Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga -7°C 
Mums katram vajag savu telpu, kur dzīvot mierā, patvērumā un drošībā – kā Dieva ausī.
Izejot no mājām, varam cerēt, ka mūs pabalstīs draugi, tautieši, kāds labvēlis, savukārt mājas ir vieta, kur atgriezties tādā fiziskajā un garīgajā drošībā, par kuru parūpējamies tikai paši.
Ja māja ir apdzīvota, uz to ved taka vai ceļš – dzīvības un laika kustības zīme.
Redzu, ka mūsdienās dzīvžogam bieži izvēlas tūjas. Negribas cilvēkiem liegt, kas pašiem tuvs, bet savulaik latvietis pie mājas stādīja tikai lapu kokus – ozolus, liepas –, iebraucamā ceļa galā – sargājošo pīlādzi, jo tam ogai krustiņš galā, kaut kur tālāk – osi, bet skuju kokus – vēl attālāk. Mūsdienās ierastajiem tradicionālajiem kokiem ir daudz modīgu šķirņu – ir ozoli ar kruzuļainām vai sarkanām lapām un pīlādži ar baltām vai karmīnsarkanām ogām. Laiki mainās, un koki mainās. Kam zemapzinīgi ielikta zināšana, ka pīlādzim ceļa galā vai pie vārtiem ir spēks, derēs jebkura, pat vismodernākā, šķirne. Galvenais ir ticēt.
Puķu dārzs ir miniatūra paradīzes imitācija.
Latvieša mājā ieejot vai no tās izejot, skats atduras pret puķēm. Gribētos, lai dārziņš būtu kā bērnībā – koka žodziņa ieskauts, ar vienkāršām puķēm, bet – mainās laiki, un mainās arī izpratne: patlaban daudz redzami dārzi, kādus iemāca veidot kursos – nevainojamā kompozīcijā, zāliens kā paklājs, dobes taisnām maliņām, viss līdzens. Tas neapšaubāmi rada sakoptību, bet vienlaikus – arī vienveidību. Esam kļuvuši ļoti līdzīgi un kādu, kas atšķiras, reizumis izvēlamies neredzēt vai pat apsmaidīt. Zinām, cik moderni jāģērbjas, cik politkorekti jāuzvedas un nenovērtējam vienkāršo. Tas atspoguļojas arī mājās un dārzos – izvēlamies to, kas patīk citiem, nevis pašiem. Bet vispār – latvieša sētai piestāv vienkāršas puķes: samtenes, pujenes, krūmu rozes, smaržīgs jasmīna un ceriņa krūms. Priecājos, ka cilvēki ievāc, saglabā un viens otram nodod no paaudzes paaudzē saglabātās sēklas – lai tie būtu vectēva sniegpulksteņi, vecāsmātes lauztā sirds vai krustmātes peonija.
Kad latvieši 19. gadsimta otrajā pusē devās uz Sibīriju brīvas zemes meklējumos, viņi no Latvijas mājām ņēma līdzi pat akmeņus.
Mūsu senči, būdami dzimtcilvēki, pārceldamies no mājas uz māju, neko līdzi paņemt nevarēja – nekas tajās viņiem nepiederēja. Tomēr, ejot prom no vietas, kur labi gājis, latvietis izdomāja, ko paglabāt pie sevis, lai nezustu māju sajūtas pēctecība. Tas varēja būt gan augs, gan kāda šķietami nenozīmīga, bet mīļa lieta. Atceroties trimdiniekus, prātā nāk kāds Zviedrijas latvietis, kas cauri gadu desmitiem glabāja no Latvijas līdzpaņemto pirmskara piena kanniņu. It kā – nekam nevajadzīga lieta, bet, tai pieskaroties, pārņēma trīsas.
Ikvienas mājas sākums ir pamati – tie labi jānostiprina.
Tāpēc agrāk pakšos vai vismaz vienā no tiem lika aizsardzības zīmes. Esmu redzējusi, kas bijis vecu māju pamatos – slīpie krusti, pīlādža zariņi, apsvētīti pūpola zari. Kad pamati gatavi, agrāk svinēja pamatnīcu svētkus: lai mājas gars būtu labvēlīgs, pamatiem bija kaut kas jāziedo – jāizlej alus kauss, pēc tam ar alu un ēdamo jāpacienā namdari. Visu var novienkāršot – izdarīt bez liekām pūlēm, bet, lai padarītais nonāktu un paliktu apziņā, ir jābūt rituālam. Būvējot māju, svarīgi izvēlēties īstos materiālus, godāt namdari un pareizi svinēt katras daļas pabeigšanu. Kad spāres bija gatavas, senāk celtnieki to augstākajā punktā uzlika vainagu un gaidīja no saimnieka kārtīgu pacienāšanu, turklāt nevarēja uz ātro iedot pusdienas – tā bija pilna svētku diena. Ja saimnieks nepratās, vainaga vietā uzvilka bikses, kas plīvoja, tuviem un tāliem kaimiņiem redzamas.
Ik pa laikam redzu kādu jaunbūvi, virs kuras pacelts vainags – man prieks par to.
Pērn februārī mani uzrunāja palīdzēt ar scenāriju Rail Baltica jaunceļamās Rīgas dzelzceļa stacijas spāru svētkiem. Tur bija gan pacienājumi, gan vainags, ko veidoja augi no dažādām Eiropas valstīm: Latvijas priede, Igaunijas kadiķis un Lietuvas egle, apelsīnkoks no Spānijas, olīvkoks no Itālijas, apinis no Beļģijas, lavanda un palmas zars no Francijas, bērzs no Polijas un ozols no Vācijas. Pacelšanas brīdī ar skaņas signāliem vainagu sveicināja vilcieni. Savukārt martā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā Torņakalnā ar spāru vainagu rotāja topošo Rakstu māju. Celtnieki uzvilka vainagu, notika simboliska ēkas iesvētīšana, uz laimi plēšot māla traukus un topošās ēkas ķieģelī iekrāsojot latviešu ornamenta zīmes.
Celtnieks, tāpat kā Dievs, mikrolīmenī atkārto pasaules radīšanu.
Vai viņš mājas būvēšanā ieliks sirdi, atkarīgs no emocionālās saiknes, kas izveidojas vai neizveidojas ar pasūtītāju. Savulaik paši mājinieki varēja ēst pieticīgāk, bet namdari mieloja ar labāko. Celtnieku svarīgi ievērot un godāt. Esmu redzējusi, kā, atjaunojot vecas mājas, atrod būvnieku paslēptus uzrakstus uz sienām. Kur pret viņiem izturējās slikti, tur sarakstītas bezkaunības un atstātas dažādas muļķīgas lietas, bet, kur bija cieņpilna attieksme – tur pateicības vārdi.
Enerģijas apmaiņa starp pasūtītāju un celtnieku pārvēršas ne tikai tehniskajā kvalitātē, bet arī māju sajūtā.
Mūsdienās pasūtītājs bieži nebūvē ēku sev – zina, ka pats tajā nedzīvos, tāpēc emocionālā saikne ar celtniekiem netiek veidota. Tā top nami, kur celtniekam bijis ne silts, ne auksts, un to var just. Kad kāds pēc tam mājā ievācas, ir jau par vēlu – kāda ir, tāda ir. Ne velti dzirdams par mājokļiem, kuriem nevar vien atrast pastāvīgus saimniekus – nāk vieni, otri, nākamie, bet nevienam te nav īsti laba dzīvošana. Un ir dzirdēts par vecām, pamestām lauku mājām, brikšņos ieaugušām, kur cilvēks ieiet un nekļūdīgi saprot – ir manējā!
Debesu virzieni tautas priekšstatos bija saistīti ar dzimšanu–miršanu–atdzimšanu.
Ar dzīvības spēku sekmēšanu saistāmi austrumi un dienvidi, bet rietumi un ziemeļi – ja ne ar nomākšanu, tad zināmu iesaldēšanu un palēnināšanu. Mājas durvīm bija jābūt pret austrumiem. Dienvidu pusē iekārtoja puķu dārziņu, ziemeļpusē mēdza būt pagalms un saimniecības ēkas. Ceļot pirti, meklēja ūdens āderes, bet ieeju pirtī ierīkoja austrumu pusē.
Mājai svarīga simetrija un proporcionalitāte.
Putns būvē ligzdu, kurā tam nekā netrūkst un nekas nepaliek pāri. Tāpat cilvēkam vislabākā dzīvošana ir mājā ar pareizām proporcijām. Ceļot ēkas, agrāk vadījās pēc vienreiz iestādīta praktiskā parauga, ko mutvārdos nodeva no paaudzes paaudzē, pirmsākumu tradīcijai iezīmējot kā prasmi, ko cilvēkiem piešķīrušas dievības, tāpēc tām jāseko. Redzot lielās, lepnās mājas ar daudziem tornīšiem, kas pārsteidz kaimiņus un garāmbraucējus, nākas aizdomāties – vai maz cilvēks spēj šo pili apdzīvot? Daudzi būs pamanījuši uz Ventspils šosejas ilgus gadus neapdzīvotu šauru četrstāvu māju ar īpatnēju, stāvu jumtu, kas sākās gandrīz pie zemes. Viens no iemesliem, kāpēc ēkā ar dīvaino jumtu neviens ilgi nepalika, visticamāk, bija dīvainās proporcijas, kas to padarīja dzīvošanai nebaudāmu.
Simboliski ēkas svarīgākā daļa ir jumts – galva.
Mājas daļām var vilkt paralēles ar cilvēku: vidusdaļa ir ķermenis, pagrabs saistāms ar instinktīvo, jumts – galva. Ne velti arī mūsdienās mēdz teikt: tev aizbraucis jumts. Agrāk latvieši mājas jumta daļu īpaši nodrošināja ar simboliskām zīmēm – jumta zirdziņiem, jumta gaiļiem –, bet pašu ēku – ar aizsardzības zīmēm.
Visos Latvijas novados joprojām pie mājām redzu aizsargzīmes: lietuvēna krustu, slīpo krustu, uz durvīm ar krītu uzvilktus burtus +k+m+b katoļu mājās.
Mana sirds silst, pamanot, ka līdzās modernajiem drošības līdzekļiem – novērošanas kamerām un signalizācijām – aiz durvīm ir aizsprausts arī pīlādža zars. Ja tici, būs labi!
Jumta forma ar tiecību uz augšu simbolizē vēlmi saistīties ar dievību pasauli.
Senākais klejotāju tautu celtnes veids bija slietenis jeb apļveida namiņš ar smaili uz augšu. Aplis nozīmē mūžīgo kustību un dinamiku, bet smaile – tiecību uz debesīm. Kad mūsu senči kļuva par zemkopju tautu, bija jāapstājas un jāpaliek uz vietas, un tad mītne ieguva četrstūra formu, kas simbolizē stabilitāti, pabeigtību – četri pakši, četras debess puses.
Koka laikmets latvietī nekad nebeigsies.
Man ir svarīga koka klātbūtne. Priecājos, ka savulaik kopā ar vīru, lai arī nebija lēti, pasūtījām īsta koka mēbeles – galds, krēsli, bufete ar latviskiem ornamentiem.
Latvietim vajag sajust koku – pieskarties tam mežā, pie mājas, pie galda, krēsla vai loga rāmja. Tas ir mūsu spēka avots.
Mājīgumu nemēra mājas lielumā vai greznumā – to var ienest arī būdiņā un justies labi.
Atceros, reiz bijušajā Dundagas novadā atgriezās kāda ārzemju latviete. Viņas dzimtas mājas kolhoza gados bija nopostītas un nebija vairs ne tie gadi, ne rocība, lai būvētu jaunu. Viņa nopirka dzelzceļa vagoniņu, apdarināja ar dēļiem no ārpuses, atdalīja istabu un virtuvi, salika pie sienām pašas gleznojumus ar bērnības sajūtas dabas ainavām, saklāja grīdsegas, un radās tāda vide, ka vēl ko mājīgāku grūti iedomāties.
Māju sajūtu rada ne vien lietas, bet arī darīšana – pasaules radīšana.
Līdzīgi, kā no istabām savulaik izmeta ozolkoka mēbeles, par traucēkli kļuva arī stelles. Tās mājās aizņēma daudz vietas un maisījās pa kājām – tāpēc visu malkā vai Jāņu ugunskurā. Priecājos, ka tagad novados atgriežas pie aušanas. Mani iepriecina arī cimdu adīšana. Jebkurš rokdarbs ir pasaules radīšana. Katra audēja, adītāja, izšuvēja ir pasaules stabilizētāja, tāpēc latvieša mājas sajūtai piederas arī darīšana – stellēs iesākts audekls vai kamolu grozs ar adīkļa adatām. Un vēl – latvieša mājas sajūta ir arī mājdzīvniekos, ja vien suns vai kaķis ir ne tikai izklaidētājs un sargātājs, bet saimes loceklis, ar kuru sarunājas.
Agrāk mājas būvēja ar domu par nākotni – lai kaut ko var piebūvēt klāt, paplašināt.
Jo te dzīvosi pats, tavi bērni un bērnu bērni! Jebkurai paaudzei jārēķinās ar kādu sarežģījumu vai apdraudējumu – karu, sērgu, nedomātām briesmām. Tomēr, lai kādi būtu laiki, ilgi nenoturēsies tā sabiedrība, kas nesapņos par devumu nākamajām paaudzēm. Tikai darot var noticēt nākamībai.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
