Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga -5°C 
Viņi paši sevi dēvē par Pitraga komūnu, bet vēl precīzāk būtu teikt, ka ir tās kodols, jo ikviena komūna ir augošs un mainīgs organisms. Kodolu veido trīs pāri – Lotte un Uldis, Elizabete un Edgars, Paula un Gints, kuriem arhitektūras un dizaina jautājumos talkā nākuši arhitektu pāris Linda un Miķelis. Viņu visu resursu, enerģijas un ideju apmaiņa tad arī radījusi šo vietu tādu, kāda tā šobrīd ir. Lai gan būsim precīzi – Pitraga pietura ir tikai pats sākums un nebūt ne gala rezultāts.
Šo padomju laikos būvēto zivju kūpināšanas ceha kompleksu dižjūras krastā saimnieki iegādājušies pirms nepilniem trim gadiem ar sākotnējo domu to nojaukt un uz vecajiem pamatiem radīt ko jaunu. Paula un Gints, kuri šobrīd kļuvuši par Pitraga pieturas aktīvākajiem ikdienas dzīves veidotājiem, atzīst, ka nevienam no saimniekiem nav bijis mērķa vai vīzijas par savu kafejnīcu – tā ir tikai neliels solis, ar ko sākt šī apjomīgā īpašuma jauno stāstu.
«Viss sākās ar mūsu visu mīlestību pret šo krastu, tā dabu. Bet dziļākajā būtībā šis ir stāsts par vietas iedzīvināšanu.
Ēkā, kuras agrākā funkcija jau sen beigusi savu eksistenci, esam radījuši ko jaunu un ienesuši enerģiju vidē, kas, iespējams, degradētos arvien vairāk.»
Piekrastes vēstures iepazīšana un jušana, kopējās sarunas un arī pirmais šeit fiziski pavadītais gads strauji mainījis saimnieku vīziju par to, kurp un kā tālāk doties. Pati vieta teica priekšā, kas tā ir un ko tā vēlas vai, precīzāk, nevēlas. «Sākām arvien spilgtāk apzināties, cik lielu pēdu šajā krastā mēs atstātu, visu nojaucot un veicot fundamentālu būvniecību. Šurp visi vēl aizvien brauc pēc tīras, neskartas dabas, mežonīguma. Kāpēc lai mēs tam nodarītu pāri? Sapratām, ka mums jāmeklē maksimāli saudzīgs veids, kā šeit saimniekot,» saka Paula. Gints piekrīt, piebilstot, ka tos varētu dēvēt arī par līdzsvara meklējumiem. «Šajā vietā ir daudz lielu izaicinājumu. Pirmkārt, ir jāmeklē līdzsvars starp privāto telpu un publisko krastu. Arī pašam krastam ir jāmeklē līdzsvars starp savrupo un publisko. Starp Slīteres rezervāta liegumu, kurā nedrīkst ieiet, un milzīgu pamestu, bet publisku pludmali, kurā cilvēki labprāt atpūstos, bet kur nav atļauts būvēt autostāvvietas. Un, lai arī runāju plašos mērogos, mēs to visu jūtam mazajā objektā, ko šobrīd esam radījuši. Šajos līdzsvara meklējumos sakņojas arī mūsu identitātes meklējumi, un es uzskatu, ka tas ir viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem,» saka Gints.
Kad pieņemts lēmums ēku kompleksu saglabāt un izveidot pieturu, pieaicināti arhitekti, kuri tad arī izstrādājuši projektu agrākās caurlaides ēkas pārveidei par kafejnīcu un satikšanās vietu. «No dizaina viedokļa, sapratām, ka šīs mazās mājiņas forma ir, varētu teikt, vāja, nepietiekama – gan pati par sevi, gan kontekstā ar vidi,» stāstu sāk Miķelis, rādot maketu paraugus dažādiem jumta risinājumiem. Lai to labotu, bija doma veidot jumta pārkari, kas pasargā zonu ap māju un reizē padara to plašāku. Diskusiju rezultātā tika lemts par labu risinājumam ar konstrukciju, kura atvērtā veidā rada pārkares efektu.
Būtisks elements šajā ēkā ir ap to izvietotie betona soli, kas spilgti pasvītro pieturas konceptu, turklāt ir lietojami ne tikai tad, kad kafejnīca darbojas (kas šobrīd ir tikai nedēļas nogalēs vasaras sezonā), bet jebkurā citā laikā – arī tad, kad namiņš ar aizvērtajiem slēģiem pārtop elegantā, minimālistiskā vides objektā.
Šajā vietā spēcīgs ir arī vēstures konteksts, un arhitekti to respektējuši, kā paši atzīst, daļēji apzinātā, daļēji intuitīvā veidā. «Viens, kas man ļoti patīk, ir durvis, pa kurām savulaik staigāja visi rūpnīcas strādnieki – no rīta atnāca, pierakstījās pie sarga un pēc maiņas izrakstījās. Agrāk gan telpu pārdalīja siena ar lodziņu, aiz kura sēdēja sargs, bet to mēs nojaucām. Taču durvis joprojām ir tās pašas, un cilvēki tieši tāpat pa tām pārvietojas. Attiecīgi esam saglabājuši ēkas vēsturisko atmiņu par kustību,» stāsta Miķelis. Vēl viena jaunā un vecā saspēle rodas, ēku kompleksu skatot perspektīvā. «Šobrīd paviljons ir priekšplānā – kad ierodies, vispirms redzi to un pēc tam tālāk lielo korpusu. Paviljona fasādei ir šauri koka dēlīši un smalka viļņotā loksne, savukārt tālumā redzam krietni platāku vilni – šīfera loksnes un arī platākus dēļus galvenās ēkas apšuvumā. Tie ir atšķirīgi materiāli, citādākas dimensijas, bet – kādā brīdī tie saslēdzas.»
Linda stāsta, ka materiālu izvēli būtiski ietekmējis ne vien būves raksturs, bet arī piekraste kopumā. «Mazirbe mums bija zināma, tuva arī agrāk, viegli spējām ar šo vidi identificēties. Siltā, gaišā pludmales sajūta, kas te valda, protams, ietekmēja arī materiālu izvēli – bālajam silikātķieģelim pievienojām ar ekoloģisku pārklājumu balinātus koka dēlīšus: tam pateicoties, dēlīši ar laiku vēl vairāk izbalēs. Starp citu, šim tonim mums bija paraugs – Mazirbes krastā atrasts jūras izbalināts dēlis. Ar celtnieku sarunājām, ka dēlīšus zāģēs raupji – lai tad, kad saule uzspīd no viena sāna, var redzēt zāģa atstātās ripas sliedes.»
Gada sākumā Linda projektu pieteica zaļā kursa iniciatīvas konkursā Jaunais Eiropas Bauhaus (JEB), kurā Pitraga pietura no kopumā vairāk nekā 530 objektiem iekļuva finālā starp citiem 50 Eiropas labākajiem projektiem, kas pārstāv JEB vērtības – ilgtspējību, pieejamību, estētiku. «Bijām aizbraukuši uz balvas pasniegšanas pasākumu un meistarklasēm un, protams, mulsām, jo konkursā piedalījās patiešām nozīmīgi un vērienīgi projekti no lielākajām Eiropas pilsētām. Vienlaikus sapratām, ka, lai arī šis ir neliels un privāts projekts, tas tomēr ir iekļaujošs, turklāt balvas rīkotājiem patīk, ka dzīvība notiek arī attālās Eiropas nomalēs, un Pitrags, protams, tāda ir,» stāsta Linda. Kategorija, kurā projekts ieguva balvu Regaining a Sense of Belonging, runā par piederības sajūtas atjaunošanu.
«Mūsu stāstā tā nav tikai par cilvēku piederību vietai, bet arī par ēku piederību krastam,»
saka Miķelis. «Pietura ir labs piemērs, ko darīt ar padomju laiku nožēlojamo mantojumu, un rāda, kā kaut ko tik neglītu un sliktā stāvoklī esošu pārvērst par skaistu un kontekstuālu.»
Atskatoties uz projekta procesu, arhitekti vairākkārt piemin lielisko sadarbību ar reģionālajiem būvniekiem, ko uzsvēruši arī konkursa pieteikumā. «Strādājām ar meistariem no Talsu uzņēmuma Pretpils gan tāpēc, ka šī ir diezgan atrauta teritorija un lielas izvēles nav, gan arī tāpēc, ka kopumā esam ļoti labās domās par reģionu būvniekiem. Viņiem piemīt augsta morāle, godaprāts un lieliska attieksme pret darbu – rūp kvalitāte, un viņi ir gatavi mācīties. Turklāt šī nav vienas reizes pieredze, ar to sastapāmies arī projektā Gulbenes novadā, kur strādājām ar vietējo būvnieku,» saka Miķelis.
Šobrīd zonā aiz paviljona Paula ierīkojusi dārziņu – kastēs audzē zaļumus, kas brīvi pieejami apmeklētājiem. Garšaugu kastes neuzbāzīgi iezīmē publiskās zonas robežas, vienlaikus skaisti līdzsvarojot šajā vidē ieviestos urbānās dzīves komforta štrihus ar šarmantu lauku dzīves pieskārienu. Uz Rīgā ceptās un šurp atvestās Katkevich skābmaizes rikas kārtojas lauku tomāts, Dundagas kazas siers un viesa paša rokām noplūkts baziliks no Paulas garšaugu dobes. Klāt var pasūtīt Kalves kafiju vai kādu elegantu dzirkstošo, sākot ar Šampaņas šampanieti un beidzot ar izmeklētu kremantu vai kavu. Daudzu jo daudzu kilometru attālumā uz visām pusēm šī ir vienīgā iespēja tikt pie kvalitātes, ar kādu tiek lutināti galvaspilsētas iedzīvotāji.
«Pitraga pieturas saturs reprezentē mūsu kaislības – esam radījuši vietu, kādu paši gribētu apmeklēt,» saka Paula. «Šogad ir mūsu pirmā pilnā sezona, joprojām eksperimentējam, taustāmies, cenšamies saprast. Beidzamajā nedēļas nogalē visas dienas strādājām paši – vedām preces, gatavojām, apkalpojām, pēc tam visu novācām. Pirms turpinām bīdīt lielos kvadrātmetrus, gribam paspert mazākus soļus. Šobrīd sajūta ir laba – cilvēki šo vietu novērtē, atgriežas. Domāju, ka tā šeit bija vajadzīga. Pietura patiešām ir kļuvusi par pieturu, jo sākusi pulcēt vietējo kopienu. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuriem šeit ir vasaras mājas vai viņi ir atbraukuši ciemos. Vietējās Pitraga sētas, kurās kāds dzīvo visu gadu, manuprāt, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Citos ciemos – līdzīgi. Attiecīgi mūsu cilvēki ir tie, kuri dzīvo ļoti plašā piekrastes teritorijā – Kolka, Mazirbe, Sīkrags, Jaunciems. Dzīvo, bauda vasaru un savrupību, bet, kad sagrib socializēšanos, viņiem ir iespēja atbraukt pie mums. Un vēl šī piekraste ir populārs tūrisma galamērķis. Pie mums atbrauc ne tikai vietējie, bet arī ārzemju tūristi. Ir bijuši viesi no Šveices, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas. Domāju, ka esam atstājuši ļoti labu iespaidu par sevi, par šo piekrasti, arī par Latviju.
Bet vislielāko pārsteigumu un milzu prieku mums sagādājis tas, ka esam kļuvuši par arhitūrisma objektu – cilvēki brauc pie mums, lai novērtētu ēku, tās dizainu.
Manuprāt, tas ir tiešām episki!»
Vaicāti par nākotnes plāniem, Pitraga pieturas saimnieki vārdos neizplūst. «Man nepatīk runāt par lietām, kas nav izdarītas. Vīzijas, idejas, plāni un nodomi mums ir, bet, kad mums jautā, kas te būs, šobrīd vēl atbildām, ka laiks rādīs,» saka Paula. «Esmu pārliecināta, ka nekas šajā pasaulē nerodas tāpat vien un vietas rada cilvēki. Ne tikai mēs paši, bet ikviens, kurš šurp atbrauks, kaut kādā veidā noteiks, kā šai vietai būs lemts attīstīties turpmāk.»
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
