiku tikai jāskatās televīzija, tad dzīve kļūst vienmuļa,» viņš teica.
Taču savs skaistums bija arī nesteidzīgos mirkļos – prom no galvaspilsētas kņadas. Viņa miera osta bija Freibergu lauku īpašums Īvandē. Nopeldēties dīķī, doties lēnā pastaigā, kuru, asti lepni izslējis, vadīja abu kaķis Muris, padarboties dārzā – tie bija Imanta laimes brīži. «Man nekad nav tā, ka nebūtu, ko darīt. Visam pat nepietiek laika, ir tik daudz grāmatu, ko gribētos izlasīt,» pirms savas 90. jubilejas atzinās Imants.
«Ir vēl daudz, ko darīt. Nomiršu un visu neizdarīšu,» sprieda viņš. Taču arī izdarīts bija tik daudz… «Varbūt kaut ko varēja darīt citādi, bet visumā nevaru par dzīvi sūdzēties, man ir bijušas visādas iespējas un nav bijis lielu grūtību. Tikai tas, ka mazais dēliņš nomira un abi vecāki nomira. Bijis žēl šķirties no cilvēkiem, arī daudzi mūsu paziņas ir aizgājuši. Tas liekas nepareizi, bet, no otras puses, pareizi – ja visi turpinātu dzīvot, planētai tā būtu katastrofa,» bija aizdomājies Imants. «Par to nav, ko uztraukties – kas būs, tas būs. Un katrs no mums to piedzīvos,» par dzīves beigām uz šīs zemes sacīja viņš. Gada pirmajā dienā Imants Freibergs klusām devās prom, lai turpinātos savos bērnos un mazbērnos. Kā atvadu vārdos pauda dzejniece Māra Zālīte: «Imanta siltā gaisma paliek visiem, kas viņu pazina.»
