Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Tajā dienā Megņi bija plānojuši svinēt topošās mājas spāru svētkus. Sapnis par savu vietu, kur abiem dēliem – septiņus gadus vecajam Rūdolfam un trīsgadniekam Oskaram – katram būs sava istaba, bija pietuvojies vēl soli tuvāk realitātei. Dienas darāmo darbu sarakstā vēl atlicis pēdējais – pa ceļam uz jauno māju iebraukt slimnīcā, lai ātri uzzinātu vecākā dēla analīžu rezultātus. «Piebraucām pie slimnīcas, lai ātri izrunātu to, kas nu tur – analīžu rezultātos – ir, un skrietu tālāk.»
To, ka Rūdolfam ir audzējs, Megņiem bez ceremonijām pateica turpat, slimnīcas gaitenī. «Tā ļoti lietišķi – ir plašs galvas audzējs, un nav zināms, ko šajā situācijā var darīt,» atceras Agnese. «Kad jau kabinetā mums parādīja audzēja izmeklējumu attēlu, man likās, ka tas ir tikpat liels kā smadzenes. Ārsts teica: tas ir tik liels un tik bīstamā vietā, ka operācijas laikā – pat ja to veiktu – Rūdolfs varētu nomirt vai zaudēt kaut ko no dzīvībai svarīgajām funkcijām: elpošanu, rīšanu, redzi, dzirdi, termoregulāciju, sirdsdarbību. Varam iet mājās un gaidīt nāvi, vai dzīvot, gaidot, kad kāda no šīm dzīvībai svarīgajām funkcijām atslēgsies.» Agnese joprojām atceras to dienu – 1. decembris.
«Esmu uzaugusi, kā man liekas, siltumnīcā,» saka Agnese. «Labvēlīgā un mīlošā ģimenē, kur neredzēju sāpes un ciešanas. Kā bērns domāju, ka sāpju pasaulē nav.» (Agneses tēvs ir izcilais diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits. – aut.) Agnesei jau bērnībā ieaudzināts – ja tev ir rokas un galva uz pleciem, visu vari atrisināt. Ziņa par Rūdolfa slimību bija absolūti šokējoša.
Varbūt tie ir pēdējie Ziemassvētki
Vasarā pirms Rūdolfa skolas gaitu sākuma viņš ik pa laikam ieminējās, ka sāpot roka vai drusku tā kā sāpot kājas. «Aizbraucām pat uz vietējo lauku slimnīcu uztaisīt rentgena izmeklējumu, kas, protams, neko neuzrādīja. Kā tipiski vecāki teicām: nečīksti, pacieties, sporto.» Tomēr brīdī, kad Rūdolfam noslīdējis viens mutes kaktiņš, radusies trauksme – kas notiek? Ģimenes ārsts nosūtījis pie neirologa. Tam sekoja izmeklējumi un paziņojums par galvas audzēju. «Atceros, visapkārt Ziemassvētku gaismiņas, saldā sajūta, kas ir tai laikā, bet mums ārsts saka: «Labi, sagaidiet vēl Ziemassvētkus mājās, varbūt tie ir pēdējie Ziemassvētki, pēc tam – domāsim.»
Man likās – pasaule apstājusies, esam palikuši tikai mēs ar vīru, Rūdolfs un Oskars.
Aizbraucām uz tiem spāru svētkiem, novīts vainags, nopirkti produkti – gribējām saklāt pateicības galdu meistariem. Piebraucam pie mājas, abi puikas līdzi, un, tur stāvot, man bija sajūta, ka pilnīgi vienalga – ir tā māja vai nav. Par kādām istabām vēl runa, kāpēc jūs uzdodat jautājumus par to, kur būs elektrības rozetes…»
Agnese ar vīru Māri sākuši izmisīgi meklēt risinājumus. «Caur paziņu paziņām, apzvanot visus ārstus, ko vien var apzvanīt, meklējot ārstēšanās iespējas ārzemēs, ar domu – pārdosim to pašu iesākto māju, lai tikai visu atrisinātu. Bet risinājuma nebija. Visur durvis veras ciet. Visi, kas redz izmeklējumus, saka to pašu, ko ārsts Bērnu slimnīcā, – ka sekas operācijai var būt bīstamas.» Lēmums par to, veikt operāciju vai ne, bijis viens no Agneses un vīra grūtākajiem mūža lēmumiem: «Mēs lūdzām Dievu, un atbilde atnāca sirdī, miera formā – nav jāoperē, Rūdolfs vēl ir tik mazs. Esmu domājusi, cik daudz tās bija bailes no operācijas sekām, cik daudz – Dieva žēlastība. Ģimenes ārste teica: nevis gaidiet nāvi, bet izdzīvojiet katru dienu pilnvērtīgi, pateicībā, ka esat kopā. Un mēs tā sākām dzīvot – ar pateicību, ka šodien ir četri šķīvji uz galda.»
Tev ir sabiezējums galvā
Tas skan mierīgāk, nekā bijis patiesībā. Agnese saka: tagad par to var runāt, bet tolaik – nenormāla raudāšana, lūgšanas uz ceļiem tik ilgi, ka ceļi sāp. Un vēl kāds pasaka: par maz ticēji vai – domā pozitīvi… Komentētājiem no malas Agnese nav atbildējusi neko. Liels atbalsts bijis paplašinātā ģimene, draudze, mācītājs. «Es tiku pasargāta. Bet tas, kas notika sirdī šo septiņpadsmit gadu garumā, – tur bija vieta gan sarkasmam, gan sevis paaugstināšanai. Bija posms, kad skatījos uz laimīgām ģimenēm un domāju: jūs vispār neko nesaprotat no dzīves! Vai sarunas bērnu ballītēs, kad mammas savā starpā spriež, kurā skolā laidīs bērnu, – Franču licejā vai 1. ģimnāzijā, bet manas domas tai mirklī: galvenais, lai viņš būtu dzīvs. Visām šīm domām un izjūtām bija jātiek cauri, lai dzīvotu bez aizvainojuma. Tas bijis milzīgs darbs ar savu sirdi, attieksmi un izpratni par to, kā šī slimība ietekmējusi mūs visus – attiecības ģimenē, manu identitāti, manas attiecības ar citiem cilvēkiem.»
Agnese un Māris dēlam pateikuši, ka viņam ir audzējs, tikai lietojot nevis šo vārdu, bet sakot – tev ir sabiezējums galvā.
«Mans mammas pienākums bija dot cerību, ka darīsim visu, lai sabiezējums beigtos, vienlaikus paskaidrojot, ka situācija ir nopietna. Lai nebūtu jautājumu, kāpēc mēs tik daudz raudam, kāpēc visu laiku braucam uz konsultācijām un kas ģimenē notiek.»
Vēl vienas lamatas, kurās bijis viegli iekrist, – vainas meklēšana sevī. «Uz ezoteriskās literatūras viļņa jau biju, pirms viss notika, un tur tā doma iezīmējas ļoti skaidri: bērni slimo, jo tā ir vecāku vaina. Atrodi, ko dari nepareizi, un sakārto to. Milzīga pārliecība, ka mēs visu varam ietekmēt… Un domas – kur ko esmu par maz darījusi, varbūt jau dzemdībās vajadzēja ko darīt citādi. Paldies Dievam, ka neaizgāju šo uzskatu pavadā. Mēs abi ar vīru esam bijuši pasargāti no ilgstošas iegrimšanas vainas meklēšanā, viens otru vilkām ārā no tādām domām, cirtām nost vainas izjūtu – viņš atgādināja, cik ļoti gaidījām Rūdolfu, ka jau tolaik mums apkārt bija labākie ārsti.»
Jūs man tāpat nevarat palīdzēt
Nākamos septiņus gadus Rūdolfs turpinājis iet skolā, nodarboties ar peldēšanu, kas viņam ļoti patīk. Braukuši ceļojumos, tikai vienmēr kaut kur pakausī bijusi doma – visādi var notikt.
Pagāja gads, otrs, trešais. Agnese sākusi saskatīt tādas mazas cerības – kaut redzētu viņu kā pusaudzi. Kaut sagaidītu viņa astoņpadsmito dzimšanas dienu, kā gribētu redzēt, kā viņš izmainās… Tagad turpina iztēloties kāzas un mazbērniņus. Tomēr pēc septiņiem gadiem Rūdolfam kļuva sliktāk – mokošas galvassāpes līdz vemšanai, nevarēja naktī gulēt… «Bet pie mums nenāca, neko neteica, ar tādu pieauguša cilvēka izpratni – jūs man tā pat nevarat palīdzēt, tāpēc es jūs nemodinu. Sēdējis viens pats gultā, tikai no rīta pateica, ka visu nakti nav gulējis. Un mana nenormālā bezspēcība, ka es neko nevaru izdarīt, nav zāļu, kas palīdzētu, varu tikai būt blakus.» Galvassāpēm pievienojošās grūtības norīt ēdienu, sāpes kļuvuša stiprākas. Parādījās problēmas ar līdzsvaru.
Un tad Megņi satikuši ārstu, kurš, aplūkojot Rūdolfa izmeklējumus, bijis gatavs operēt. «Ārsts mūs pārliecināja, ka šo septiņu gadu laikā slimnīcā ir parādījusies jauna tehnika, ar kuras palīdzību var izsekot, cik daudz var griezt un kad tālāk neiejaukties. Operācija bija sarežģīta, ilga deviņas stundas.
Kad iegājām pie viņa, Rūdolfs, kurš vispār dzīvē tikpat kā nejoko, paskatījās, pacēla roku un teica: «Yo!» Un tas brīdis ir viens no maniem laimes mirkļiem. Viņš sāka kārtot segu, es skatos: rokas strādā, kājas strādā, saprot, ko runā.
Piektajā dienā mūs palaida mājās. Un tajā mirklī likās, ka viss ir atrisinājies.»
Viens vārds – uzticies!
Atceroties laiku pēc Rūdolfa operācijas, Agnese saka: likās, sākusies daudz kvalitatīvāka, mierīgāka dzīve. Un tad, tieši pirms pandēmijas, Rūdolfam vienā naktī kļuva ļoti slikti – plaušu karsonis, gripa, koma. «Viņš sāka dzist mūsu rokās. Divarpus mēnešus Rūdolfs bija reanimācijā, stāvoklis nemainījās – gandrīz visu šo laiku viņš bija pie apziņas, bet visi medicīniskie rādītāji bija ļoti slikti. No kovida laika zinām – ja skābekļa saturācija asinīs ir zemāka par 96, jau tad dažkārt iesaka saukt ātro palīdzību. Rūdolfam šis skaitlis bija 42, ļoti augsta temperatūra, gripa, ļoti bojātas plaušas. Un atgriezies audzējs, kas spiež uz visiem dzīvībai svarīgajiem nerviem. Ik pa laikam Rūdolfam bija mākslīgā elpināšana, kaklā – traheostoma. Tur mūs ļoti gatavoja tam, ka viņš ir jāpalaiž.»
Agnese ir pateicīga Stradiņa slimnīcas ārstiem, kas iesaistījuši vecākus visās sarunās, lēmumu pieņemšanā. «Atceros, cik ļoti lūdzu Dievu, lai dzirdētu vienu vārdu – jā vai nē. Vai var operēt vēlreiz vai nē. Lūdzu skaļi, klusi, staigājot, lasot Bībeli, gavējot, aicinot citus cilvēkus gavēt – un ne jā, ne nē. Un tad vienu vakaru sirdī sāka vīties viens vārds, arvien skaļāk un skaļāk – uzticies. Arī vīram tas pats vārds norezonēja. Un nākamajā dienā slimnīcā ir cits ārsts, kurš pasaka – viņš operēs. Mums pat nebija jāizdara izvēle. Protams, cilvēcīgas šaubas uznāca arī tai mirklī, kā vēlāk abi ar vīru atzinām – nezinājām, vai mums vairāk bail no tā, ka Rūdolfs nomirtu vai paliktu kopjams. Kad tiešām vairs nesaproti, kā ir labāk. Ārsts izdarīja pārdabisko. Operācija bija veiksmīga, plaušas sāka nostabilizēties, gripa atkāpās, visi rādītāji kļuva labāki. Tikai vēl pusotra gada pēc operācijas Rūdolfs staigāja ar traheostomu.»
Rūdolfs no piektdienas dzīvos savā mājā
Šobrīd Rūdolfam ir 24 gadi, viņš strādā sava tēta uzņēmumā. «Lai arī viņš ir patstāvīgs, šie gadi ir viņu ietekmējuši – Rūdolfam ir invaliditāte, ar vienu ausi viņš nedzird un ar vienu actiņu tikpat kā neredz. Arī labā roka ir vājāka, bet to ar lielu mērķtiecību viņš uztrenējis tā, ka neredz nekādu atšķirību.» Rūdolfam ir bijušas trīs operācijas. Vairāk operāciju taisīt nevarot. Un audzējs nav pavisam izzudis. Bet tas netraucēja Rūdolfam pirms kāda laika pateikt vecākiem, ka viņš uzsāks dzīvot patstāvīgi: «Kādā decembra otrdienā viņš mums paziņoja, ka pats atradis sev dzīvokli, noslēdzis līgumu un no piektdienas dzīvos citur.» Kad par dzīvošanu atsevišķi no vecākiem paziņojis jaunākais dēls Oskars, atdalīšanās notika dabiski: mammu, esmu liels. «Ar Rūdolfu ir pavisam citādi. Visu laiku esmu bijusi blakus, jebkurš klepus vai iesnas, un es jau sastingstu. Bet kad būtu tas brīdis, kad es pateiktu: nu tā, dēls, tev jādzīvo atsevišķi? Viņš pats to noorganizēja. Protams, mums vakarā nobira asaras, bet, tā kā slimības dēļ Rūdolfam nebija normāli pusaudža gadi, es to uztvēru kā viņa gribas izpausmi, viņa atdalīšanos. Viņš novelk robežas, ko mēs veselīgi pieņēmām.»
Oskars, Rūdolfa brālis
Vai Oskars kādreiz izjutis sāncensību par vecāku uzmanību, jautāju Agnesei. «Esmu sapratusi, ka man nav jāšausta sevi – tas ir Oskara ceļš, ka viņam jābūt blakus tieši šādam brālim, un Dievs arī Oskaru mums devis tādu, kurš prot izcīnīt uzmanību, pateikt: tagad vajag man, tagad es gribu ar tēti iet ārā. Kad Rūdolfs bija reanimācijā, Oskaram tolaik bija 16 gadu, bet viņš katru vakaru nāca pie Rūdolfa.» Agnesei novibrē balss, un viņa saka: «Man vienmēr bišķīt jāparaud, kad par to domāju, bet viņiem nav bijušas tādas brāļu attiecības, kur ir kautiņi, lego kluču izmētāšana pa istabu, kopīgas futbola spēles – tā visa nav bijis. Un, kad mammas pūš un elš – manējie atkal kaujas, istabā atkal nekārtība… Es esmu ilgojusies, lai viņi drusku pakautos. Oskars ir teicis, ka viņam žēl, ka nav brāļa, ar kuru var spēlēt futbolu, bet ticu, ka viņa sirsniņa arī līdz ar šo pieredzi ir mainīta, un viņš pamana vajadzības, kas ir citiem. Draugi Oskaram ļoti uzticas savos pārdzīvojumos.»
Atstāt patīkamu smaržu
Mūsu sarunā Agnese ir skaisti sapucējusies: mežģīnes, samta kleita, sievišķīgi smalks adījums. Pucēties viņa sev likusi arī laikā, kad gājusi pie Rūdolfa uz slimnīcu. Par to, kāda jēga mazgāt matus un no rīta celties, viņa runā arī kādā epizodēm savā raidierakstā Visam savs laiks, kas veltīts izpratnes veicināšanai par slimību vai zaudējuma izraisītām pārmaiņām, epizodēm. «Lasot Bībeli, satvēru skaistu Rakstu vietu, kas skan apmēram tā: es jūs vadu Kristus uzvaras gājienā, visur atstājot savu saldo smaržu. Šie vārdi – saldā smarža. Vai es atstāju palātā saldo smaržu, vieglumu vai rūgtumu un žulti? Un sapratu: nē, es eju mazgāt matus, velku kleitu un pat lieku krelles. Atceros reizi, kad Rūdolfs nevarēja runāt, reiz parādīja uz maniem nagiem un krellēm un pacēla īkšķi. Tātad tas ietekmē Rūdolfu, un ticu, ietekmē arī ārstus un māsiņas, kas man teikuši: «Nezinu, kas aiz jums ir, bet, kad jūs no palātas izejat, ir kaut kas mainījies.»
Un ik pa laikam piedzīvoju pārdabiskus mirkļus, kad liekas – nekas nav mainījies, bet pēkšņi ir tāda pārpasaulīga Dieva godības klātbūtne, kad visa nodaļa, palāta kļūst gaiša.
Šajos gados ir bijuši brīži, kad kliedzu uz Dievu: kur ir tava mīlestība, es to neredzu! Un jūtu, ka Dievs mani aicina – nokāp savās domās vietā, kur tev ir visvairāk bail. Un tas, ko piedzīvoju, – nav tādas vietas, kur nebūtu Dieva klātbūtnes.»
Es tev ātri pateikšu, kā man ir
Daudziem pāriem bērna slimība ir pārbaudījums attiecībām. Agnese un Māris vienmēr bijuši kopā, ne brīdi nepieļaujot domu, ka varētu būt citādi. «Ne mirkli nesludināšu: mēs zinām, kā. Tik daudzi pāri neiztur, bet mēs ļoti salipām kopā. Mums bija cieņa vienam pret otru – viņam pret mani kā pret mammu, man pret viņu, turpinot darbu, turpinot celt māju, nodrošināt mūs. Ir bijuši brīži, kad viņš raud, un es viņu mierinu, bet daudz vairāk – viņš mierinājis mani. Bijuši brīži, kad gribu iegulties Rūdolfa gultā un tur palikt, bet Māris devis roku un fiziski cēlis mani ārā. Atceros, otrās operācijas laikā bijām aizbraukuši uz jūru, vīrs jautā: ejam pa labi vai kreisi? Un kaut kur dziļi iekšā doma – taisni, jo tas izmisums ir tāds, ka – taisni jūrā. Bet tad mēs viens otram teicām: es tev ātri pateikšu, kā man ir, un tad dzīvojam tālāk. Viņš ir mani apskāvis un teicis: mēs iziesim visam cauri kopā, un viss būs labi. Un ne pozitīvās domāšanas stilā, bet gan – lai kāds būtu rezultāts, viss būs labi.»
Visu toņu krāsas dzīves gleznā
Piedzīvoto pieredzi Agnese šobrīd transformējusi arī savā darba dzīvē – gan vadot jau pieminēto raidierakstu un seminārus, gan kalpojot kā kapelāne. «Ejot cauri sāpīgajam posmam, reanimācijas laikam, sapratu, ka gribu izprast nāves fenomenu – kas tajā slēpjas? Saliekot kopā kristīgo aspektu ar akadēmiskajām zināšanām, sapratu – tas ir kapelāna darbs. Izmācījos par kapelāni un šobrīd brīvprātīgi veltu laiku reizi nedēļā Stradiņa slimnīcā, lai sadarbībā ar Kapelānu dienestu kalpotu cilvēkiem.»
Ko Agnese teiktu mammai, kas šobrīd iet cauri tādai pieredzei, kādu pazīst viņa? «Nesamazināt un nenoniecināt savas sāpes, nesalīdzināt tās ar citu pieredzi, nesākt domāt – varbūt nemaz tik traki nav. Katras mammas sāpe ir pietiekami liela un nozīmīga. Atzīt to, ka slimības un ciešanas ir daļa no mūsu dzīves. Neļauties tam virzienam, ka viss ir pozitīvi un sāpju nav. Mēs nevaram aiziet no šīs pasaules bez nomiršanas. Ir mirklis, kur aicinu ļauties sāpēm un sērām, bet vienlaikus – līdzjūtīgi izturēties arī pret sevi: es drīkstu raudāt, drīkstu pateikt, ka man ir grūti. Un, ejot cauri skumju posmam, kam nevar pārlēkt pāri, piedzīvot brīdi, kad saproti – lai arī slimības un nāve ir daļa no mūsu dzīves, tā nav visa dzīve. Varu teikt par sevi – bez šīs pieredzes nekad nebūtu tāds cilvēks, kāda esmu. Tās ir kā krāsas kompozīcijā, bez kā manas dzīves glezna nebūtu iespējama. Tāpēc tai citai mammai es teiktu: dzīvot tajā posmā, kāds ir tobrīd, bet ar cerību.»
