Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
«Pieteikšanās šovam bija mana uzdrošināšanās. Vajadzēja nosūtīt CV, foto un motivācijas vēstuli, kuru uzrakstīja mana kolēģe. Tas raksturojums bija precīzi par mani. Pienāca atbilde, lai braucu uz pirmo atlasi,» nonākšanu savulaik populārajā muzikālajā realitātes šovā Talantu Fabrika intervijā žurnālam Ievas Stāsti atceras Ērika Egllija-Grāvele.
«Gribētāju piedalīties bija daudz, notika pamatīga sijāšana. Es nezināju, uz ko eju, un man nebija lielu uztraukumu. Galvenā prasība bija dziedāšana, un es biju diezgan droša. Vienā no atlases kārtām sēdēja Raimonds Pauls. Tikai tad, kad mani paņēma, sapratu, kur esmu nokļuvusi,» stāsta aktrise.
Skatītāji viņu iepazina ar anglisko skatuves vārdu Grace.
«Mums visiem iedeva vārdus, es kļuvu par Greisu,» saka Ērika.
«Šova veidotāji, lai skatītājiem būtu interesanti, veica ar mums dažādas provokācijas, reizēm diezgan nežēlīgas. Visur bija kameras, kas sekoja katram mūsu solim un vārdam. Katram šovā tika izveidots tēls, es kļuvu par cietēju, kāda pilnīgi nemaz neesmu,» atklāj aktrise.
«Reiz apraudājos, un manas asaras visu nedēļu, rādot Fabrikas dzīvi, laida pa riņķi, varēja domāt, ka es raudu nepārtraukti. Cilvēki sāka rakstīt man līdzjūtības vēstules un sūtīt naudu, jo kādā sarunā pateicu, ka uz mājām Liepājā, kad mūs palaida brīvdienās, braucu ar stopiem, tā kā autobusa biļetei nav naudas. Arī no tā viena teikuma izvērsa veselu stāstu, kāda es nabadzīte.
Mani uztaisīja par dzīves upuri, un tas bija briesmīgi. Jā, es braucu ar stopiem, bet ļoti daudzi jaunieši tā darīja,» atminas Ērika.
Taču šo dzīves skolu un pirmo pieredzi šovbiznesā viņa nekad nav nožēlojusi. Šis visnotaļ sarežģītais un raibais dzīves posms viņu padarīja par to skatuves mākslinieci, kāda Ērika ir šodien. Tas stiprināja viņas izturību un pārliecību par savu talantu, kāds viņai patiesi arī piemita. Šovs bija viņas ceļš uz Dailes teātri. «Fabrika mala pamatīgi, bet iedeva man saprašanu, kas notiek šovbiznesā. Es ļoti cītīgi strādāju, un tas, ka tur esmu, man jau likās liels sasniegums. Mums notika nodarbības, ar mums strādāja horeogrāfi, režisori. Mēģinājumi notika Dailes teātrī, Fabrika finālā ar mums uztaisīja muzikālo izrādi, ko vasarā spēlējām pa visu Latviju.
Un tad Valdis Liepiņš kādā reizē man pateica, ka tiek uzņemta Dailes teātra 9. studija un lai es piesakos.
Tas jau bija pēdējais brīdis,» saka aktrise.
Viņa nenobijās un pieteicās. Lai gan konkurss bijis pamatīgs, viņa nonāca Kultūras akadēmijā, kur gatavo aktierus. «Salīdzinājumā ar citiem man jau bija diezgan daudz gadu. Par jaunāko, kas bija Inita Dzelme (tagad Sondore), piecus gadus vecāka, bet nejutos no citiem atšķirīga. Man ļoti patika viss, ko mums mācīja un vajadzēja darīt. Es nonācu tur, kur tik ļoti gribēju būt – teātrī,» atzīst Eglija-Grāvele.
