Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Man laikam arī būs jāaprok tas kara cirvis,» runājot par bērna tēvu secina Arnita. Viņa turpina: «Vispār muļķīgi – neviens mani nesapratīs, atgādinot par visu, kas notika grūtniecības laikā, bet sirdij tu nepavēlēsi. Ar prātu var daudzas lietas saprast, bet sirds… Ir pagājuši pieci mēneši, cik ilgi tas man vēl sāpēs? Es tāpat redzu, ko viņš liek soctīklos.»
Lai gan tikšanās ar Dāvidu pēc tik ilga laika bija rūpju un stresa pilna, Arnita tomēr jūtas labāk, daļa smaguma ir nokritusi: «Es vismaz mazdrusciņ mazāk raudāšu.» Draudzene vēlējas precizēt, vai kara cirvis nu patiešām ir apraksts? Arnita ar humoru teic: «Nekas nav apraksts, vienīgais, ko es aprakšu, ir visas viņa mīļākās!»
Tas nav tik viegli. Es arī viņam to teicu, ka viņam bija forši, patika, pietika, čau un viņš turpina dzīvot tālāk ar savām zuzītēm. Man tas tā nav. Pretējā gadījumā es nelaistu pasaulē viņa bērnu. Es tiešām ceru, ka man kādu dienu kļūs vieglāk. Viņš nesaprot. Tik stipri, cik es savā sirsniņā esmu mīlējusi šo cilvēku, neesmu mīlējusi nevienu citu. Pieci mēneši acīmredzot ir daudz par maz, lai man kļūtu viegli. Nezinu, vai man pieci gadi būs pietiekoši, bet viņam vajadzēja piecas dienas vai pat piecas minūtes."
