Mammas satrauktā sirds

Mana omīte ir ticīga, un bērnībā pirms svarīgiem pasākumiem viņa mani nekad neizlaida ārā no mājām, pirms tam nepārkrustot. Kā šodien atceros – pie ārdurvīm omīte mani apstādina, pārmet man krustu un klusi nočukst: «Lai Dieviņš tevi sargā.» Neesmu izaugusi par aktīvu baznīcā gājēju, taču tēvreizi saviem bērniem esmu iemācījusi un pirms svarīgiem notikumiem viņu dzīvē es gluži automātiski pārmetu viņiem krustu. Tā ir mammas svētība, ko savulaik, pasargāt gribot, man deva omīte un nu es nododu tālāk saviem bērniem.