Dombrovska kardināli mainījusi savu dzīvi: Tagad glezno svētbildes un dziedina cilvēkus

Dana jau kādu laiku nodevusies svētbilžu gleznošanai. «Gleznoju gan dievmātes, gan eņģeļus. Nekad nedomāju par to, ko gleznošu un kāpēc. Visskaistākie darbi sanāk, kad vienkārši ļaujos radītāja plūsmai, un pēc tam pati skatos un brīnos par to, kas sanācis,» stāsta Dana un rāda kādu ļoti īpašu kartīti. «Tā tapusi no liela izmēra svētbildes. Esmu tajā ielikusi visu savu tīro un gaišo sirdi, savas lūgšanas un mīlestību. Katrs tajā ierauga to, kas viņam svarīgāks. Pie manis braukušas daudzas mātes, kas vēlas no manām rokām saņemt šo svētbildīti. Reizēm viņas arī raud un sabrūk ceļos. Viena to noliek mājas altārītī sava nedzimušā bērniņa piemiņai, otra, raugoties tajā, atceras savu aizgājušo māmiņu. Vēl kāda uzdāvina to cilvēkam, kuram it kā ir viss, bet pietrūks mīlestības,» skaidro Dana.

Savus darbus viņa paraksta ar vārdu Anna Mūna. «Vārdu Dana jau daudzus gadus neizjūtu kā savējo. Anna ir manas vecvecmāmiņas vārds. Tas man šķiet daudz mīļāks un siltāks. Pasē gan joprojām esmu Dana. Lai nomainītu vārdu, jāiziet cauri pārāk sarežģītai birokrātijai,» saka viņa. «Draugi un kolēģi mani jau sen sauc par Mūnu vai Mūniņu. Arī svētbildes parakstu kā Anna Mūna. Esmu to izvēlējusies kā savu pseidonīmu. Ja kāds mani nosauc par Danu, neprotestēju un, protams, uz to atsaucos,» atklāj viņa.  

«Mana dzīve nav bijusi viegla, taču tieši tā mani ir padarījusi daudz jūtīgāku un redzīgāku,» atzīst Dana. «Esmu ārkārtīgi empātiska ar ļoti sensitīvu uztveri, tādēļ spēju pilnībā identificēties ar otra cilvēka sāpēm,» piebilst viņa.  Pēc bērnībā pārslimota meningīta viņa dažu dienu laikā gandrīz pilnībā zaudēja dzirdi. Pusaudzes gados viņa mācījās Valmieras vājdzirdīgo skolā, un nu pieaugušā vecumā māk atrast kopēju valodu gan ar dzirdīgajiem, gan nedzirdīgajiem.

Viņa sevī atklājusi arī dziednieces spējas. Stiliste ļoti spilgti atminas dienu, kurā pati sevi pārsteigusi ar izdziedinošu brīnumu.

«Dienā, kad ar draudzeni bijām ieplānojušas doties uz pirti, abas apslimām. Tā kā zināju, ka pirts saimnieks īpaši mums to bija izkurinājis, gājām tajā par spīti sliktajai pašsajūtai. Pēc trim stundām, ko pirtī pavadījām, draudzene, ar milzīgām acīm uz mani skatoties, jautāja: «Mīļā Anna, ko tu ar mani esi izdarījusi?» Paskatījos uz sevi spogulī un pamanīju to pašu, ko draudzene. Mēs abas mirdzējām, un no slimības vairs nebija ne miņas. Es vienkārši ļāvos savām rociņām, uguntiņai, ūdentiņam un pirts gaisam,» noslēpumaini stāsta Dana. «Nekādas birkas sev klāt kabināt nevēlos. Pagaidām dziedinu ar saviem darbiem, par pārējo, lai runā cilvēki, kas saņēmuši manu roku pieskārienu, manas gleznas un tērpus. Šobrīd pati vēl tikai meklēju veidu, kā vislabāk dzīvot, palaižot vaļā materiālo pasauli un vairāk pievēršoties garam un dvēselei,» stāsta Dana.