Aigars Grāvers pēc šķiršanās: «Ticu, ka mani vēl sagaida kaut kas labs un skaists»

Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man šķiet, ka neko vairs nesaprotu. Agrāk man šķita, ka es saprotu sievietes, bet tagad man šķiet, ka viņas saprast vispār nav iespējams. Tāpat man likās, ka savā ziņā es visu māku, tagad atkal – ka neko nemāku. Bet tad es tā domāju: vai maz tas ir vajadzīgs – izprast kādu pilnībā?! Labi jau, ka saproti to, ka daudzmaz vienādās situācijās visas sievietes rīkojas līdzīgi. Lai dziļāk saprastu sievieti, man uz vismaz pāris dienām vajadzētu iejusties viņas ādā.

Bet es esmu sakrājis daudz atziņu par sievietēm un licis tās kastītē citu pie citas. Vienu brīdi pat šķita, ka jāsāk rakstīt memuārus. Tomēr atziņas jau nenozīmē, ka tās uzreiz tev kaut ko iemāca. Nav jau nekas jauns, ka sievietes piedzimst daudz spēcīgākas nekā vīrieši. Kas vēl? Sievietēm dzīvē ir trīs posmi: pirmais, kad viņas vēl nav apzinājušās, otrais – kad jau ir apzinājušās savu spēku, bet trešajā posmā sieviete sāk izmantot šo savu spēku. Tagad jau pēc neilgas komunicēšanas varu pateikt, kurā fāzē sieviete ir.

Piekrītu Jurim Kulakovam, kurš apgalvo, ka laulība tiek slēgta debesīs. Un, ja tā, tad turpat notiek arī šķiršanās. Šķiršanos (Aigars vēl ne juridiski, bet domās ir šķīries no savas sievas Aijas Strazdiņas – aut.) uztveru kā kārtējo paraugstundu, lai analizētu, domātu, pārdomātu. Viens no austrumu gudrajiem ir teicis, ka «šķiršanās ir garīga nomiršana», un es tam piekrītu. Jo ko tad man tagad darīt? Izšķirties, lai nomirtu?! Nē taču. Es dzīvošu tālāk un ticu, ka mani vēl sagaida kaut kas labs un skaists.

Vairāk mūziķa atziņu par dzīvi, darbu un attiecībās ar ar Dievu lasi jaunajā žurnālā Klubs.