Rīga +3°C 
Pirms sešiem gadiem MÁDARA Cosmetics dibinātāja Lotte Tisenkopfa-Iltnere kopā ar vīru Uldi un bērniem devās pavasarīgā pastaigā uz Kalnciema kvartāla tirdziņu. Pa ceļam viņu skatieni apstājās pie arhitekta Eižena Laubes 1924. gadā projektētās savrupmājas Baložu ielā 20A. Izkārtne uz ēkas fasādes liecināja, ka māju iespējams iegādāties. Lotte un Uldis, būdami īsteni Āgenskalna patrioti, nevilcinoties pieņēma lēmumu.
Laubes namam ir savs piemājas dārzs, kas pilnbriedu piedzīvo vasarā, kad dārza terasē tiek gan ieturētas pusdienas, gan aizvadītas sapulces.
Pirms ķerās pie ēkas atjaunošanas, arhitektes Lienes Griezītes birojs veica arhitektoniski māksliniecisko vēstures izpēti, izanalizējot visas daļas, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Tika arī konstatēts, ka namam bijuši divi projekti – viens 1924. gadā, bet otrs 1930. gadā –, tas liek domāt, ka šajā periodā noritēja arī būvniecība. Pats Eižens Laube šajā mājā nodzīvoja apmēram 15 gadu un pēc tam emigrēja. Griezīte norāda, ka ar nama sākotnējo izskatu saglabājusies tikai viena fotogrāfija. «Ēka ir būvēta skaistā trīsdalījuma simetriskā un līdzsvarotā plānojumā un fasādes risinājumā, kas veiksmīgi saglabājies līdz mūsdienām,» viņa secina. Tālākā vēsture ir samērā klusa – nams tika sadalīta vairākos īres dzīvokļos, līdz 90. gados to iegādājās kosmētikas zīmols Oriflame, iekārtojot savu biroju atbilstoši tā laika standartiem. Nams zaudēja autentiskumu un vēsturisko smaržu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vēlāk gadiem ilgi bija neapdzīvots.
Arhitekte Liene Griezīte, augsti vērtējot Lottes un Ulda cēlo ideju iegādāties pamestu māju bez komerciāla nodoma, bet ar nemateriālo domu, palīdzēja atgriezt ēkas pamatvērtību. «Īpašnieku virsmērķis bija atgriezt dzīvību šai vietai,» viņa norāda. Arhitektes pārraudzībā bija apzināt ēkas un piegulošās teritorijas iespējas, domājot par to, kā to sakopt un restaurēt maksimāli tuvu vēsturiskajai būtībai. Taču Liene Griezīte uzsver, ka šis nav stāsts par nostalģiju, bet gan par attīstību. «Tāpat kā MÁDARA Cosmetics vienmēr domājusi par nākotni, par to, kas būtu labākais cilvēkam un jaudīgākais visiem kopā, to pašu vēstījumu iemieso arī Laubes nams,» viņa norāda.
Līdz mūsdienām saglabājusies nama telpiskā struktūra, kāpņu telpa, griestu dekori, daļa no durvīm, kā arī logi, palodzes, rokturi un daļēji arī parkets.
Scenāriji, kā rīkoties, bija vairāki, tomēr ātrāk par lēmuma pieņemšanu pienāca pandēmija, kas lika mainīt sākotnējo ieceri. Ņemot vērā, ka beidzamo triju gadu laikā uzņēmuma darbinieku skaits dubultojies, sasniedzot 200 cilvēku lielu komandu, tad papildu darba telpas bija akūta vajadzība. Turklāt centrālais birojs atrodas Mārupē, skrejceļa attālumā no lidostas. Birojs gājiena attālumā no centra bija tas, kas vajadzīgs, lai pieceltu kājās tos, kas aizmirsušies attālinātā darbā. Jo kovida laiks radīja neatgriezeniskas izmaiņas darbavietas lietošanas paradumos, raisot būtisku jautājumu – kādam jābūt mūsdienīgam birojam?
Ēkā tika izveidota mūsdienīga ventilācijas sistēma, kas nemanāmi paslēpta vecajos ventilācijas un apkures kanālos.
Sekojot līdzi pasaules tendencēm, Lotte un Jānis Donskis, kas abi tandēmā radīja ēkas interjeru, iedvesmojās no leģendārā Šveices dizaina uzņēmuma Vitra biroja ekskluzīvā kluba jeb club office koncepta. Tā pamatā ir ideja, ka birojam ir jābūt kam vairāk par darba vietu – tam ir jāpiedāvā pievienotā vērtība. «Kaut kas ārpus ikdienišķā – skaistāks, labāks, pārdomātāks. Vieta, kur smelties iedvesmu, satikties un justies īpašam,» definē Jānis. Viens no būtiskajiem kritērijiem tajā ir iespēja transformēt telpu funkciju atbilstoši katra brīža vajadzībām. Baltā nama trijos stāvos šobrīd ir 22 darba vietas, bet neviena no tām nav piesaistīta konkrētam cilvēkam. Ikvienam ir iespējas rezervēt kādu no darba stacijām sev ērtā laikā.
Virtuve kā kafejnīca. Šis ir viens no retajiem birojiem Rīgā, kura virtuvē ir ne tikai mikroviļņu krāsns, bet arī cepeškrāsns. Te piedzīvota gan svaigu kruasānu, gan saldu pekanriekstu maizīšu smarža. Virtuves iekārtu izgatavoja AB Virtuves.
1924. gadā celtais nams ir projektēts kā paša arhitekta Eižena Laubes savrupmāja. «Laiks, kurā dzīvoja Laube, ir nozīmīgs, jo tad mēs veidojāmies kā nācija. Arhitekts bija nacionālā romantisma pamatlicējs, kas savā ziņā veidoja arī latvisko izpratni par arhitektūru. Tieši tāpēc arī interjers veidots ar pietāti pret vēsturisko mantojumu, atbrīvojoties no visa liekā, teju simtgadīgā uzslāņojuma, priekšplānā izvirzot neitralitāti un mierīgu, nepiesātinātu toņu gammu, kas nekonfliktē ar vidi. Bet tajā pašā laikā ir elementi, kas, kā Lotte saka, iedod draivu – jaudu. Ja viss ir monohroms un vienāds, tad kļūst garlaicīgi, ir vajadzīgas lietas, kas kontrastē un iedod dinamiku,» viņš saka. Labs piemērs tam ir sarkanais dīvāns galvenajā atpūtas zonā.
Bēniņu stāvs platībās ziņā ir lielākā telpa, bet zemie griesti to padara mazāku, nekā tā ir realitātē.
Pirmajā stāvā atrodas darba un sapulču telpa, atpūtas zona, kā arī darbinieku kafejnīca – modernā virtuve. Interesanti, ka šajā stāvā nav skaņas ierobežojumu – ikviens var brīvi sarunāties, skaļi smieties un dziedāt līdzi mūzikai, kas skan fonā visu dienu. Otrais stāvs savukārt veidots, lai koncentrētos darbam – tajā ir vairākas klusās zonas un apspriežu telpas. Bet trešais stāvs – bēniņi – ir kā viena 60 m2 liela, plaša telpa. Nepieciešamības gadījumā visas mēbeles var ērti savietot pa telpas perimetru un pārvērst bēniņus deju laukumā. Ikdienā šajā stāvā notiek jogas nodarbības un dažādas mācības. Jānis atceras vienu no pirmajām radošajām darbnīcām, kad noslēgumā visi kolēģi sanāca kopā, lai prezentētu dienas veikumu. «Viens atlaidās dīvānā, cits krēslā, vēl kāds apsēdās uz paklāja,» viņš atsauc atmiņā. Tajā brīdī dizainers pārliecinājās, ka club office bija pareizais koncepts, jo tas ikvienam ļauj justies brīvi un nepiespiesti. «Var radīt dizaina konceptu, bet svarīgākais ir tas, kā tas mijiedarbosies ar cilvēkiem, jo tas pats diktē savus noteikumus,» viņš turpina, piebilstot, ka ikviens birojā jūtas kā mājās, bet tajā pašā laikā tās nav viņu īstās mājās. Drīzāk ir sajūta, ka tās ir viņu vecāku vai vecvecāku mājas, kurās esi dzīvojis, dzīvo un vari dzīvot nākotnē.
Birojā ievērots clean desk – tīro galdu princips –, kas stundas laikā ļauj to transformēt pilnībā citā funkcijā.
Strādājot pie interjera, autori paturēja prātā savstarpēji saistīto notikumu virteni. «Mēs esam latviešu uzņēmums, ēku projektējis latviešu arhitekts un arī interjerā jāturpinās Latvijas dizaina kodam,» viņš skaidro. Jānis neslēpj, ka nav viennozīmīgas atbildes par to, kas ir latviskais kods. Viņaprāt, tā vairāk ir intuitīva izjūta. «Atbilde ir jāmeklē pašos. Tā ir iekšējā dziņa, kas mūsos veidojas jau kopš bērnības.» Latvisko kodu meklējot, pērn viņi devās uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeja tirgu, no kura uz Laubes namu pārveda Liepājas novadā austu segu ar ķēžu rakstu. «Ieraugot kaut ko šādu, uzreiz ir skaidrs – tā ir latviskā identitāte,» novērtē Jānis. Sienas rotā arī latviešu mākslinieku darbi. Divas mākslinieka Zariņa gleznas tapušas speciāli uzņēmuma rīkotajai Ziemassvētku kampaņai. No cita saulgriežu pasākuma pūrā nākušas rituāla maskas, kas radītas sadarbībā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Namā mīt arī mākslinieka Kristiāna Brektes neona darbs Lūk, kā šeitan dzīvo. Tajā atveidots suns, kura prototips ņemts no pirmā latviešu amatierautora 1813. gadā tapušās gleznas Lūk še, kā šeitan dzīvojam!. «Mēs nedrīkstam nedalīties ar šo arhitektūras pērli. Mēs vēlamies, lai arī sabiedrībai ir iespēja šo ēku piedzīvot,» novēl Jānis.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
