Ausmu Kantāni pieminot: «Jānovāc galds – ja nu kaut kas notiek, lai te viss ir kārtīgi…»

Neaizmirstamie Ausmas Kantānes smiekli un skaļā balss iegūluši daudzu atmiņās. Nu jau aizritējuši jau trīs gadi, kopš tie apklusuši. Nevienam nav lemts zināt savu nāves stundu, taču dažus gadus pirms aiziešanas intervijā žurnālam Ieva Ausma sacīja:

«Šajā dzīvē viss ir iespējams, arī tas, ka dzīves pēc pieciem gadiem vairs nebūs.

Kad eju gulēt, pat samierinos ar šādu iespēju un nodomāju: jānovāc galds – ja nu kaut kas notiek, lai te viss ir kārtīgi. Un, pieļaudama šādu domu, es sev mēdzu teikt: Ausma, cik tālu tu esi tikusi!» Piecu gadu Ausmai vairs nebija, tikai trīs… Toreiz viņa neslēpa – lai gan neesot gluži tā, ka nāve viņu nebiedē, tomēr «pussolis prom no bailēm gan ir sperts.»

Viņa bija mierā ar savu dzīvi un nemēdza kavēties nostalģiskās atmiņās. «Man atpakaļ skats negriežas nekādi.

Neko negribu atpakaļ – ne stundu, ne minūti, ne sekundi.

Jo mani šodienas redzējumi par pasauli ir mani tā bagātinājuši, ka man ar tiem pietiek. Bet, protams, šie redzējumi ir iepriekšējo laiku auglis,» atzinās aktrise.

Toreiz gan viņa atļāvās pasapņot, kādu gribētu redzēt savu dzīvi pēc pieciem gadiem. «Es gribētu būt tāda stipra, laba un cilvēcīga. Mani fascinē indieša Mahatmas Gandija attieksme – mēs pastāvēsim bez vardarbības, ar savu cilvēcisko patību. Tas nozīmē – lai tu uzvarētu sava ienaidnieka sliktumu, tavam labumam jābūt lielākam. Tā man gribētos dzīvot un ar to palīdzēt citiem. Tad man liktos, ka tā lielā dziņa sevis un cilvēces izpētē, kas man piemīt, būtu attaisnojusies, jo es būtu atradusi tādu mazu, mazu, plānu, plānu diedziņu un varētu teikt – katram cilvēkam ir tāds balts diedziņš, ko vajadzētu atrast sevī un pavilkt garāku, lai tas mirdzētu un vibrētu. Pasaule par vienu mirdzumu būtu bagātāka,» teica Ausma.